Intervija ar Danu Ķempeli. Misija – likt cilvēkam noticēt sev

Viņa 25 gadus mācīja lasītprasmi romu bērniem etniskajās čigānu klasēs. Pacietību un pieņemšanu viņa mācījusies jau kopš bērnības, augot daudzbērnu ģimenē.

Saruna ar Valsts probācijas dienesta Ventspils nodaļas vadītāju Danu Ķempeli notika jaunajās telpās Jūras ielā 34, uz kurām Probācijas dienesta darbinieki pārcēlās pirms nedaudz vairāk kā diviem mēnešiem.

Kā jūtaties jaunajās telpās?
– Mēs visi esam ļoti priecīgi par jaunajām telpām, kas atbilst visiem nepieciešamajiem mūsu darba nosacījumiem. Pirmām kārtām, tā ir droša darba vide speciālistiem, tai skaitā nepieciešamie apstākļi klientu uzņemšanai. Ir speciālas kabīnes klientu uzņemšanai, telpas probācijas programmu iziešanai, ir tā sauktais kiosks, kur klienti var izmantot internetu attālinātai saziņai ar lietu vadītājiem no citām pilsētām, var attālināti atvērt savu elektronisko lietu, ja tas ir nepieciešams probācijas uzraudzībā vai soda izpildei sabiedrisko darbu veikšanā. Nav noslēpums, ka ne visiem mūsu klientiem ir mobilie telefoni, datori un piekļuve internetam.

Cik sen jūs strādājat Probācijas dienestā? Kāpēc izvēlējāties tik sarežģītu darbu?
– Uz Probācijas dienestu es atnācu 2019. gadā, uzreiz sākot vadīt Ventspils nodaļu. Pieņemt šo lēmumu man nebija sarežģīti, jo mana iepriekšējā profesionālā darbība bija ne mazāk grūta un emocionāli piesātināta. Es gandrīz 25 gadus, no 1994. līdz 2017. gadam, strādāju par skolotāju čigānu etniskajās klasēs Ventspils vakara vidusskolā. Turpat kopš etnisko klašu atvēršanas romu bērniem 1987. gadā strādāja mana māsa. Es mācīju romu bērnus līdz pat etnisko klašu slēgšanai.

Vai jums rados ir bijuši romi?
– Nē, rados nebija. Mana bērnība pagāja Peldu ielā, bet netālu, Pils ielā, dzīvoja romu ģimenes. Nevaru teikt, ka es draudzējos ar romu vienaudžiem, drīzāk vairījos no viņiem. Taču manā klasē mācījās meitene no romu ģimenes, tajā laikā tas bija retums. Viņas ģimenē visi pieaugušie strādāja. Mums bija diezgan labas attiecības, arī tagad satiekoties parunājam. Viņa dzīvo Kandavā, kur izgāja pie vīra. Bet man tur ir lauku īpašums.

Pastāstiet par savu ģimeni.
– Mani vecāki pārcēlās uz Ventspili no Saldus puses 1956. gadā. Ventspilī bija osta, pateicoties kurai bija vairāk iespēju atrast darbu un bija labāka apgāde ar produktiem. Es uzaugu daudzbērnu ģimenē, mēs vecākiem bijām 14 bērni, es – visjaunākā. Tagad esam palikuši deviņi. Mammas un tēva arī jau sen nav. Mamma saņēma augstāko apbalvojumu – ordeni un titulu Māte varone. Taču padomju laikā pastāvēja stereotips, ka, ja ģimenē ir daudz bērnu, tātad ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Nācās daudz pārdzīvot tādas attieksmes dēļ. Mamma nekad neizmantoja privilēģījas, ko viņai deva tituls Māte varone. Varēja pirkt preces un produktus bez rindas, bet mēs mūžīgi stāvējām rindās! Stāvējām rindā pa divām trim stundām, reizēm nezinot, ko dod. Taču deficīta laikos vajadzēja ņemt visu, ko dod! Kopš tā laika nevaru ciest rindas! Toties mums vienmēr bija labi dzīves apstākļi – sākumā Meža ielā aizņēmām veselu mājas stāvu, pēc tam iedeva lielu četristabu dzīvokli Peldu ielā. Tā kā es biju jaunākā ģimenē, mani visi mīlēja, lutināja. Bet, kad paaugos, vecākajiem jau bija savas ģimenes un es palīdzēju auklēt viņu bērnus. Tagad man pašai ir trīs bērni – divas meitas un dēls, un divi mazbērni.

Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
– Pēc profesijas es esmu pamatskolas skolotāja un pedagoģisko zinātņu un vēstures maģistre. Tā ka pārsvarā vienmēr esmu strādājusi skolā. Salīdzinot manu pašreizējo darbu ar darbu skolā, īpaši etniskajās klasēs romu bērniem, varu teikt, ka tie ir līdzvērtīgi emocionālās un psiholoģiskās spriedzes ziņā. Abos gadījumos darba rezultāts vai nu ir jāgaida ļoti ilgi, vai arī to nesagaidīsi nekad. Un pie tā visa ir nepieciešams ieguldīt daudz spēka, pieredzes, zināšanu, pacietības.

Kas bija visgrūtākais romu bērnu apmācībā?
– Gribam mēs to atzīt vai ne, bet romu bērni mācās svešvalodā. Latviešu valoda viņiem nav dzimtā. Viņu dzimtā valoda ir romu valoda. Neņemot vērā romu bērnu apmācības bilingvālās īpatnības, var likties, ka viņi ir atpalikuši attīstībā, neapmācāmi utt. Patiesībā zemūdens akmeņi slēpjas pavisam citur. Standarta bilingvālajā apmācībā mēs svešvalodas pamatus balstām un dzimtās valodas pamatiem. Bet romu valodā nav rakstības, ir tikai mutvārdu valoda.

Vai jums pašai arī bija jāzina romu valoda, lai mācītu romu bērnus?
– Bez tā mēs nevarētu strādāt. Uz pirmo klasi nāca bērni ar atšķirīgām valodas prasmēm: vieni runāja tikai romu valodā, citi runāja krievu valodā, jo vairākus gadus bija dzīvojuši Maskavā, un bija tādi, kas mazliet runāja latviski. Tāpēc mēs ļoti daudz pūļu veltījām tam, lai izveidotu ābeci romu bērniem, ar kuras palīdzību mācījām viņiem latviešu burtus. Es pat savu maģistra darbu rakstīju par lasītprasmes apmācību bērniem etniskajās čigānu klasēs. Es pētīju, kā dzimtās valodas prasmju izmantošanu ietekmē latviešu valodas alfabēta apguvi. Kad parādījās čigānu ābece, laiks, kas čigānu bērniem nepieciešams alfabēta apguvei, samazinājās no deviņiem mēnešiem līdz četriem.

Kā iemācījāties romu valodu?
– Pašmācības ceļā. 90. gados mēs braucām pie Kārļa Rudeviča, kurš sastādījis romu valodas gramatiku. Tulkojām čigānu ābeci, ko sastādījis viņš un Leksa Manušs. Bet vēlāk sapratām, ka šī ābece ir vairāk piemērota čigānu bērniem, kuri dzīvo Krievijā. Tāpēc mums nācās sastādīt savu čigānu ābeci. Romiem ir raksturīgi tas, ka viņi pārņem daudz vārdu no tās valsts valodas, kur viņi dzīvo. Tāpēc romi, kuri dzīvo Krievijā, runā citādāk nekā Latvijā, Lietuvā vai vēl kaut kur citur dzīvojošie romi. Starp citu, ābeci, kuru mēs sastādījām bērnu apmācībai čigānu klasēs, reizēm nākas izmantot pašreizējā darbā. Klientu vidū ir romi, tai skaitā analfabēti.

Un tajā arī ir jūsu iepriekšējās pieredzes saistība ar tagadējo!
– Tieši tā. Uz probāciju pie manis nāk arī bijušie audzēkņi. Laikam man nav lemts nekur no tā izmukt! (smejas). Mana priekšrocība ir tajā, ka klienti romi manā klātbūtnē nevar brīvi runāt savā valodā tā, lai viņu neviens cits nesaprastu. Kaut arī es aktīvi neizmantoju romu valodu kopš 2017. gada, taču to atceros un saprotu.

Kā jūs ir bagātinājusi tik ilgstoša darba pieredze ar romiem?
– Es to uztveru kā misiju. No čigānu klašu skolotājiem tika prasīta īpaša spēku atdeve. Varēja to arī nedarīt, vienkārši izmantot standarta apmācības programmas. Bet tad tu nesaprastu šo tautu un nesasniegtu sev izvirzītos mērķus, negūtu nekādus rezultātus. Kad es dzirdu ne pārāk glaimojošas atsauksmes par romiem, man vienmēr gribas pajautāt: bet ko tu esi izdarījis, lai viņi nebūtu tādi? Un varu uzsist sev uz pleca: es kaut ko centos izdarīt. Priecājos, kad mani bijuši audzēkņi raksta man Feisbukā, saka paldies, un saprotu, ka mans darbs nav bijis veltīgs.

Vai lēmums slēgt čigānu etniskās klases, jūsuprāt, bija pareizs?
– Noteikti nē. Tiesībdargs nosprieda, ka tā ir romu bērnu segregācija. Bet es domāju, ka tā nebija segregācija, bet gan privilēģija iegūt zināšanas, izmantojot romu valodas prasmi, ko skolotāji bija apguvuši. Toreiz etniskajās klasēs mācījās tie romu bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja mācīties citās skolās. Pārsvarā tie bija materiālie iemesli, kuru dēļ vecāki nevarēja nodrošināt bērniem skolas piederumus. Mēs izmantojām un dalījām bērniem darba lapas, kas bija sagatavotas katrai stundai. Tāpat mums ļoti palīdzēja sponsori, pērkot nepieciešamos skolas piederumus pirmklasniekiem. Ilgus gadus palīdzēja Ventspils brīvostas pārvalde. Dažādos mācību gados etniskajās klasēs no pirmās līdz sestajai klasei mācījās no 140 līdz 170 romu bērnu. Mēs atradām veidu, kā ieinteresēt bērnus. Ja romam ir interesanti, viņš ļoti ātri apgūst zināšanas. Piemēram, dzejoļus latviešu valodā mēs mācījāmies hihopa ritmā.

Kā notika pāreja no romu bērnu apmācības uz darbu probācijā?
– Kad tika slēgtas čigānu etniskās klases, man piedāvāja darbu tehnikumā. Taču pēc kāda laika es sajutu nogurumu. Tajā laikā vīrs aizbrauca pie vecākās meitas uz Angliju. Viņš man piezvanīja un teica: viss, pietiek, brauc šurp atpūsties. Sākumā es domāju, ka atpūtīšos un atgriezīšos. Bet sanāca tā, ka mēs ar visu ģimeni aizbraucām uz Angliju un pavadījām tur veselu gadu. Visi strādājām. Es ar vecāko meitu strādāju uzņēmumā, kurā izgatavoja dažādus medicīnas piederumus analīzēm. Mūs tur viss apmierināja – gan dzīves apstākļi, gan materiālais nodrošinājums. Bet pēc gada mēs atgriezāmies mājās, jo šeit bija palikuši radinieki, māja, suns, kuru pieskatīja citi. Laikam braukt prom būtu vajadzējis pirms gadiem divdesmit, lai tur paliktu pavisam. Kādā brīdī es pēkšņi sapratu: ko es mētājos pa pasauli ar savu augstāko izglītību un maģistra grādu! Taisu kaut kādus korķīšus mēģenēm! Es esmu ļoti priecīga, ka mēs atgriezāmies, ka visi mūsu bērni dzīvo mums blakus un ka es redzu, kā aug mūsu mazbērni! Atgriežoties Ventspilī, sākām meklēt darbu. Skaidri zināju, ka negribu strādāt skolā, jo man nav pieņemamas visas tās bezgalīgās reformas! Ieraudzīju sludinājumu par vakanci Probācijas dienestā, izlasīju prasības un mērķus un nolēmu pamēģināt. Un tā nu es esmu šeit! Oktobra beigās būs pieci gadi.

Kā jūtaties šajā vietā?
– Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka šis darbs arī ir misija. Strādāt šeit nav viegli. Pirmkārt, tā ir cilvēku pieņemšana, ar kuriem ir jāstrādā. Tad – visu savu zināšanu un resursu izmantošana, lai liktu viņiem noticēt sev un tam, ka var dzīvot citādāk, var mainīt savu dzīvi un savu domāšanu, lai izrautos no bezgalīgo kļūdu riteņa. Ne visiem tas izdodas. Bet, ja izdodas kaut vai tikai vienam no simts, tad tas jau ir daudz! Probācijas noslēgumā es aicinu klientus aizpildīt pašnovērtējuma anketu. Kad klients raksta, ka mēs esam palīdzējuši viņam noticēt sev, tad es saprotu, ka mēs strādājam pareizajā virzienā. Pagaidām es šo klientu neesmu satikusi atkārtoti probācijā. Taču diemžēl ir pastāvīgie klienti. Ir mūsu klientu kategorija, kuri, lai cik ļoti to nevēlētos, nespēj izrauties no sava riteņa. Ja mēs veidojam savu karjeru brīvībā, tad šie cilvēki karjeru taisa kriminālajā pasaulē. Un izrauties no šīs pasaules mēdz būt ļoti grūti, ne visiem tas ir pa spēkam. Kā teica kāds čigānu puisis, kurš ir ieguvis labu izglītību un profesiju: viena daļa sabiedrības tevi vēl nepieņem, bet otra sabiedrības daļa – vairs nepieņem. Apmēram tas pats ir arī kriminālajā pasaulē.

Vai mēdz būt brīži, kad jūtaties bezspēcīga?
– Kad liekas, ka spēka vairs nav un tu nevari panākt rezultātu, tad es domāju par to, ka katram cilvēkam ir savs dzīvības trauks, kuru katrs piepilda savā veidā – viens ātrāk, otrs lēnāk, bet trešais nepiepilda nekad. Katram ir savs iespēju slieksnis. Varbūt tas cilvēks jau ir sasniedzis savu slieksni un vairāk sasniegt nevar, un labi, ka vismaz kaut ko viņā var ielikt. Kad sāc tā domāt, bezspēcība pazūd. Tāda pieeja man ir palīdzējusi darbā ar romu bērniem un palīdz arī tagadējā darbā.

Bet kur rodat spēku restartam?
– Ģimenē. Man ir brīnišķīga ģimene. Jaunākā meita ir pirmsskolas izglītības pedagoģe. Dēls ir automehāniķis, veic automašīnu tehniskās apskates. Vecākā meita ieguvusi specialitāti viesmīlības jomā un tagad strādā privātajā biznesā. Darbu uz mājām nekad neņemu. Ļoti lielu atbalstu un pozitīvisma lādiņu es saņemu savā kolektīvā. Kolēģi dod iespēju sajust, ka tu neesi viens. Tas man ir ļoti svarīgi.