Ceļš ved līkločiem

Gina Jāne ar vīru dzīvo Fafenhofenā, nelielā pilsētiņā Augšbavārijā, un laipni piedāvā atbraukt 50 km līdz Augsburgai, kur uz laiku mitinās raksta autore. Pie reizes apskatīšot pilsētu, kurā kādu laiciņu nav būts. Daļa ventspilnieku viņu atceras kā radio SWH Ventspils reģionālās nodaļas ziņu moderatori, daļa – kā lektori un mūžizglītības speciālisti Ventspils Augstskolā, bet kāds pie Ginas vērsies pēc palīdzības viņas psihologa praksē. Sarunas sākumā noskaidrojam, ka Gina reiz jau tikusi laikrakstam Ventas Balss intervēta. Pasen, ap 2000. gadu. Toreiz viņa žurnālistei Laimdotai Sēlei stāstījusi, kā saredz savu pilsētu un dažādus procesus tajā gluži kā no putna lidojuma. Līdzīgi šoreiz atskatāmies uz Ginas pēdējo lielāko pārlidojumu – pārcelšanos no Ventspils uz Bavāriju. Toreiz, Ventspilī, un šeit, Bavārijā, – tie ir divi būtiskākie sarunas atskaites punkti.

Lietas, emocijas un cilvēki

«Šķiet, ka Ventas Balss raksts man ir pat paņemts līdzi šeit,» bilst Gina. «Pārvācoties un mantas šķirojot, noliku nost to, ko man patiešām nevajag, bet kaut kas, kas mani piesaista tīri emocionāli, ir līdzi paņemts. Esmu emociju cilvēks.» Tobrīd, pirms teju divpadsmit gadiem, kad Gina pārcēlusies uz Vāciju, situācija bijusi nedaudz citādāka – toreiz viņai bija vieta, kur atgriezties. Tagad viņai šādas vietas vairs nav, un Ventspilī palikušas vien dažas lietas, kas nodotas glabāšanā tuviem cilvēkiem. «Esmu vairākas reizes dzīvē sākusi visu no nulles un sapratusi – lai dzīvotu un justos diezgan komfortabli, nevajag daudz.»

Ginas lielākā vērtība ir dzīves ceļā satiktie cilvēki. Pie šīs atziņas viņa sarunā nonāk vairākkārt un tieši cilvēku dēļ intervijai piekritusi negribīgi. «Es domāju un pārliku prātā vairākkārt – vajag vai nevajag piekrist, jo nedomāju, ka laikraksta auditorijai būtu liela interese par mani. Un īpaši uzjundīt šo interesi arī nevēlos. Katrs cilvēks, kas bijis manā dzīves ceļā, ir atstājis savu nospiedumu – vai nu patīkamas emocijas vai kādu dzīves mācību. Tādēļ arī tas ir vērtīgākais.»

Aizbraukšana

Pirms aizbraukšanas Gina strādāja Ventspils Augstskolā, pirms tam – radio SWH studijā. «Augstskolā bija ļoti labi. Arī SWH bija labs laiks. Ceļš arī profesionāli mani ir vedis visādiem līkločiem, bet man ir vienmēr veicies ar cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājusi kopā.» Viņa augstskolā sākusi strādāt pēc Mūžizglītības centra toreizējās vadītājas Ilzes Buņķes aicinājuma. Gina tobrīd bija pabeigusi maģistra studijas psiholoģijā un meklēja jaunus izaicinājumus. Aicinājums nācis īstajā brīdī.

«Augstskolā es dalījos uz visām pusēm. Tikko bija lielā krīze. Algu mums tolaik samazināja teju uz pusi, bet dzīve ritēja uz priekšu, saistības visiem bija tādas, kādas bija. Man bija augstskolā lektora darbs, darbs Mūžizglītības nodaļā, privātprakse un vēl pašai kādi kursi un lekcijas,» atminas Gina, bet uzreiz arī skaidro, ka uz Vāciju nepārcēlās gluži iztikšanas dēļ. 2010. gadā viņas vīrs guva smagu traumu, kā rezultātā viņam bija nepieciešama intensīva aprūpe. Augstskolas kolēģu atsaucība bija nenovērtējama. «Saņemot zvanu no mājām, jebkurā brīdī varēju sēsties mašīnā un braukt palīgā. Sapratne un pretimnākšana bija fantastiska!» 2011. gadā, kad Ginas vīrs varēja atgriezties darbā, viņu, ilggadēju darbinieku no darba atbrīvoja. Ap to laiku bija mainījušies likumi un darba devējs šādi drīkstējis rīkoties. Visa pasaule, Latvija un Ventspils tai skaitā tobrīd vēl tikai atguvās no krīzes, un jaunu darbu tik viegli nevarēja atrast. Ginas vīrs atradis iespēju strādāt Vācijā. Bijis jāizvēlas starp Hamburgu un Minheni. «Mēs abi pirms tam 2007. gadā bijām trīs nedēļas ceļojuši pa Vāciju, un Bavārijas puse bija kaut kā vairāk iekritusi sirdī. Pie Hamburgas būtu jūra, šeit ir kalni. Lai ir vieta, kur dvēselei veldzēties!» gaiši iesmejas Gina.

Vienu gadu Gina vēl palika Ventspilī, un šo laiku laulātie pavadījuši, satiekoties vien reizi trīs mēnešos. Pēc gada domājuši – ko tālāk? «Vīrs atpakaļ īsti negribēja, jo šeit bija guvis drošības sajūtu. Tā šeit kaut kādā mērā tomēr ir lielāka nekā Latvijā. Bija jāpieņem lēmums – vai mēs turpinām tādā režīmā, vai dzīvojam kopā. Bērni tobrīd jau bija izauguši, mazbērnu vēl nebija. Tā mēs abi pieņēmām lēmumu. Tas bija apzināts, izsvērts lēmums ar mazu iespējamo atkāpšanās ceļu, jo man bija divu mēnešu bezalgas atvaļinājums. Durvis pavisam neaizvēru, spraudziņu atstāju, bet tomēr neatgriezos.»

Ienākšana

Sākums bijis interesants, bet noteikti ne viegls. Vispirms bijis jātiek galā ar valodas barjeru. Gina iesākumā vācu valodā zinājusi vien četras frāzes: lūdzu un paldies, sasveicināšanos un atvadīšanos. Ļoti palīdzējusi intuīcija un prasme nolasīt cilvēka ķermeņa valodu. «Sajutu vidi, un tad, kad sāku strādāt, arī man nāca drošības izjūta.»

Iesākumā vairākus gadus strādājusi uzkopšanas darbus – tīrījusi robotus automašīnu rūpnīcā, strādājusi viesnīcā, uzkopusi jaunbūvēs dzīvokļus, kuros tikko pabeigts remonts. Sākumā Gina strādājusi ļoti daudz, pat trīs darbavietās vienlaicīgi. «Darba apjomi vienmēr man bijuši tādi… Nu, darbs mani mīl!» viņa smejas. Ilgāku laiku Gina pat pamanījusies darbu savienot ar valodas kursiem. Tad nācis piedāvājums strādāt namu apsaimniekošanas firmā, kurā Gina uzkopusi kāpņu telpas, kurās pārsvarā ir flīžu grīdas, – vieglāk uzkopt. «Tur bija četru dienu darba nedēļa, par kuru tagad tik daudz runā. Mani tā ļoti apmierināja. Arī ikgadējais apmaksātais atvaļinājums bija piecas nedēļas. Bija nedēļas grafiks, un es zināju, kurā dienā, kur un cikos jābūt. Un es tīrīju ar prieku! Tas bija standarta jautājums, aizbraucot uz Latviju un arī šeit, uzzinot, kas es esmu pēc profesijas, cilvēki jautāja – kā es tā varu? Es to tā neuztvēru. Man bija darbs, kurā es sapratu, ko no manis sagaida. Un tajā brīdī ar tām valodas zināšanām, kādas man bija, es darīju labāko, ko es varēju.» Tā tas bijis līdz brīdim, kad Ginas mugura teica: viss, tev nebūs šo darbu darīt, vismaz ne ilgstoši! Sekojusi muguras operācija, un bijis jādomā, ko iesākt tālāk. No pēdējās uzkopšanas darbu pieredzes līdz pat šai dienai saglabājušās siltas attiecības ar kolēģiem un uzņēmuma vadītājiem. «Tip top īpašnieki bija jauks precēts puišu pāris. Ļoti interesanti, sirsnīgi un atvērti cilvēki, kuri mani iepazīstināja arī ar darbu nesaistītām lietām – sabiedrisko dzīvi pilsētā, kultūras un atpūtas iespējām tuvākā un tālākā apkārtnē. Ļoti cilvēcīgas attiecības. Es vēl aizvien varētu jebkurā diennakts laikā viņiem piezvanīt, ja mums būtu kāda problēma. Šādi cilvēki ir liela vērtība, viena no lielākajām dzīvē, vēl jo īpaši, atrodoties citā valstī.»

Loks noslēdzies

Šobrīd Ginai profesionālajā jomā atkal ir iespēja pilnvērtīgāk pielietot savas zināšanas psiholoģijā. Viņa strādā privātā uzņēmumā, kura pārziņā ir vairākas terapeitiskās kopdzīves mājas, kurās dzīvo cilvēki ar psihiska rakstura vai atkarību diagnozi.
«Tā nav klīnika, tas ir ambulatorais darbs,» stāsta Gina. «Ēkai ir trīs stāvi. Pirmajā atrodas biroja telpas, sarunu telpas un liela virtuve ar tā saucamo viesistabu, kur notiek arī dažādi pasākumi. Katram iemītniekam ir sava istaba, tās izvietotas ēkas augšējos stāvos. Katrā stāvā ir koplietošanas virtuve, vannas istaba un pieliekamais. Kopā šajā mājā dzīvo 20 cilvēki. Atrašanās ilgums šajā terapeitiskajā kopdzīves mājā var būt no dažiem mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem, jo šis ir tāds kā starpposms. Pagātnē ir bijušas terapijas, ārstēšanās klīnikās, dažāda veida rehabilitācijas, savukārt mūsu uzdevums ir sniegt palīdzību un atbalstu, lai palīdzētu viņiem atgriezties ikdienas dzīvē. Kādam tas izdodas daļēji, kādam ļoti labi, bet gadās ari situācijas, kad tas nesanāk. Man šajā darbā ir iespēja izmantot savas zināšanas un prasmes psiholoģijā.» 

Gina skaidro, ka pēc muguras operācijas viņa analizējusi situāciju un secinājusi, ka kaut kādā mērā ir novirzījusies no sava ceļa. «Dzīve mani atlika atpakaļ. Tā tas ir noticis vairākkārt. Esmu sapratusi, ka man ir jādara tas, kas man visvairāk patīk  – mans psihologa darbs vai kas ļoti pietuvināts tam. Šajā darbā ir krietna daļa no sociālā darba, bet man ir tā iespēja arī integrēt šajā darbā manas psihologa prasmes un zināšanas, gan strādājot individuāli, gan vadot grupu sarunas.» Turklāt Gina paralēli darbam atradusi iespēju apgūt kaut ko jaunu, – viņa uzsākusi mācīties neirografiku. «Esmu tajā līdz pašiem matu galiņiem! Tā man ir atvērusi pavisam jaunu pasauli! Palīdzēja man pašai ar daudz ko tikt galā. Atradu savu ceļu, kā to mācīties un kā praktizēt to kopā ar jau esošajām zināšanām. Esmu jaunās prasmes pārbaudījusi – funkcionē ļoti labi! Var panākt dziļāku efektu ātrākā laikā, nekā tikai sarunājoties, jo sarunai nāk klāt vēl viens elements – zīmēšana. Turklāt tā nav zīmēšana tradicionālā izpratnē, bet tās ir bioniskas līnijas, un tās mūs aizved tur, kur mēs tās nemaz nedomājām ieraudzīt.»

Māja ar dārziņu un sētu

Pēc dzīves Ventspilī, kur Gina vairāk vai mazāk zināja cilvēkus, pilsētu, pārzināja spēles laukumu, pirmie gadi Vācijā dzīves komforta ziņā bijis kā pamatīgs lēciens atpakaļ. Gina atzīst, ka viņā mājo tāds urdošs nemiers, kas liek izzināt vidi, cilvēkus, saprast iespējas, arī iemācīties kaut ko jaunu. «Saskaitīju, ka pēdējo gadu laikā esmu ieguvusi 18 sertifikātus, un tas ir tikai tas, kas attiecas uz manu darba lauku, nerunājot par neirografiku, kas kļuvusi par manu jauno aizraušanos, ko varu ļoti labi integrēt arī savā darbā.»

Ventspilī viņa ciemojas itin bieži, jo tur palikuši draugi, savējie, bet atgriezties atpakaļ uz dzīvi tomēr negrasās. «Šobrīd manas mājas ir šeit, Vācijā.  Māju sajūta man ir arī tad, kad esmu kopā ar bērniem un mazbērniem. Latvijā satiekot tuvus cilvēkus, pat neredzoties ilgi, sajūta ir ļoti laba, ļoti mīļa. Tie joprojām ir un paliks savējie! Pāris reižu esam sarīkojuši tādu lielāku kopā sanākšanu, tad tā sajūta ir tāda – uhh! Kā milzīgs un ciešs apskāviens.» Turklāt laiku pa laikam abiem ar vīru kā aktīviem diasporas pasākumu apmeklētājiem izdodas arī Vācijā satikt savējos. «Ja māju sajūta ir tā ar ģimeni, tad ar savējiem tā jau ir māja ar dārziņu un sētu,» nosaka Gina, smaidot savu gaišo smaidu, un atzīst, ka šobrīd jūtas labi, droši un savā vietā.