Mācās pazudušu cilvēku meklēšanu ar suņiem

Grupa Ventspilī izveidota pēc Daces Bušas iniciatīvas – savulaik viņa dienējusi Nacionālajos Bruņotajos spēkos, tagad ir Zemessardzē. Dace aktīvi darbojas Ventspils dzīvnieku audzētāju biedrībā (VDZAB) un ir divu veimāriešu šķirnes suņu – Nikko un Bettijas – saimniece.

Plašsaziņas līdzekļos ik pa laikam izskan ziņas par pazudušiem cilvēkiem – nereti tie ogotāji un sēņotāji, kuri devušies mežā un nomaldījušies. Taču cilvēki diemžēl mēdz pazust arī citos apstākļos un visu cauru gadu. Policija apkārtnes pārmeklēšanas pasākumos mēdz piesaistīt papildu resursus no Zemessardzes, un nereti pazudušo cilvēku meklēšanā palīdz arī brīvprātīgie, tajā skaitā ar suņiem. «Man radās šī doma – mēs aktīvi darbojamies suņu klubā, un kāpēc nelikt mūsu degunus un spējas sabiedrībai vajadzīgā lietā?» stāsta Dace Buša. Informāciju par iespējām apgūt cilvēku meklēšanu ar suņiem viņa meklējusi jau iepriekš. «Visur atdūros pret divām lietām – ceļš vai dārgas apmācību izmaksas. Zināju, ka ar apmācību nodarbojas kinologi Jelgavā, Rīgā, bet sapratu, ka nav reāli, ja ir darbs, izbraukāt divas reizes nedēļā,» atzīst Dace. Tad viņa uzzinājusi, ka cilvēku meklēšanā ar suņiem iesaistās brīvprātīgie no bezpeļņas organizācijas Helper Latvia. Organizāciju 2020. gadā dibinājuši Guntis un Laila Skrodeļi, kuri šogad saņēmuši Latvijas Lepnuma balvu nominācijā Glābēji. Skrodeļi ar pazudušo cilvēku meklēšanu nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadus. Savas zināšanas un prasmes viņi pielieto ne tikai praksē, bet arī bez maksas apmācot un trenējot gan suņus, gan viņu saimniekus. Šādas apmācību grupas jau bija izveidotas citās pilsētās, tai skaitā Talsos, Liepājā, Grobiņā. Šoruden apmācību grupa pēc Daces Buša iniciatīvas izveidota arī Ventspilī. «Viens cilvēks to nevar iemācīt, vajadzīgi vismaz trīs – statists, cilvēks, kas ved suni, un cilvēks, kurš ir pazudis,» stāsta Dace.

«Šobrīd mūsu vēl nav daudz, bet pirmie interesenti jau ir pievienojušies. Esam kādi četri cilvēki, suņu ir gandrīz desmit,» stāsta Dace. Šobrīd šajā grupā darbojas VDZABs pārstāvji, bet tiek gaidīti arī ar biedrību nesaistīti suņu saimnieki. Grupā tiek trenēti arī pašas Daces četrkājainie draugi Nikko un Bettija. «Veimārieši vairāk vērsti uz putnu medībām, bet ir labi palīgi arī pēdu dzīšanā, viņiem ir spēcīga augšējā un apakšējā oža, un viņi ir ļoti vērsti uz cilvēku,» stāsta Betijas un Niko saimniece. Tāpat grupā pieteikusies Austrālijas ganu suņu un vižlu saimniece. «Pēc metodes, ko mēs apgūstam, visas suņu šķirnes ir piemērotas meklēšanai. Suņiem jau vispār piemīt instinkts meklēt un atrast. Dažas šķirnes ir vairāk piemērotas dzīt, bet – izmantojot viņu instinktus un saprotot, ko suns dara, mēs viņa instinktus varam novirzīt sev vēlamā virzienā,» stāsta Dace. «Arī bezšķirnes suņiem ir labi deguni un spēcīgi instinkti. Piemēram, redzēju, kā Liepājā strādā bezšķirnes suņi, neliela izmēra terjera un takša jauktenītis. Nav tā, ka vajag obligāti lielo vācu aitusuni. Varbūt sarežģītāk būs mopšiem un citiem, kam ir uzrautie deguni, bet es arī neredzu iemeslu, kāpēc nevarētu pamēģināt,» atzīst Dace.

Apmācības vada jau pieredzējuši kinologi, kuri paši jau vairākus gadus kā brīvprātīgie iesaistās pazudušo cilvēku meklēšanā, – kolēģi no citu Kurzemes pilsētu grupām. «Mēs braucam uz Liepāju, uz Kuldīgu. Mums uzdod mājasdarbus, un tad mēs trenējamies,» stāsta Dace. Šonedēļ plānota tikšanās ar Liepājas kinologiem Jūrkalnē, bet pamatā apmācības vismaz pašlaik notiek pilsētvidē. «Sākumā mums suņiem ir jāiemāca, lai viņi ņem tieši to smaržu, kuru vajag, jo apkārt ir daudz smaržu. Vieglāk ir pilsētā, jo te ir māju sienas un smaržas neizplūst lielā rādiusā. Mūsu grupas pirmā tikšanās bija Tirgus laukumā. Slēpāmies, suņi mūs meklēja, mācījāmies iet aiz suņa, jo 70% no apmācībām ir nepieciešamas pašam cilvēkam. Viņam ir jāmāk ļaut sunim iet, jāmāk uzticēties. Ļaut sunim izmantot to dabisko instinktu, bet arī iemācīt, ka viņam ir jāatlasa tieši tā smarža un pa tās pēdām jāiet,» stāsta Dace. Kā smaržas paraugs, pēc kura sunim vadīties, parasti tiek izmantots kāds apģērba gabals – cimds, cepure vai šalle. «Cilvēks izdala daudz dažādu smaržu, tur ir ādas daļiņas, drēbju pūkas un viss, kas nav cilvēka degunam sajūtams un acīm saskatāms. Suns šo smaržas koridoru var ņemt, kā viņš to grib, kuri instinkti viņam ir stiprāki – kāds ar augšējo ožu, kāds ar apakšējo, kāds ar vēja pūsmu. Mēs mācāmies to lasīt. Mums jāuzticas sunim, viņa degunam un jāseko,» saka Dace Buša.

Grupa plāno tikties regulāri – vienu vai divas reizes nedēļā. «Tās ir brīvdienas, vakari, savs personīgais laiks un azarts,» saka Dace un piebilst, ka šīs apmācības ir ļoti ilgstošs process. «Mēs esam tikai pašā sākumā. Lai suns un cilvēks varētu reāli jau iet un meklēt pazudušos, būs vajadzīgi pusotrs, divi gadi. Tas ir nosacīti, jo katrs suns ir savādāks, katram ir citādāks laiks, kamēr viņš saprot, ko no viņa grib,» atzīst Dace.

Apmācību grupā tiek gaidīti arī jauni dalībnieki. Kā atzīst Dace, svarīgākā ir motivācija. «Mēs mācāmies, lai strādātu. Cilvēkam jābūt azartiskam, ar vēlmi strādāt, tādam, kurš nebaidās no laikapstākļiem un izaicinājumiem. Jābūt ar iespējām kāpt mašīnā un braukt meklēt. Cilvēki jau nepazūd tikai smukā laikā. Tas nav paredzami. Tāpēc arī mēs tiekamies, neskatoties kādi ir laikapstākļi.»