Tulko pazemīgi, ar pietāti pret oriģinālu

Aleksandrs Sokolovs (Saša Sokolovs) dzīvo Kanādā. Emigrācijā viņš devās jau septiņdesmitajos gados, kad, uzrakstījis Muļķu skolu, sapratis – Padomju Savienībā šādu darbu neizdos. Iemesls bija tiem laikiem atbilstīgs, jo Sokolova pirmais darbs vēsta par dīvainu, ar šizofrēniju sirgstošu zēnu, kurš cieš no personības dubultošanās un nespēj samierināties ar īstenību.

Latviešu tulkojumu vērtīgu dara arī dzejnieka Sergeja Moreino priekšvārds, ko viņš neļauj saukt par ievadu vai Sokolova biogrāfisko apskatu. Pēc rokenrola terminoloģijas, tas ir publikas iesildīšanas mēģinājums pirms supergrupas uzstāšanās «jo Muļķu skola ir supegrāmata.

Kā krievu, tā Eiropas literatūrā tādu grāmatu – viena divas – un viss. Kāpēc? Tāpēc.» Maira Asare Sokolova darbu pirmo reizi izlasīja deviņdesmito gadu sākumā un... iemīlējās. Nebūdama tulkotāja, viņa tūdaļ saprata: «Šo tekstu es GRIBĒTU tulkot!» Mairas sapnis piepildījās 2008. gadā, kad viņa izpildīja apgāda Zvaigzne ABC pasūtījumu.  

Kāpēc tevi aizrāva tieši  Muļķu skola?

– Kad lasīju grāmatu, tā tik ļoti atšķīrās no tā, kas bija pieejams latviešu un krievu valodā. Ir grāmatas, kam, tāpat kā, piemēram, Bībelei, Selindžera un Markesa darbiem, jābūt tulkotām visās valodās. Nu jau tie laiki ir garām, kad visi Latvijā dzīvojošie spēj bez problēmām lasīt krieviski... Protams, jebkuru darbu vislabāk lasīt oriģinālvalodā, bet neviens nediskutē, kāpēc, piemēram, Dostojevskim jābūt pieejamam latviski.

Muļķu skola ir tik poētiska, ka to vai nu var izraut pāris vakaros, vai lasīt lēni un fragmentāri – kā dzeju.

– Jā, tā ir savādāka nekā citas prozas grāmatas – gan valodas, gan stila ziņā –, bet tāpēc jo vairāk interesanta un saistoša. Man Muļķu skola iemācīja paskatīties uz sevi no malas, jo, salīdzinot sevi ar grāmatas personāžiem, kas ir absolūti īsti un patiesi, mēģināju saprast, kas motivē viņus tādiem būt.

Sokolovam izdevies atklāt vairākus slāņus, viņš uzdevis jautājumu arī par laiku – vai tas pieder mums, vai mēs piederam tam. Saprātīgi domājošs lasītājs varētu pajautāt, vai palīgskolas puišelis ar smagu psihiatrisko diagnozi un personības dubultošanos ir tas, kam mums vajadzētu līdzināties. Ir tāda filma Forests Gamps, kas arī stāsta par vientiesīgu puisi, kas vienmēr izpildīja savus solījumus, nedomājot, vai tas ir izdevīgi.

Un, manuprāt, Gamps savā vientiesībā ir gudrāks par mums – tāpat kā Sokolova dīvainais zēns un citi grāmatas varoņi. Katrā ziņā viņi ir īstāki par mums un līdz ar to – brīvāki.  

Tātad Muļķu skola ir stāsts par drosmi un uzdrošināšanos?

– Arī! Gudrība diemžēl cilvēkus mēdz samaitāt. Muļķu skolā it kā nav sižeta – viss pārklājas, saplūst –, lai gan ir pieturas punkti. Piemēram, iešana pie privātskolotāja, kurš nepārtraukti dzer un saprot, ka puika ir pilnīgi debils, tāpēc... spēlē ar viņu šahu. Te pazūd robežas starp jēdzieniem gudrs un muļķis un rodas jautājums, vai solījumus pilda tikai garīgi vājie.

Kādēļ apgāds Sokolova tulkošanai izvēlējās tevi?

– Mani uzmeklēja pēc žurnālā publicētās intervijas, kurā ieminējos, ka atdzejoju Sergeja Moreino dzeju. Nezinot, kādu grāmatu man piedāvās, brīnījos, vai Rīgā trūkst tulkotāju, bet, kad priekšā nolika Muļķu skolu, nešaubījos ne mirkli un teicu: «Jā, jā, jā!» Tas bija brīnums, jo manās rokās nonāca tieši tā grāmata, ko pirms daudziem gadiem gribēju tulkot.

Sergejs, uzzinājis, ko esmu uzņēmusies, teica, ka šo darbu nav iespējams iztulkot latviski. Kad teicu, ka tulkošu, viņš man ļoti daudz palīdzēja, jo Skolova tekstā ir daudz slēptu citātu, savdabīgu jēdzienu, turklāt reizēm autors izmanto paša izgudrotus vārdus.

Man nācās mainīt grāmatas varones Ivetas vārdu, jo viņš to apspēlēja kā Vetu, Vetku (kā zars, dzelzceļa atzars). Man ir Rasa, kam derēja Sokolova iecerētās vārdu spēles. Ja tekstā radās plaisa, meklēju, kā to aizpildīt. Tiku galā pusgada laikā. Strādāt bija viegli, jo teksts bija ļoti skaists, lai gan brīžiem šķita: «Viss, es vairs nevaru! Kāpēc Sokolovam jāraksta tā, vai viņš nevar izteikties kā visi normāli cilvēki?! Tāpēc.»

Tu tulko gan dzeju, gan prozu; ko prasa viens, ko otrs daiļliteratūras veids?

– Sokolovam pat vairākas lappuses ir tīra poēzija, nolikt robežu ir ļoti grūti. Nesen, kad biju Šveicē un rezidēju tulkotāju mājā, mūs uzaicināja uz Cīrihi; pasākumā demonstrēja arī dokumentālu filmu par Svetlanu Gaiju, kura pēc Otrās pasaules kara izbrauca no Krievijas un sāka dzīvot Vācijā, un atbilstīgi mūsdienu prasībām iztulkoja visu Dostojevski.

Viņai bija labs izteiciens, ka vajag tulkot ar gaisā paceltu degunu, – ne jau iedomīgi, bet nebraucot ar pirkstu pa tekstu, tas ir, tulkot saturu un jēgu, nevis vārdus. Svarīgi saglabāt teksta intonāciju, saturu un virzību. Esmu domājusi arī par to, kāpēc ir tik netaisnīgi, ka mākslu un mūziku var baudīt bez valodas barjerām, bet vārdam vajadzīgs tulkojums.

Un atcerējos, ka  valodu sadalīšanās notika pie Bābeles torņa un bija sods par cilvēku lepnumu. Tulkotājs mēģina šo sodu mīkstināt, tāpēc jābūt lielai pazemībai un jāstrādā ļoti šķīsti – ar lielu pietāti pret oriģinālu, citādi nekāda grēku izpirkšana nesanāks.

Pavisam drīz, visticamāk, Pilsētas svētkos lasītāji sagaidīs tavu un Moreino dzejas kopkrājumu Hanzas aukstā liesma.

– Esam vienas paaudzes dzejnieki, kas atdzejojuši viens otra darbus un  grāmata būs interesanta arī tāpēc, ka krājuma uzbūves ziņā līdzīgas šobrīd nav. Mūsu grāmata saņēmusi Ventspils domes finansiālo atbalstu, manuskripts iesniegts izdevniecībā Mansards, kas sola, ka grāmata būs gatava Pilsētas svētkos.

Kopš rudens strādāju pie vēl viena ambicioza projekta – Latvijā dzīvojošo krievu dzejnieku izlases. Katram autoram grāmatā būs paliela dzejoļu kopa – kādi 15–20 dzejoļi, ļaujot latviešu lasītājam iepazīt krievu dzejnieku daiļradi, kas daudziem no mums ir liels noslēpums. Krājumā būs pārstāvēts Moreino, arī Sergejs Timofejevs, Aleksandrs Ivļevs, Sergejs Haņins, Oļegs Zolotovs, Grigorijs Gondelmans un Arturs Punte. Varbūt viņiem pievienosies vēl kāds.