Lembergs: ''Premjers nekad nedrīkst būt dusmīgs'' (VIDEO)

Mācību gads ir beidzies, un beidzies arī viens gads, lai pilnībā pārietu uz mācībām latviešu valodā. Kā jūs vērtējat situāciju Ventspilī un valstī kopumā?

– Man grūti spriest par valsti kopumā. Domāju, Daugavpilī, Rēzeknē, arī Rīgā situācija varētu būt atšķirīga. Galvenais jau ir pedagogi, līdz ar to pirmsskolas izglītības iestādes vadītājiem un arī skolas direktoriem, komplektējot savu pedagoģisko kolektīvu, jāskatās, vai viņi ir pienācīgi novērtējuši savu skolotāju valsts valodas zināšanas. Ja tās nav pienācīgā līmenī, tad bērnudārzā būs atšķirīga sarunu, valodas vide. Ja bērns beidz pirmsskolas izglītības iestādi un labi nezina latviešu valodu, protams, viņam veidojas ļoti grūta situācija, jo bez valsts valodas zināšanām veiksmīgi mācīties nav iespējams.

Arī Ventspilī ir tāda problēma. Ierosināju, ka vajag īpaši pievērst uzmanību tam, lai bērni, kas mācās pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, un viņu pedagogi maksimāli labi zinātu valodu. Tam jāvelta resursi. Tas nozīmē – jādod papildu finansējums un iespēja papildus mācīties, un tas jādara katru dienu. Esmu runājis ar direktoriem, katrā izglītības iestādē problēmu loks ir individuāls, un arī individuāli tam ir jāpieiet.

Neteikšu, ka manī ļoti ieklausījās šajā jautājumā. Domāju, ka nepietiekami. Pēc pārbaudes darbu rezultātiem mēs redzam, ka bērniem, kas nāk no mazākumtautībām, valsts valodas zināšanas virknē gadījumu ir nepietiekamas. Un arī pedagogi tādi ir. Tas neapšaubāmi iecērt robu jauniešu izglītības kvalitātē, izglītības līmenī – tā jau ir cēloņu–seku sakarība. Domāju, ka tas tiks pārvarēts, jautājums – ar cik lieliem zaudējumiem. Bet tāds ir likums, un likums jāpilda. Mana personīgā pieeja ir – ja pieņem likumu, tas jāpilda, ir jādod resursi, lai cilvēki varētu iegūt kvalitatīvas zināšanas, kvalitatīvu izglītību valsts valodā. Latvijā, kā vienmēr, likuma norma nav nodrošināta ar pietiekamiem resursiem, lai to varētu izpildīt.

Bet vai problēma varētu būt tāda, ka jauniešu ģimenēs runā krievu valodā un latviešu valoda paliek tikai skolā?

– Loģiski, ka mazākumtautību cilvēki ģimenē komunicē savā dzimtajā valodā, – tam tā jābūt. Dzimtā valoda ir personīga lieta, tā ir viņu privātā dzīve, kurā nevienam nav tiesību iejaukties. Ja valsts pāriet uz mācībām valsts valodā, valstij jānodrošina, lai jaunieši un arī pedagogi varētu iegūt ļoti labas valsts valodas zināšanas. Starp citu, arī latviešu bērni nemaz tik labi valodu nezina un absolūti ne tik labi lasa, izprotot, ko izlasa. To parādīja starptautiskais PISA pētījums – lasītprasmē Latvija ir viduvējība. Tā nav tikai mazākumtautību bērnu problēma, tā ir Latvijas izglītības problēma, par ko nerunā. Igauņi ir 6. vietā pasaulē. Ja jau viduvējību Latvija grib sasniegt, tad tādi mēs arī esam.

Turpinot izglītības tēmu – joprojām pedagogi cenšas rast kopsaucēju ar Izglītības un zinātnes ministriju par atalgojumu un slodzi. Kā jums liekas, vai skolotāju prasības ir nesamērīgas un nepamatotas?

– Tikko bija pikets pie Ministru kabineta, kur tribīnē uzkāpa premjere Evika Siliņa. Varēja redzēta, ka viņa ir saērcināta, dusmīga. Premjers nekad nedrīkst būt dusmīgs, vismaz uz āru. Varbūt kādā sanāksmē viņš var parādīt dusmas, bet piketā viņam nav tiesību tā darīt. Siliņa demonstrēja, ka viņa nav profesionāla politiķe, taču tā būtu viņas problēma, ne izglītības. Bet kur ir sāls? Viņa prasa: ko jūs gribat? Atbilde ir ļoti vienkārša – pedagogi grib, lai tā vienošanās, kas bija starp valsti, kuru šobrīd pārstāv Siliņa, un pedagogiem, kurus pārstāv arodbiedrība, tiktu pildīta. Pagājis apmēram gads, un valsts ir nolēmusi šo vienošanos nepildīt, palielinot stundu skaitu, kas pedagogam jāpavada klasē. Tā nedrīkst darīt – noslēgt vienošanos, bet pēc gada Siliņa to nevēlas pildīt. Vēl ir ideja pāriet uz pedagogu darba uzskaiti ne pēc mācību stundām, bet 60 minūtēm. Visas šīs idejas ir apmēram desmit gadus vecas, un tās visu laiku tiek virzītas. Uzskatu, ka vienošanās ir jāpilda, un tas, par ko ministrija cepas, nav vispārējās izglītības dienaskārtības galvenie jautājumi – tie ir pilnīgi citi.

Plaši apspriesta tēma ir ostas. Kas šobrīd notiek Ventspils ostā, un kā vērtējat šī brīža ostas pārvaldību?

– Latvijas valdība četrus gadus ir mērķtiecīgi strādājusi, lai Latvijā izskaustu tā saucamo tranzītbiznesu un līdz ar to arī ostas, valsts dzelzceļu. Jāsaka, šos negatīvos uzdevumus viņi pilda labi. Vispirms torpedēja kreditēšanas sistēmu – urā, viss kārtībā. Torpedēja banku sistēmu, kas bija orientēta uz klientu, naudas resursu piesaisti, – arī tas viņiem izdevās. Tagad viņi ir lielā mērā sagrāvuši visu tranzīta sistēmu. Latvijai tā ir specializācija starptautiskajā darba dalīšanā. Līdz ar to ostas – Rīgas, Ventspils – ir lielas cietējas, tāpat kā Latvijas dzelzceļš. Domāju, ka tuvu ir tas laiks, kad ekskursantiem rādīs: kādreiz te bija tāds terminālis, tur – tāds, tur – dziļūdens kuģu piestātne. Tagad jau lielā mērā tā ir vēsture.

Valdība to dara absolūti mērķtiecīgi. Minēšu jums vienu elementāru piemēru – mangāna rūda. Vai, vai, vai, Latvijā to pārkrauj, kādas šausmas, to izmanto metāla ražošanā, metālu izmanto ieročiem, līdz ar to Latvija palīdz Krievijai karā! Tagad paskatāmies no cita skatu leņķa. Mangāna rūdu iegūst kur? Tā nāk no Āfrikas. Ko dara Latvija? Pārkrauj šo rūdu ostā – iekrauj vagonos un ved uz austrumiem. Tagad Latvija to vairs nedara. Latvija ar to pelnīja apmēram 30 miljonus eiro. Ogles transportēja uz Ventspili, un pēc tam šajos vagonos krāva mangāna rūdu, līdz ar to tas bija ekonomiski ļoti loģiski un pareizi. Latvija to vairs nedara – 30 miljonus Latvijai nevajag! Līdz ar to nav darba ostās, nav darba dzelzceļam. Kur to kravu pārkraus, kas pelnīs? Krievijas termināļos. Rūda, kas nāk no Āfrikas, tāpat nonāks Krievijā. Tikai starpība ir tāda, ka līdz tam pelnīja Latvija, bet pēc tam 30 miljonus pelnīs Krievija. Vai Krievija paliks nabadzīgāka vai bagātāka? Bagātāka. Pateicoties kam? Tam, ka Latvija atteicās no naudas. Bagāts dara, kā grib.

Diemžēl šī Latvijas valdības kopā ar stratēģiskajiem partneriem iniciētā tranzītbiznesa krīze vai tā likvidācija skar un skars tūkstošiem Latvijas ģimeņu, kurām valsts nevar piedāvāt jaunu darbu, ar ko aizvietot zaudēto.

Sākusies vasaras un tūrisma sezona ar daudz dažādiem pasākumiem. Visai bieži saņemam sūdzības par satiksmes ierobežojumiem to laikā. Kā jūs vērtējat, iedzīvotāju neapmierinātībai ir pamats vai pāris reizes gadā var pieciest?

– Šādi pasākumi notiek visā civilizētajā pasaulē – vai tas ir Ņujorkas maratons vai Bostonas. Esmu bijis Parīzē, kad tur ir viss centrs slēgts, jo ir kādi pasākumi. Ir arī tādi pasākumi kā streiks, kad viss tiek nobloķēts. Tie, kas par to cepas, ir vieni un tie paši uzvārdi, kuri veido savu politiku – jo sliktāk, jo labāk. Tā ir opozīcija, kam ir iespēja inkognito ierakstīt savu sašutumu. Visi pasākumi mēnešiem iepriekš laikus ir zināmi, maršruti ir zināmi, līdz ar to cilvēks var pielāgoties, ja pa kādu ielu pāris stundas nevarēs braukt. Savukārt, ja vajadzēs izbraukt neatliekamajai palīdzībai, ir policija, kas attiecīgi to koriģē. Viss ir pārdomāts.

Jūsu dēls ir pabeidzis pirmo mācību gadu. Kā viņam veicās?

– Tagad viss ir ļoti moderni – ja manā laikā augstākā atzīme bija 5, tad tagad ir P. Kāpēc 5 jāaizstāj ar P un 4 jāaizstāj ar A, es nesaprotu. Mani iepriecina tas, ka Artūram ir daudz P. Es gan pasekoju līdzi, un viņš arī mājās regulāri papildus piestrādā. Tie uzdevumi, kādi viņiem ir, īpaši matemātikā, prasa labas valodas zināšanas, māku lasīt un saprast izlasīto. Mēs visu laiku esam viņu orientējuši izlasīt, nolikt tekstu malā un prast ar jēgu atstāstīt, kas tajā bija. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Artūriņam sanāk.

Viņš mācās Centra sākumskolā, kas ir ar mūzikas novirzienu. Mūzikas skolā neiet. Mums gan mājās klavieres ir, un ko domājat – viņš mājās apsēžas pie klavierēm un sāk spēlēt! Klausos – spēlē, bez notīm, bez jebkā. Vārdu sakot, mūzikas novirzienam ir jēga. Biju patīkami pārsteigts. Skolā bija klases koncertiņš, jo visi spēlē kādu instrumentu. Bērni uzstājās ar nelieliem skaņdarbiem. Mani tas patiesi saviļņoja, un es mainīju savu diezgan skeptisko viedokli par mūzikas novirzienu. Vēl viņš iet gan tekvondo, gan peldēšanā. Tikko bija pirmās sacensības. Man liekas, ka pirmā klase ir veiksmīga. Bet tā, pēc manām domām, ir vieglākā. Gaidām vasaru, bet vasarā arī būs jāmācās, jāsporto, jāstrādā…

Kurš Artūram ir mīļākais mācību priekšmets?

– Viņam visi labi padodas, pat mūzika. Dzied un deklamē. Gan Kristīne, gan es esam no bērna kājas deklamējuši konkursos. Tās ir svarīgas iemaņas, lai cilvēks, kad pienāk mirklis, kad jāuzstājas, varētu to darīt. Piemēram, Pilsētas svētkos – tur ir ap simttūkstoš cilvēku, visa krastmala cilvēku pilna, tu neredzi galu ļaužu masai. Un tev vajag trijās minūtēs pateikt kaut ko jēdzīgu šiem cilvēkiem, lai viņi tevi dzirdētu. Faktiski viņi jau gaida salūtu, ne tevi. Tas nav tik vienkārši. Šīs iemaņas veidojas no skolas.

Kādi plāni vasarai? Vai sanāks atpūsties?

– Būs dažādas nometnes. Uzskatu, ka Ventspilī tiek piedāvātas ļoti interesantas nometnes – gan izzinošas, gan atpūtas. Pēc iespējas bērnam ir jābūt ritmā. Un Artūram jāpelna nauda – jāstrādā.

Kādi ir viņa pienākumi?

– Viņam ir iespēja nopelnīt naudu, viņam tas nav pienākums. Piemēram, ziemā sniegu tīrīt. Galvenais, ar ko viņš pelna – viņš gatavo, piemēram, maizītes ar paipalu olām un ķilaviņām. Pats visu izvāra un notīra, un tad ir iespēja nopirkt tās maizītes. Izcep pankūkas, kotletes. Ja es vēlos ābolu, lai tas būtu skaisti sagriezts, viņš ar to var nopelnīt nelielu naudu. Es pats to varu izdarīt, bet galvenais princips ir tāds – viņš var nopelnīt tad, ja pats to izdara. Pavārmāksla viņam labi padodas. Mēs viņu no mazām dienām laižam pie plīts. Bet tas netiek uzspiests.