Zaudēja valsti un savas mājas

 Pēc Latvijas Valsts arhīva projekta grupas precizētajiem datiem, 14. jūnijā deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstā apkopotas ziņas par 15 424 cilvēkiem – 700 nošauti, nometnēs un nometinājumā miris 5381 cilvēks.

Vēsturnieks Jānis Riekstiņš, analizējot Krievijas Federācijas un Latvijas Valsts arhīvu dokumentus par represīvo iestāžu darbību, parāda, ka deportācija notika pēc PSRS valdības, PSRS Valsts drošības tautas komisariāta, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojumiem un instrukcijām.

1941. gadā daudzi vēl nebija attapušies pēc okupācijas un vardarbīgās pievienošanas PSRS, bet nāca nākamais pārbaudījums – izsūtīšana. Lasot 1941. gada 12. jūnija Brīvo Ventu, nav ne ziņas, ne miņas par tuvojošos traģēdiju. Ir raksts par to, ka Kazahijā sāk ziedēt kokvilna, briest kukurūza, nogatavojas tomāti. Ir pieminēts karš Eiropā, Āfrikā un Āzijā, atrodams padoms, kā iznīdēt dundurus un mušas.

Arī sestdienas laikraksta numurā nekas neliecina par varas darbiem, bet otrdien, 17. jūnijā, publicēts slavinošs raksts par 1940. gada 17. jūniju, kad, okupējot Latviju, Rīgas ielās dimdēja varenie Sarkanās Armijas tanki un darbaļaudis steidza apsveikt savus atbrīvotājus. «Tas nepatīk Ulmaņa varas kalpiem, aizsargiem, policistiem.

Tie zvērīgā naidā uzbrūk mierīgajiem apsveicējiem, šauj uz tiem, dauza, mīda zirgu pakaviem. (..) Jaunietis bēg, bet ar saucieniem «sadod viņiem!» tam dzenas pakaļ asinskārie slepkavas. Tiem pievienojas vēl daži, un drausmīgi skan Rīgas ielās strādnieka kliedzieni. Tie ir pēdējie mocītās Latvijas darba tautas kliedzieni. Tie arī bija pēdējie Latvijas buržuāzijas asins svētki.»           

1941. gada 14. jūnijs salauza daudzas ģimenes. Praktiski visi, kas tobrīd bija pieaugušu cilvēku kārtā, jau dus mūža miegā. Dzīvajos palikuši tie, kas baigajā gadā bija bērni, kā, piemēram, Astrīda Miške (tolaik Baumane). Viņas ģimene dzīvoja Jaunbērzē, septiņgadīgajam meitēnam bija divas vecākas māsas.

«Līdz dzelzceļa stacijai mūs aizveda visus kopā. Kopā ar mums bija arī tēvs Arnolds, ko stacijā tūdaļ ielika citā vagonā. Teica, ka vēlāk visi tiksimies, bet viņš 1943. gadā nomira Vjatlaga lēģerī,» stāsta elegantā kundze. Vaicāta, kāpēc deportēto sarakstā bija arī Baumaņu ģimene, Astrīda izsaka savu pieņēmumu. Iespējams, tas noticis tādēļ, ka tēvs darbojās organizācijā Pērkonkrusts.

«Neko sliktu jau viņi tur nedarīja. Nodarbojās ar politiku – tāpat kā to daudzi dara tagad.» Dzīvojot Jeņisejas karstos, latvieši cīnījās par izdzīvošanu. Viņi ne tikai gāja darbā, kas sievietēm nebija pa spēkam, bet arī pārdeva savvaļā salasītos lokus un rabarberus un pašu adītus cimdus, ko darināja no izārdītām tautiskām villainēm un segām. «Mammai Emīlijai bija ļoti grūti, viņa bieži slimoja.

Dzīvojot zemnīcā, mūsu, ziemeļu gals, bieži bija aizputināts, citi nāca palīgā izrakties laukā. Mēs, bērni, baidījāmies vieni paši iziet laukā pačurāt, jo gandrīz katru dienu pie zemnīcas stāvēja zārks – mirstība bija ļoti liela,» atceras Astrīda. No Dudinkas Latvijā viņa atgriezās 1957. gadā. Pēc tam atbrauca arī mamma un māsas ar vīriem, kas izsūtījumā apprecējās ar leģionāriem, ko atbrīvoja no Noriļskas cietuma. «Vardarbīgā aizvešana uz Sibīriju bija briesmīga.

Žēl, ka mamma un vecākā māsa nepiedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu – viņas abas nomira 1975. gadā. Tomēr, lai cik smaga bija mana bērnība, es domāju par gaišo, kas ir tagad. Visu mūžu turēt naidu nav manā garā.»

Astrīda Miške baigajā gadā dzīvoja Jaunbērzē. Viņu ar ģimeni izsūtīja uz Dudinku. No Ventspils 1941. gada 14. jūnijā izveda 273 bērnus, 86 no viņiem nomira, 5 nošāva.