Intervija ar Daci Šauli. Dzīvo ar prieku un foršu vieglumu

Viņas seju bieži rotā smaids, un sarunas laikā viņa nonāk pie atziņas, ka prieks lielākoties tomēr ir katra paša izvēle.

Kāds bija saldenieces Daces Šaules ceļojums līdz Ventspilij?

– Mans pamatu pamats ir Saldus. Tur esmu dzimusi, uzaugusi, līdz beidzu vidusskolu un sākās augstskolas laiks, sākās Rīgas dzīve, skolas, darbi. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā mācījos psiholoģiju. Pēc tam strādāju dažādus darbus – laikam jau meklēju sevi vispār, dzīvē. Noliku autovadītāja tiesības un izmantoju iespēju aizbraukt uz ASV, Ņujorku pastrādāt par Au pair jeb auklīti. Tā bija lieliska pieredze! Man apkārt nebija daudz latviešu, tādēļ krietni uzlaboju angļu valodas zināšanas. Sākumā strādāju ģimenē, kur māmiņa bija latviete, bet tētis – amerikānis. Mums laikam nesaderēja, tādēļ nomainīju ģimeni. Es tomēr nebiju latviešu valodas skolotāja un nevarēju iemācīt amerikāņiem latviešu valodu, kā viņi to no manis sagaidīja. Tā es nonācu franču–amerikāņu ģimenē. Un man ļoti patika! Aizbraucām uz Disnejlendu, kur ar bērniem kopā izbraucām pa vistrakākajiem amerikāņu kalniņiem. Aizbraucot uz svešu valsti ar ne pārāk labām valodas zināšanām, bija jāiemācās pārkāpt daudz kam pāri, pirmkārt jau – sev. Tā komforta zona vienubrīd pavisam pazuda, bet tas bija labi, tas man patika. Gāja visādi – arī sirdslietās –, bet tas mani padarīja stiprāku un bagātāku.

Amerikā palikt negribējās?

– Nē, sapratu, ka ir par tālu un tā nav mana zeme. Tur ir citādāk domājoši cilvēki, cita mentalitāte. Varbūt es tam vienkārši toreiz nebiju gatava. Atbraucu mājās un sapratu, ka Eiropa – tas ir mans! Kādu laiku atkal dzīvoju pie vecākiem Saldū. Tolaik tur atvērās bērnu ģimenes centrs, pavisam jauna iestāde, tāds kā brīvā laika pavadīšanas centrs. Es tur biju gan sociālais pedagogs, gan vadīju nodarbības. Bērni nāca pēc skolas. Bija jauki.

Cik ilgi esat Ventspilī?

– Ventspilī esmu kopš 2008. gada vasaras. Šeit mani atveda mīlestība. Tas vīrietis, tas vīrietis! (Smaida.) Es, šķiet, biju gana elastīga un sapratu, ka man ir jābrauc pie viņa, nevis otrādi. Sapratu, ka gribu pārcelties. Ventspils un jūra – tas taču ir tik skaisti! Par Ventspili man nebija nekāda priekšstata – man nebija šeit neviena pazīstama. Bija reiz viena kursabiedrene no Ventspils, bet tas arī viss. Tā skaistā izruna, bez galotnēm, tā mani vilināja. Sākumā es startēju Nodarbības valsts aģentūrā, bet tas īsti nebija mans stāsts. Kaut kas neizdevās. Tad es nokļuvu bērnu centrā Nāc līdzi!. Atkal pie bērniem. Centrs tolaik bija diezgan aktīvs un darbojās gan pilsētā, gan Pārventā. Es biju Pārventas pusē, Talsu ielā 1, un strādāju no pulksten diviem līdz sešiem. Tur man bija diezgan liela bērnu brandža, kas nāca pēc skolas. Dzērām tēju, uzēdām kādu desmaizi vai roltonus, jo vienmēr varēju tur uzvārīt ūdeni. Tad pildījām mājasdarbus, pārrunājām kādas skolas lietas, bet pēc tam mums bija savas izklaides, savi pasākumi, pat savas popielas. Vienmēr atradām kādas nodarbes – improvizējām, izdomājām, radījām – un paši priecājāmies par to.

Kādi bija šie bērni? No kādiem ģimenes apstākļiem nākuši?

– Dažādi bija bērni – dažādi dzīvesstāsti, arī dažādas traumas. Kad bērns pieķeras un atnāk tā sajūta, ka viņš grib būt ar tevi, ka viņam ir labi, tādos brīžos arī pašam rodas gandarījums. Tu spēj viņam kaut ko iedot pat tajās dažās stundās, un viņš kļūst tāds kā piepildīts. Pēc tam viņš iet mājās, un es ne vienmēr zinu, vai viņam tur iet labi vai slikti, bet vismaz tajos brīžos, kad esam kopā, mēs priecājamies un mums ir labi. Tāda kā pieņemšana no bērna puses. Kādreiz arī sarājāmies. Dažreiz ir jāparājas. Ģimenēs jau arī visādi iet, citreiz – kā pa elles katlu. Un katrā ģimenē, jo īpaši tajās, kur ir jaunieši un pusaudži, ar saviem radziņiem un nadziņiem, kādreiz rājas. Visur ir kāda kārtība, kas ir jāievēro. Arī mums Namiņā ir savi noteikumi, kas jāievēro, bet šeit arī valda mīlestība. Grūti saprast, vai manī tās ir daudz, vai es gribu to visur ieraudzīt, bet man mīlestības sajūta ir ļoti vajadzīga. Mēs šeit mācāmies dzīvot tā, lai ir labi, mācāmies labi sadzīvot.

Mīlestība ir jūsu motivācija ne tikai atnākšanai uz Ventspili, bet arī darbā ar bērniem?

– Laikam, jā. Mīlestība ir tāds ikdienas solis – it kā mazliet virs zemes. Grūti pateikt, vai tā ir dzīves skola, ko esmu saņēmusi, vai mana izpratne par pasauli – kā es uztveru sevi, kā uztveru citus. Protams, es arī mācos – kaut ko palasu, kaut ko klausos, kaut kur piedalos. Es meklēju cilvēkus, kuri ir interesantāki, kas mani piesaista, lai starp mums notiktu informācijas apmaiņa. Reizēm vārdiem tomēr ir grūti pateikt, ko jūti, vai kā tieši noķer sajūtas. Zinu, ka man patīk laimīgi cilvēki, kas saprot, ka viņi ir forši, un līdz ar to var dot to foršumu arī citiem.

No tāda tukša trauciņa neko jau arī īsti nevar iedot?

– Tā ir! Ar bērniem gan ir citādi. Tur pieaugušajam jāskatās – ja bērns ir tāds iztukšots vai patukšots, tad viņš ir jāpiepilda. Vai nu ar savu dzīves pieredzi, sniedzot palīdzību, vai vienkārši – atbalstu. Tas ir svarīgi. Ar bērniem ir forši! Šeit, Namiņā, ir vairāk tādu salauztu siržu, salauztu dzīvju, arī salauztu ķermeņu. Kad viņi atnāk no skolas, apsēžas dīvānā un cits pēc cita sāk uzdot jautājumus, es saprotu, ka man ir jāvelta viņiem laiks un tā krātuve jāpiepilda, jo viņi pēc tā alkst. Ja piepilda, viņi ir tik forši bērni! Iet visādi, ir arī tik traki, ka nevaru uzreiz saprast, ko darīt ar konkrēto situāciju. Reizēm ir tik fantastiski mirkļi, ka es saprotu – šeit ir tik skaisti dzīvot un strādāt! Tas ir tā vērts, jo es redzu atgriezenisko saiti. Redzu to bērnu darbos, viņu rīcībā, saredzu, ka viņi ir paņēmuši to informāciju, ko viņiem sniedz. Paņēmuši to savai dzīvei, saviem ikdienas soļiem. Kad es šeit atnācu dzīvot, apzināti meklēju, kur ir bērnu centri, kur es varu būt. Vienmēr esmu teikusi, ka jaunietis vai bērns ir kā māls, kuru vēl var mainīt, var veidot viņa formu. Cilvēks briedumā – tas jau ir cits stāsts.

Jums ir arī pieredze sociālajā darbā ar pieaugušajiem?

– Jā, ir arī tāds ceļa posms bijis. Strādāju Valsts probācijas dienestā kādus astoņus gadus. Tas bija darbs ar notiesātajiem. Tur gan bija arī jaunieši, sešpadsmit septiņpadsmit gadus veci. Mans darbs lielākoties bija ar vīriešiem, ļoti dažādiem cilvēkiem. Arī tādiem, kas šķiet itin normāli cilvēki, bet galvā – ļoti dažādi putni, dažādu sugu. Tāda neparasta pieredze, kurā nemitīgi sanāca pārliecināties, cik dažādi mēs esam. Turklāt katram jau ir savs stāsts, kā viņš izveidojies par tādu cilvēku, kāds viņš ir. Un tas ir stāsts par bērnību. Manuprāt, tik tiešām ir tā, kā Freids saka, ka līdz piecu gadu vecumam, pašā sākumā ir īstais laiks, kad ar bērnu strādāt, kad viņā ieguldīt, lolot viņu, darboties ar viņu kopā. Teorētisko zināšanu šajā darbā varbūt pat nevajag tik daudz, cik iedziļināšanos katrā bēdu stāstā, jāsaprot, kā cilvēks nonācis šeit.

Kā jūs no Probācijas dienesta nonācāt atpakaļ pie bērniem un kļuvāt par vadītāju?

– Tas ir ļoti vienkāršs stāsts par sludinājumu, pieteikšanos darbam, konkursu un pārdomām – vai man to vajag? Tas ir stāsts par komforta zonu, no kuras jāizkāpj, un to izdarīt nav viegli. Man ļoti patīk doma: ir jādod sev iespējas. Kad dzīvē notiek izmaiņas, mainās virzība, laiks iedod spēku, pieredzi, arī zināšanas. Dzīves ceļā ir jāsatiek dažādi cilvēki, tie jāiepazīst. Te nu es esmu, un šis darbs ir skaists! Te ir ko darīt! Man arī ir forša komanda, kas turas kopā. Tad arī darbam nav tādu stingru robežu, ka ik pa brīdim jāskatās pulkstenī. Vienkārši ieguldi enerģiju. Reizēm, protams, robežas pašam ir jānosprauž, jo laiks skrien vēja spārniem un bieži nespēju noticēt, ka ir jau pienācis vakars. Tad jāiet gulēt, lai no rīta atkal var turpināt iesākto vai darīt jaunas lietas.

Kāda ir jūsu dzīve ārpus darba?

– Man ir forša ģimene! Ir skaisti! Tādā tuvākā lokā – mēs esam trīs. Tā jau ir, ka darbs pārņem un daudz par to jādomā, un sanāk apdalīt ģimeni. Dažkārt šķiet, ka pārāk maz runāju ar savu bērnu. Viņam ir divpadsmit, un viņš ir pašpietiekams un patstāvīgs. Man ir paveicies, ka man ir tik foršs dēls atnācis no mākoņa maliņas un blakus nolaidies. Ir viegli ar viņu. Tādu īpaši izteiktu hobiju man nav. Man patīk priecāties par dzīvi! Tas ir mans hobijs! Es priecājos par foršiem cilvēkiem, kurus satieku. Novērtēju tādus cilvēkus, uz kuriem var paļauties, ar kuriem var jauki aprunāties, kopā izsmieties, kas rada labu pēcgaršu. Kā labs ēdiens. Tās ir sajūtas, ko dzīvē ķeru. Tā ir tāda vienkāršība un sirsnība, ko dzīvē gribas vairāk. Vēl man ļoti patīk vasaras. Es mīlu karstumu, mīlu braukt ar riteni un pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem. Tas ir mans kodols. Man ārpus darba daudz nevajag, es ātri atjaunojos. Man arī nevajag garus atvaļinājumus, pietiek ar dažām dienām.

Būt priecīgam, laimīgam – tā ir izvēle?

– Es nezinu. Tās ir tādas sajūtas, kurām izvēlos ļauties. Tad jau, jā! Man no rīta sanāk kāpt laukā ar kreiso kāju no gultas, bet citādi gan… Es domāju, ka cilvēkiem ir jānes sevī informācija par prieka vēsti. Viss jau sākas ar sevi. Un pats galvenais ir mīlestība, ar kuru jādalās. Nebūt lepnam, nebūt iedomīgam vai augstprātīgam – tas ir būtiski. Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk es novērtēju, ar ko pavadu kopā laiku, kam veltu laiku, kam dodu savu enerģiju un kam nedodu. Es dzīvoju sajūtās, un, jo vairāk iemācos tās laist caur sevi, jo vairāk arī atnāk īstie cilvēki. Jo mazāk es laižu laukā kaut ko negatīvu, jo vairāk atnāk laba enerģija un prieks. Protams, ir pārbaudījumi, kuriem jāiet cauri un jāpieņem kādi lēmumi. Zināšanas arī ir nepieciešamas, viedums un pieredze. Arī senču pieredze.

Kā jums ir ar šo senču pieredzi?

– Neesmu redzējusi nevienu no saviem vevecākiem. Arī tētis ir mūžībā aizgājis. Viņš man bija tāds feins cilvēks! Un, lai cik ilgs laiks pagājis, par viņu runājot, vienmēr ir asaras acīs. Mamma man ir un brālis ar ģimeni Saldū. Šad tad viens pie otra ciemojamies. Reti jau sanāk, vajadzētu biežāk! Es jūtu, ko mani vecāki ir ielikuši manī. Tas ir tāds cilvēcīgums. Viss, kam viņi ir gājuši cauri – pēckara gadi, padomju laiks –, turklāt ar tām zināšanām, kādas viņiem bija. Man šķiet, viņi ir izaudzinājuši labākos bērnus. Mēs ar brāli abi esam izdevušies gana labi cilvēki. Tas, manuprāt, arī ir svarīgākais – būt labam cilvēkam, tādam, kas ir brīvs un viegli uztverams. Protams, arī es kādam varu būt neērta un pat neinteresanta, bet arī tādam ir jābūt kāda acīs. Tomēr tas foršais vieglums manī ir, tas man patīk, un par to arī paldies maniem vecākiem!