Anestezioloģe reanimatoloģe Laima Gebauere dzimusi Ventspilī, studējusi medicīnu Rīgā, lielu daļu darba mūža pavadījusi Talsos, kopš 2007. gada strādājusi Ventspils slimnīcā. Tagad pielikusi punktu savai profesionālajai karjerai, lai ļautos jaunam dzīves ritējumam. Atklāt to, kam ikdienas steidzīgajā ritmā līdz šim nepietika laika.
Darīt to, kas visvairāk iet pie sirds: būt kopā ar savu ģimeni, ļauties garām pastaigām, apmeklēt labus kultūras pasākumus. Sarunai atvēlētais laiks paiet nemanot – medicīnā pavadītie 40 gadi bijuši raibi kā dzeņa vēders, ar saviem kāpumiem un klupieniem, tomēr, atskatoties uz padarīto, dakterei ir gandarījuma sajūta. Arī par saņemto Triju Zvaigžņu ordeni, kas sākumā radīja neērtības sajūtu.
Jūsu dzīvē ir iestājies jauns posms – esat pabeigusi aktīvās darba gaitas.
– Būšu godīga, es ļoti gaidīju šo brīdi. Gados jauns kolēģis, kas nesen sācis strādāt Ventspils slimnīcā, satiekot mani, sacīja, ka esmu ļoti sprigana. Paldies viņam par to, protams, un tomēr uzskatu, ka 64 gadi – tas ir vecums, kad cilvēks vismaz 40 gadus no savas dzīves ir veltījis darbam. Un tas ir pietiekami. Anesteziologa darbs ir ļoti sarežģīts, kaut arī cilvēki to neredz – tas ir gan fiziski, gan emocionāli smags. Iedomājieties, 60 gadu vecumā būt nakts dežūrās – tas ir nopietni. Arī piedzīvotā kovida pandēmija man palīdzēja pieņemt lēmumu doties pensijā. Pandēmijas laiks bija ārkārtīgi grūts: ļoti daudz cilvēku mira. Un tā apziņa, ka nav tavos spēkos palīdzēt, bija briesmīga. Kolēģi smagi slimoja, diemžēl dažs arī nomira. Bija mokoši apzināties, ka, iespējams, lielākajai daļai kovida slimnieku nevarēsi palīdzēt. Ar visu savu pieredzi un prasmi, ar visu labo aparatūru brīžiem jutos vienkārši bezspēcīga. Tas atstāja lielu iespaidu uz manu veselību – es zaudēju spēju iemigt. Tādēļ, ja cilvēks vēl ir spējīgs kustēties un domāt, ir vēl daudz cita, ko es gribētu savā dzīvē izdarīt. Savu artavu medicīnā esmu ieguldījusi, izdarījusi visu pēc vislabākās sirdsapziņas un veiksmīgi sagaidījusi dienu, lai pieliktu punktu savai karjerai. Neviena vieta nepaliek tukša, Ventspils slimnīca piesaista jaunos speciālistus. Ļoti ceru, ka kāds no jaunajiem saskatīs Ventspilī potenciālu – ne tikai kā labu vietu strādāšanai, bet arī dzīvošanai. Vecajiem ir jādod vieta jaunajiem.
Cik gadu esat bijusi medicīnā? Kāpēc šāda profesijas izvēle?
– No 1983. gada – tie ir 40 gadi. Es skolā ļoti labi mācījos – biju teicamniece. Mana iekšējā būtība, jau no pašas bērnības, likusi būt pirmajai – vienmēr gribēju uzvarēt. Lai iestātos medicīnas institūtā, bija jāiztur milzīgs konkurss, kas nebija viegli – it īpaši ārstniecības fakultātē. Man padevās daudz priekšmetu – patika matemātika, ķīmija, vācu valoda. Ar savām zināšanām varēju studēt, kur vien vēlējos. Iestājos medicīnas institūtā, kurā man gāja labi, tomēr nelielu izmisumu piedzīvoju, kad to pabeidzu. Viss, ko biju mācījusies, tagad bija jāpielieto praksē – tas bija tāds svārstību periods, taču man pēdējā kursā dzima bērni, līdz ar to pirmie darba gadi vairāk pagāja mājās nekā darbā. Pastrādāju arī Rīgā ļoti īsu periodu. Bet manas darba gaitas kā terapeitei sākās Talsu slimnīcā. Uz šo Kurzemes pilsētu pārcēlāmies kopā ar vīru, jo Rīgā bija problēmas ar dzīvojamo platību. Starp citu, uz Ventspili tolaik neviens īpaši nerāvās strādāt. Šī vieta tolaik bija kā bubulis – skaitījās, ka šeit ir ekoloģiska rakstura problēmas. Taču līdz pusceļam, proti, Talsiem, es atnācu (smejas). Ceļš mani pamazām virzīja atpakaļ uz dzimto pilsētu. Atgriežoties pie jautājuma par profesijas izvēli – tas man noteikti bija izaicinājums, jo bija grūti. Man vienmēr paticis tas, kas ir grūti. Gribēju pierādīt sev un arī citiem, ka to spēšu. Par manu izvēli ļoti priecīgi bija vecāki.
Pastāstiet, kas ir anesteziologs, kādi ir viņa pienākumi? Pacienti nereti savus anesteziologus nemaz nezina, ja nonāk slimnīcā kritiskā stāvoklī, bet šis darbs ir ļoti svētīgs.
– Anesteziologs nodrošina to, ka pacientam operācijas laikā nesāp un viņa dzīvībai svarīgās funkcijas tiek uzturētas labā kārtībā. Tas ir ļoti svarīgs process. Dzīvības un nāves robeža mūsu profesijā ir ļoti trausla. Dažreiz anesteziologus dēvē par kaut ko augstāku par Dievu, jo no anesteziologiem ir daudz kas atkarīgs. Lai strādātu šajā profesijā, cilvēkam ir jāprot tikt galā ar emocijām, ar to, ka nāve var būt ļoti tuvu. Ir jāspēj novilkt robežu, lai no tā visa spētu attālināties. Bet mēs jau visi esam tikai cilvēki. Anesteziologa darba diena ir ļoti intensīva. Tikai tad, kad ir pamodināts iepriekšējais pacients, var saņemt nākamo. Kamēr pacients nav pamodināts, neko citu darīt nevari. Reizēm nav laika ne paēst, ne padzert. Reanimācijas nodaļa, manā izpratnē, ir kā ģimene, kur cits citu nenodod. Pārnākot no Talsiem uz Ventspils slimnīcu, izbaudīju lielu ģimeniskumu, kolēģu atbalstu un pleca sajūtu. Reanimācijas procesā bijām ļoti labi sastrādājušies ar saviem kolēģiem, cits citu sapratām no pusvārda, no acu skatiena. Profesionalitāte, saprašanās teju bez vārdiem – tas bija un ir mūsu nodaļas īpašais gars.
Kā jūs no Talsu slimnīcas nonācāt Ventspilī?
– Strādāju Talsos, un nebija nekādas domas, ka Talsu slimnīcu varētu likvidēt. 2007. gadā man piezvanīja Ventspils slimnīcas galvenais ārsts Valts Rauhvargers un uzaicināja strādāt uz Ventspili, jo šeit bija atbrīvojusies anesteziologa vieta. Viņš prata mani pārliecināt, ka man ir jāpieņem šis piedāvājums. Tobrīd pat iedomāties nevarēju, ka ceļš no Talsiem uz Ventspili un atpakaļ 16 gadu garumā kļūs par manas dzīves sastāvdaļu. Reiz mēģināju skaitīt, cik tad kilometru esmu diendienā mērojusi, un sanāca pieklājīgs skaitlis. Ģimene, mājas man vienmēr bijušas Talsos. Man Ventspils ļoti patīk, bet Talsiem ir viena priekšrocība – tie ir tuvāk Rīgai, jo hobiji un lidosta ir tur. Bet Ventspils bagātība ir jūra un mežs.
Jūsu darba pieredze ļāvusi jums piedzīvot dažādus laikus un milzīgu attīstības izrāvienu medicīnas jomā.
– Tieši tā. Pat nevar salīdzināt ar to, kādos apstākļos iesāku strādāt; toreiz nespēju iedomāties, kādu progresu medicīnas attīstībā piedzīvošu mūsdienās. Milzīgas pārmaiņas notikušas pacientu novērošanā, dzīvības funkciju uzturēšanā, mainījusies aparatūra, monitori, pieejami dažādi medikamenti, līdz ar to arī medicīnā izmantojamie algoritmi. Ir ļoti daudz dažādu anestēzijas veidu. Viss ir atkarīgs no operāciju veida – narkozei ir jābūt tādai, kas ir piemērota gan vienkāršām operācijām, gan nopietnām, kur var būt liels asins zudums. Ir jānodrošina pacienta dzīvības funkcijas, jānodrošina, lai pacients pamostos. Kad sāku strādāt, nekā no visa iepriekš minētā nebija. Mērījām asinsspiedienu, skaitījām pulsu, un tas arī viss. Anestezioloģija savā attīstībā ir gājusi uz priekšu milzu soļiem.
Vai pacients gadu gaitā arī ir mainījies? Kļuvis zinošāks?
– Es gribētu, lai pacients izturētos atbildīgāk pret savu veselību, vairāk rūpētos par to. Jāatzīst, ka mūsu pacients vēl tikai aug savā atbildībā. Starp citu, ja Ventspils slimnīcā nonāca ārzemju pacienti, mani vienmēr pārsteidza tas, cik viņi ir zinoši par savu veselību – pārzināja savas slimības, ikdienā lietojamos medikamentus, rūpīgi izvaicāja par manu darbību, kādas tam var būt sekas. Tas nozīmēja, ka viņi saprata. Es ļoti gaidīju, lai arī mūsu pacients kļūtu izglītotāks, diemžēl pēdējā laikā reanimācijas nodaļā nonāca pacienti ar arvien ielaistākām slimībām. Ir ļoti bezatbildīgi neko nezināt par savu veselību. Arī ārstiem ir jāuzņemas daļa atbildības, jo ar pacientu ir jārunā, jāizskaidro viņam saprotamā valodā lietu kārtība. Mani nepamet sajūta, ka mūsu ārsti par maz sarunājas ar pacientu. Tā ir abpusēja sadarbība.
Jums savā profesijā vienmēr bijis interesanti?
– Jā. Anestezioloģiju reanimatoloģiju kā profesiju izvēlējos 1992. gadā. Kad mani bērni paaugās, man bija iespēja mainīt specialitāti. Un atkal jau izpaudās mans raksturs – pierādīt sev, ka es to varēšu. Man likās, ka anestezioloģija ir vissmagākā nozare. Patika ķirurģija, bet... Ir tāda anekdote: ja vēlies būt par ķirurgu un tev pietiek pašapziņas, tad tu kļūsti par ķirurgu, savukārt, ja tev pašapziņas ir mazāk, tad tu izvēlies anesteziologa profesiju (smejas). Mans ceļš no terapijas uz anestezioloģiju ir pamatots, jo reanimācija aptver visas medicīnas nozares, turklāt man bija labi terapijas pamati, man bija ļoti labs skolotājs Talsos dakteris Jānis Nemme. Vislielākais gandarījums – kad izdodas izglābt cilvēka dzīvību, jo sevišķi tad, ja ir bijusi ilga un grūta cīņa. Parasti šādus pacientus atceros vēl ilgi. Vienmēr priecājos viņus satikt un aprunāties, varbūt pat tikai pamanīt kaut kur uz ielas. Tā man, piemēram, ir ar Talsu traģēdijas bērniem.
Jūs esat viena no tām mediķēm, kas glāba traģēdijā iesaistītos bērnus.
– Jā, lai arī jau pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš Talsu traģēdijas, tās dienas notikumi man joprojām ir spilgtā atmiņā. Domāju, tā bija viena no traģiskākajām dienām neatkarīgās Latvijas vēsturē, kad nogāzās ugunsdzēsēju mašīnas pacēlājs, ar kuru tika pacelti bērni un daži pieaugušie. Ja atceramies, cilvēku skaits krietni pārsniedza pieļaujamo. Joprojām nesaprotu, kā varēja ko tādu pieļaut. Talsu traģēdija bija nopietns pārbaudījums tā laika medicīnai. Es personīgi šo dienu neaizmirsīšu nekad. Tolaik tikai dažus mēnešus biju Talsu slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītāja. Bija grūti samierināties ar to, ka vienlaikus redzi tik daudzu bērnu ciešanu. Talsu slimnīcā toreiz nebija nekāda aprīkojuma. Tā diena man ir spilgtā atmiņā – emocionālās sajūtas pārņem prātu. Dzīve iemeta tādā pārbaudījumā, no kura man bija jāizķepurojas. Joprojām Talsos sveicinos ar katru, kurš izdzīvoja traģēdijā un ārstējās Talsu slimnīcā. Kopš tā laika ir krietni mainījušās mediķu iespējas sniegt palīdzību pacientiem, ir izstrādāti katastrofu plāni. Pēc Talsu traģēdijas faktiski piedzima katastrofu medicīna.
Un pēc šīs Talsu traģēdijas 1997. gadā jums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.
– Šo ordeni saņēmu ar neērtības sajūtu. Tā bija milzīga traģēdija – daudz bojāgājušo, daudz bērnu un vecāku asaru, daudz sāpju un arī ļoti daudz darba. Psiholoģiski ļoti smagi, fiziski ļoti grūti, jo tolaik slimnīcā nebija pietiekamā skaitā monitoru, trūka personāla. Mums palīdzēja mediķi no citām Latvijas slimnīcām. Trīs diennaktis neiznācu no slimnīcas. Un pēkšņi man pasniedz ordeni. Kolēģi no Rīgas klīniskās universitātes slimnīcas vīpsnāja, ka tas ir piešķirts ne par ko. Es biju jauna savā karjerā, ilgi dzīvoju ar vainas sajūtu par pasniegto godalgu – kautrējos. Tas bija ļoti nepatīkami. Pēc tam daudzus gadus centos atstrādāt – ļoti daudz strādāju, darbā ieguldījos ar sirdi un dvēseli, dežūra pēc dežūras, taču pamazām, pašapziņai augot, viss normalizējās. Tagad es domāju, ka tiešām esmu nopelnījusi valsts augstāko apbalvojumu. Un tas man sniedz gandarījumu. Iespējams, saņemt apbalvojumu jaunos gados bija priekšlaicīgi, bet tas jau nebija apbalvojums tikai man, tā bija pateicība visai manai nodaļai, kurā tolaik strādāju un kura piedzīvoja šo traģēdiju, –manai slimnīcai, maniem kolēģiem, kuri, starp citu, ir maz novērtēti. Savukārt 10. novembrī es ar prieku saņēmu Veselības ministrijas Atzinības rakstu par profesionālo ieguldījumu veselības nozarē. Tā zīmīgi – karjeras sākumā saņēmu valsts apbalvojumu un karjeras izskaņā saņēmu Atzinības rakstu. Ar lepnumu un prieku. Mana profesionālā pašapziņa ir izaugusi.
Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku?
– Man ļoti patīk garas un aktīvas pastaigas svaigā gaisā. Patīk būt pie jūras, mežā. Ziemā labprāt slēpoju. Un vēl manai labsajūtai ir vajadzīga opera un labs teātris, un labi koncerti. Divas trīs reizes gadā dodos uz kādu Eiropas valsti, lai apmeklētu operu, klausītos labu mūziku. Labprāt daru to kopā ar savu māsu.
Ko jums nozīmē Latvija?
– Es esmu ļoti patriotiska. Katru gadu ģimenē svinam Latvijas dzimšanas dienu. Galvenais – nevajag visu laiku sūkstīties, ir jāstrādā un kopīgi jāveido sava valsts. Ir jāstrādā pēc vislabākās sirdsapziņas. Jābūt saimniekiem savā zemē.
Komentāri (0)