Intervija ar Kristīni Saulīti. Runāt par sarežģītām lietām saprotami

Jūsu līdzšinējā profesionālā dzīve norisinājusies lielākoties Austrālijā. Kā tur nonācāt?

– Esmu dzimusi Latvijā. Austrālijā nodzīvoju 30 gadus. Nokļuvu tur aiz mīlestības – iepazinos ar vienu jaunu cilvēku, iemīlējos, apprecējāmies. Šo zemi ļoti iemīlēju un jūtos tagad daudz bagātāka – man ir bijusi iespēja pilnībā izbaudīt divas ļoti atšķirīgas vietas, kultūras. Latvijā atgriezos pirms trim gadiem, tieši pirms pandēmijas sākuma. Man patīk, ka Latvijas daba ir tik maiga. Latvijā pa zāli var staigāt ar basām kājām. Austrālijā ir čūskas un zirnekļi, visur jāpiesargās.

Esat cilvēks ar biznesa izglītību un no biznesa vides.

– Jā, darbojos pilnīgi komerciālā vidē. Ko man tas ir devis – ir jāpieņem lēmumi, par tiem jāatbild. Protu nopelnīt, saprotu, ko nozīmē sasniegt rezultātu – neskatoties, vai esi tam veltījis 11 vai 111 stundas. Vienā dienā, protams, nekļūsti par vadītāju, pamazām pieaudz. Ir jāsarunājas ar savu komandu. Cenšos savā komandā vienmēr dabūt visgudrākos cilvēkus, tādus, kas ir daudz gudrāki par mani. Man ir jāsaprot, kā to visu salikt kopā, un jāuzticas. Man teica, ka esmu demokrātiska vadītāja. Vienmēr aicinu cilvēkus izteikties, bet mēs arī vienojamies – mums ir jāpanāk kopīgs slēdziens, bet mums vienmēr nav vienam otram jāpiekrīt. Ja esmu kaut ko nepareizu izdarījusi, atvainojos. Cenšos darīt tā, kā vēlos, lai ar mani strādā.

Kādas ir vēlēšanas Austrālijā?

– Austrālijā ir obligāti jāvēl. Ja esi pilsonis, tas ir tavs pienākums. Ja nevēli, tad jāmaksā soda nauda. Tiklīdz cilvēks sajūt to maciņā, tā rīkojas citādi. Jo vārda īstajā nozīmē demokrātiskāka valsts, jo vairāk runā nevis par tiesībām, bet par pienākumu, kas indivīdam ir pret valsti, sabiedrību. Tas pat saliedē, jo ir jāiesaistās, tu interesējies un jūties līdzatbildīgs.

Nav tāda mistiska vēlētāju kopuma, visi esam indivīdi. Katra balss ir bezgala svarīga, jo mēs nekad nezinām, kā tā viena balstiņa ietekmē rezultātu. Galu galā vēlēšanās mēs visi domājam par savas zemes nākotni. Zinu, reizēm izskan, ka nav par ko vēlēt, ka viss ir sarunāts. Bet, piedošanu, tās ir atrunas.

Pirms pieteicāties CVK vadītāja amatam, vadījāt Pasaules brīvo latviešu apvienību.

– Man vienmēr ir bijusi rūpe par sabiedrību. Esmu tas netipiskais latvietis. Mēs esam tādi viensētnieki. Tas pats par sevi nav slikti – iemācāmies par sevi gādāt, rūpēties. Bet dzīvojam taču sabiedrībā! Jo vairāk kopīgi kaut ko darām, jo visiem ir kopīgs labums. Austrālijā un ne tikai tur ir pierasts, ka cilvēki iesaistās lēmumos, kustībās, labdarībā. Piemēram, ģimenes, kur kādu ir skārusi smaga slimība, iesaistās, lai pozitīvā nozīmē lobētu par zāļu ieviešanu vai pārbaudēm. Sabiedriski darbojas arī latvieši. Nereti cilvēki saka – lai īsti saprastu, kas esi un cik Latvija ir dārga, tev ir no tās jāaizbrauc prom vismaz uz kādu laiku.

Un jūs to sapratāt?

– Pilnīgi. Vienmēr zināju, ka atgriezīšos. Esmu augusi ļoti patriotiskā ģimenē, bet tas man neliedza iemīlēt arī Austrāliju. Sākumā bija grūti – mamma bija mācījusi, ka tikai vienu zemi var patiesi mīlēt. Pagāja daudzi gadi, līdz kādā grāmatā izlasīju, ka piederēt vairākām vietām ir Dieva dāvana, nevis slogs.

Šķiet, kā latviete esmu darījusi visu – dziedāju korī, baznīcā biju draudzes priekšniece, mācīju latviešu skolā, spēlēju teātri. Kad mana darba karjera bija iekustējusies, nāca spiediens no vīra vecāku puses, kas bija ļoti latviska ģimene, ka man vajadzētu vairāk iesaistīties. No sākuma biju vadītāja Melburnā, tad Viktorijas pavalstī, tad latviešu apvienībā Austrālijā un Jaunzēlandē. Pēc tam mani ievēlēja Pasaules brīvo latviešu apvienībā par vicepriekšsēdi, tad divus termiņus biju priekšsēde.

Ļoti gribēju un joprojām vēlos izdarīt kaut ko labu Latvijai. Mūsu nav maz, bet nav arī tik daudz. Tā nav, ka rindā stāv cilvēki, kas gribētu darbus darīt. Mani mēģināja atrunāt, teica, ka es esmu drosmīga. Kas tur drosmīgs?

Tas tomēr ir drosmīgi, jo jūsu priekšgājējiem negāja tik viegli. Izskanēja, ka trūkst finansējuma, lai nodrošinātu vēlēšanas, arī par problēmām ar IT sistēmām. Vai tas nebaidīja?

– Tas ir tas, kas mani interesē – iet un sakārtot. Neesmu bezatbildīga vai akla, bet ir jāatrod iemesli, kāpēc neiet. Parasti tie ir līdzīgi – Latvijā vai ārvalstīs, valsts vai privātajā sektorā – tā ir iekšējā nesakārtotība, nav pieņemti pareizie lēmumi, plānošanas trūkums, cilvēki skaidri nezina, ko no viņiem sagaida.

Jums arī ir izglītība tieši krīžu menedžmentā.

– Jā, krīzes menedžments mani kaut kādā veidā pievelk, tas ir interesants izaicinājums. Un gandarījums pēc tam, kad ir sakārtots. Gribu, lai ilgtermiņā viss turpinās, uzvest visu uz pareizām sliedēm. Tas varbūt nav populāri, bet man ir ļoti svarīgi, kas aiz manis paliek. Pēc pieciem, desmit gadiem ar lielu prieku noskatīšos, kā ir kļuvis vēl labāk.

Kā jums ir veicies pirmajā pusgadā?

– Esam ļoti daudz izdarījuši. Man ir brīnišķīga komanda. Jā, lielākā daļa cilvēku ir nomainījušies. Līdz ar jaunu vadītāju mainās kultūra. Bija cilvēki, kas jau bija izdomājuši iet prom, un vadības maiņa bija tikai katalizators. Komandā ir cilvēki, kuri ir ārkārtīgi spējīgi ne vien individuāli, bet mēs tiešām strādājam kā komanda. Es arī ļoti vēlējos ieviest valsts pārvaldē cilvēcību, ja drīkst tā teikt. Neesmu birokrāts, tas man ir lielākais izaicinājums. Arī valsts sektorā lietas līdz zināmam punktam var mainīt, un valsts sektors arī pamazām mainās. Varbūt no ārpuses to grūtāk pamanīt. Mainās arī atalgojumi cilvēkiem.

Iepriekš esat teikusi, ka viens no izaicinājumiem ir tas, ka nepietiekamais atalgojums nemotivē cilvēkus ar attiecīgu kvalifikāciju strādāt iestādē.

– Un nemudina pat ieinteresēties. Adekvāts atalgojums piesaista cita veida kandidātus, ar citu domāšanu un attieksmi pret darbu. Lai nav tā – es šo karotīti neņemšu, jo manos darba pienākumos nav rakstīts, ka man tā jāņem. Esmu ar to saskārusies – rīkojums rīkojuma galā, lai gan mēs taču tikko sarunājām!

Pagājušajā gadā bija skandāls par IT sistēmām – kopš 2011. gada sistēmas izstrādātājs, pilnveidotājs, uzturētājs ir bijis viens privātuzņēmums. Tas pats par sevi nav neparasti, bet problēma ir tāda, ka nekas no zināšanām netika pārnests valsts pusē.

Padarot iestādi pilnīgi atkarīgu no komersanta?

– Jā, un šeit nevar vainot komersantu. Iestāde nekādā veidā nenodrošināja šo zināšanu intelektuālo atmiņu. Ir tikai loģiski, ka zināšanas paliek valstij, it īpaši kritiskajā infrastruktūrā, kas ir vēlēšanas. Un tad, kā ar kolēģi Baibu Veisu runājām, tas vilciens ieskrēja sienā. Viss apstājās. Bet ir jādomā risinājumi, jo vēlēšanām ir jānotiek. Vairākkārt izskanēja jautājums, vai ir pareizi, ka CVK ir neatkarīga. Bet problēma patiesībā ir IT sistēmās. Nebūtu pārāk gudri par nodokļu maksātāju naudu komisijā veidot veselu struktūru ar programmētājiem, analītiķiem un domāt, kā viņus nodarbināt starplaikos, kad nav jāveido sistēmas.

Valstī vispār ir vajadzīgi dažādi digitālie risinājumi, kas mums klibo. Laikam tam vilcienam bija jāieskrien sienā, lai saprastu – šis ir nopietni. Līdz ar to tiek veidots digitālo rersursu turētājs, konkursa kārtībā piemeklēti vajadzīgie speciālisti ar IT jomai atbilstošu atalgojumu, jo mēs gribam kvalitāti. Ir gandarījums, ka no valsts puses ir saprasts, ka mums pie šī ir kārtīgi jāstrādā. Arī mēs ar kolēģiem no savas puses iesaistāmies visur, lai pirkstu turētu uz pulsa, lai neko nepalaižam garām. Kad paņem nost IT lietas, tad, manuprāt, mums ir jābūt neatkarīgiem. Ja mums ir komanda ar pareiziem cilvēkiem ar pareizajām zināšanām un IT sistēmas tiek stingri turētas atsevišķi, mums palīdzība nav vajadzīga, ar visu tiekam galā. Manuprāt, neatkarība ir atslēga uz uzticēšanos.

Iepazīstoties ar kolēģiem kaimiņvalstīs, visur digitālās vajadzības ir nodalītas, jo tas ir ļoti specifiski. Igauņiem jau 20 gadus ir digitalizācija nevis tikai vārdos, bet reāli darbos. Man bija iespēja novērot viņu vēlēšanas, kas izraisīja dažādas pārdomas. Sapratu, ka man varbūt ir vieni pieņēmumi, bet dzīvē ir citādāk. Piemēram, tiek spriests – ja būtu interneta vēlēšanas, būtu vairāk vēlētāju. Visur Latvijā, kur braucam, runā par to, kā vairot vēlētāju aktivitāti. Bet Igaunijas prakse rāda, ka interneta balsošana nebūt nepalielina vēlētāju skaitu. Igaunija ir vienīgā valsts, kas pilnībā praktizē interneta balsošanu. Somiem bija izstrādāta sistēma, bet drošības apsvērumu dēļ viņi no tās tomēr attiecās. Igauņiem arī parlamenta vēlēšanu sistēma ir atšķirīga – viņi balso tikai par vienu kandidātu. Mums ir viena no sarežģītākajām vēlēšanu sistēmām pasaulē. Ja mums ir plusiņi, svītrojumi un garie saraksti, igauņiem ir viena A5 forma un viens lodziņš, kur ieraksti sava vēlamā kandidāta numuru.

Igaunijā pašvaldību vēlēšanās var vēlēt no 16 gadu vecuma. Un es domāju – tie taču ir interneta vēlētāji. Izrādījās – nē, viņi balso klātienē, jo kā tu sevi instagramā uzņemsi, ka balsoji?

Un kādi viņiem ir vidējie līdzdalības rādītāji?

– Daudz neatšķiras no mums, diemžēl. Pajautājām igauņiem par interneta vēlēšanām – ja būtu jāsāk vēlreiz, vai šo sistēmu veidotu. Viņi atbildēja – cilvēki šodien no mums to sagaida, bet lika manīt – ja būtu jāveido vēlreiz, nebūtu par to tik droši.

Igauņiem ID karte ir daudz kas vairāk – tai piesaistīta gan veselība, gan veikalu atlaides. Tagad viņi veido jaunu sistēmu Birokrāts. Tas nozīmē – mijiedarbojoties ar valsts iestādēm, tā tev automātiski palīdz aizpildīt dokumentus no sistēmās esošajiem datiem, jo tās ir savienotas. Kaut vai tik praktiska lieta – kad piedzimst bērniņš, vecākiem nav jāmeklē, kur un kāds atbalsts par bērniņu pienākas – to piešķir automātiski. Savukārt pašvaldība, kurā ģimene dzīvo, redz, cik ir mazulīšu, un var plānot bērnudārzus un pārējo. Viņi par šo izlēma, jo mazai valstij birokrātija ir liels un dārgs slogs. Man tāda filozofija likās loģiska.

Esat teikusi, ka jums ir svarīga cilvēku izglītošana, lai cilvēki saprastu, ka jādodas vēlēt, un būtu mazāk kļūdu vēlēšanu procesos. Kā esat iecerējusi to panākt?

– Svarīga ir sarunāšanās ar sabiedrību. Nevis tā – mēs ieliksim mājaslapā, un jūs skatieties, kā to atrast. Jārunā bieži un jāsaprot, ka mērķauditorija arī ir dažāda – dažāda vecuma, izpratnes. Latvijā lieto terminu vieglajā valodā. Man tas nepatīk, jo izklausās tā kā muļķīšiem, bet ir jārunā par sarežģītām lietām visiem saprotamā veidā. Mums ir jāsniedz informācija tā, lai nav pārpratumu.

Neviens mums to neliek darīt, bet ar kolēģiem apbraukājam pašvaldību komisijas, lai iepazītos ar cilvēkiem un viņi ar mums var iepazīties. Gribam uzzināt, kā notiek darbs iecirkņos, kas ir sasāpējis, vai ir kādi jautājumi, kas vajadzīgs. Cilvēki, kas strādā iecirkņos un vēlēšanu komisijās, jau ir tie, kas to lielo darbu dara. Ir svarīgi, ka viņi labi saprot, kas no viņiem tiek sagaidīts, lai viņiem ir visa informācija, instrukcijas ir uzrakstītas saprotami, lai izlasi un skaidri saproti, kas ir jādara. Lai pēc iespējas mazāk būtu vietas nevajadzīgai interpretācijai. Cilvēki, kas strādā komisijās, ir ļoti atbildīgi un vēlas visu precīzi, pareizi, godprātīgi izdarīt. Mums no savas puses ir jādara viss, lai to varētu izdarīt. Ieskaitot to, lai vēlētājiem precīzi pateiktu, kurā vietā iet balsot, norādītu, vai vide ir pieejama – vai var iebraukt ar ratiņkrēslu, māmiņa ar ratiņiem vai iekļūt vecāki cilvēki, kuriem trepes sagādā grūtības. Uz Ventspili tas tik ļoti neattiecas, bet Rīgā daudzas ēkas nav gluži pieejamas.

Un ko stāsta vietējās vēlēšanu komisijas?

– Visur runājam par sabiedrības iesaistīšanos, kā mēs kopīgi to varētu veicināt. Ir viena kopīga lieta, un es arī nekautrēšos teikt – no mūsu puses informācijas, lietu nogādāšana laikus, plānošana.

Tas līdz šim ir klibojis?

– Jā. Zinājām to pirms tam, esam saklausījuši un noteikti labosim. Tāpat par instrukcijām vairākkārt esam runājuši, lai visiem – gan tiem, kas ir iepriekš strādājuši iecirkņos, gan tiem, kas nav, – tās būtu viegli saprotamas. Vienojāmies, ka, izstrādājot instrukcijas, sazināsimies ar komisijām, kā viņiem tās izskatās. Ir jābūt grozījumiem par atalgojuma palielināšanu iecirkņos strādājošajiem cilvēkiem, lai tas būtu cieņpilns.

Ir daudz darba, un no vēlēšanām acis nolaist nevar ne mirkli, jo ir tik daudz iesaistīto pušu. Bet Latvija un tās cilvēki ir tā vērti.

Ko darāt, lai atslēgtos no darba? Droši vien jums nav tradicionālas astoņu stundu darba dienas.

– Man patīk mans darbs. Tiešām nestrādāju standarta stundas, kaut Latvija ir man iemācījusi vairāk līdzsvara starp darbu un privāto laiku. Visam nepietiek laika, bet man ir daudz un dažādu interešu. Latvijā mums ir fantastiska daba. Tā man ir bezgala vajadzīga, un šeit tā ir tik pieejama. Gadalaiki ir īsti. Ir brīnišķīga pārtika. Kultūras dzīve ir pilnīga Leiputrija – daudz koncertzāļu, teātru, izstāžu. Man ir tuva mūzika, brīvajā laikā arī daudz lasu. Ļoti patīk uzņemt viesus.