Saglabā teju simts gadus senu Latvijas karogu

Pirms simts gadiem, 1923. gada oktobrī, Dzintara Pūpoliņa vecvectēvs Jēkabs kopā ar sievu Mariju saņēma ilgi gaidīto zemi jaunsaimniecības izveidei un sāka saimniekot Mazkalējos. Jēkabs nācis no Dundagas puses, kur esot strādājis par galdnieku Dundagas pilī, – interesanti, ka arī mazmazdēls izvēlējies to pašu profesiju. Savukārt vecvecmāmiņa Marija bijusi no Liepājas puses. Pūpoliņi pie savas zemes tikuši zemes reformas laikā. Sākotnēji gribējuši saimniekot Sārnatē, kur dzīvojuši radi, bet saņemts atteikums. Tad no Vendzavas muižas zemes izdalīts šis zemes gabals. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Jēkabs un Marija savos 24 hektāros nodarbojušies ar lauksaimniecību. Viņiem bijusi tā saucamā divzirgu saimniecība, pašiem piederējusi sava kuļmašīna. 1930. gadu beigās spējuši pat izpirkt Marijas māsas īpašumu Sārnatē.

Dzintars nostāstos dzirdējis un arī periodika.lv atradis apliecinājumu tam, ka Mazkalēju sarkanbaltsarkanais karogs, ko dzimta saglabājusi, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados kopā ar diviem citiem karogiem plīvojis kaimiņmājās Ozoliņos, kad tur svinētas kāzas. Kad pienācis kara un okupācijas laiks, vecvecmāmiņa brīvvalsts karogu rūpīgi noslēpusi kumodē, pirms tam sadalot trīs auduma baķīšos – divos sarkanos un baltā.

Dzintars stāsta, ka Zirās nav daudz seno dzimtu. Te agrāk dzīvojis daudz baltvāciešu, un 1939. gadā 18 ģimenes repatriējušās uz Vāciju. Tāpat pagasta iedzīvotājus smagi skārušas izsūtīšanas. Pūpoliņu ģimenei, par laimi, izdevies no izsūtīšanas izvairīties – kāds esot pabrīdinājis, un visa ģimene nedēļu slēpusies tuvējā mežā. Dzintars domā – iespējams, izsūtīšana gāja secen tāpēc, ka jaunsaimniecības īsti par kulakiem nav uzskatītas. Lielākā daļa iedzīves kolektivizēta, bet dzīvot savās mājās ģimene varēja palikt.

Kādu laiku Marija, kuras bērni devušies dzīvot citur, Mazkalējos dzīvojusi viena, līdz dzimtas mājās atgriezies Dzintara tēvs Vilnis ar ģimeni – iepriekšējā dzīvesvietā ģimene, kurā piedzimis mazs bērns, kļuvusi nevēlama. Vecvecmāmiņa bijusi jau krietnos gados, un Dzintars ar viņu kopā varējis pavadīt vien sešus gadus, taču tie palikuši sirsnīgās atmiņās ar vecvecmāmiņas stāstiem. Dzintara mamma Maiga no vīra vecāsmātes mantojusi kumodi ar visu, kas tajā iekšā, tostarp trim auduma baķīšiem. Atmodas laikā, kad Maiga bijusi viena no Tautas frontes aktīvistēm, auduma baķīši atkal pārtapuši Latvijas karogā. Vecvecmāmiņa Marija Atmodu nav sagaidījusi, bet Dzintars šo mūsu tautai īpašo laiku piedzīvojis kā bērns. Viņš atceras, kā vecāki šuvuši kopā oriģinālā karoga sastāvdaļas, kā 1988. gada 18. novembrī pēc manifestācijas un gājiena kopīgi dziedāta Latvijas himna un virs Ziru ūdenstorņa pacelts vecvecmāmiņas saglabātais Latvijas karogs.

Pēc neatkarības atgūšanas kādu laiku karogs plīvojis goda vietā pie mājas, bet laikapstākļu ietekmē cietis, tāpēc tam atkal vieta ir kumodē, bet mastā pie mājām plīvo jauns karogs. Dzintars jau vairāk nekā 20 gadus ir zemessargs, arī tēvs darbojies Zemessardzē, bet vecvectēvs Jēkabs bijis aizsargos. Dzintaram šķiet pašsaprotami, ka viņš dotos aizstāvēt savu valsti, ja tas būtu nepieciešams. Viņš uzskata, ka patriotisms nesākas ar valdības aizstāvēšanu. «Patriotisms jau nenozīmē aizstāvēt iekārtu. Patriotisms sākas ar tavu sētu, tavu zemi, taviem vecākiem, tavu ģimeni. Vai tad tiešām tu to neaizstāvētu, nebūtu patriotisks?» uzsver Dzintars.