Intervija ar VeA rektoru Andri Vaivadu. Ievilkts zinātnē kopš bērnības

Jūs esat rīta cilvēks vai vakara?

– Noteikti rīta cilvēks. Pilnīgi noteikti. Ja man ir kādas atbildīgas lietas, kur ir laiks noteikts, tad eju laicīgi gulēt un ceļos četros no rīta. Smadzenes vakarā vairs nevelk, tāpēc labāk no rīta ar svaigu galvu.

Cikos ir laicīgi?

– Ap vienpadsmitiem. Tad smadzenes atpūšas, no rīta īsākā laikā ar svaigu galvu var pabeigt.

Mostoties pirmā doma ir par fiziku?

– Par kafiju! Fizika tad vēl nav prātā.

Gribu saprast, kā domā zinātnieks! Ar ko zinātnieks atšķiras?
– Nedomāju, ka īpaši atšķiras. Protams, var būt situācijas, kad kaut kādas lietas nomoka arī pa nakti. Kad esi tuvu risinājumam vai tuvojas termiņš un ir jānodod raksts. Taču tā jau ir jebkuram cilvēkam, ja svarīgs dedlains tuvojas, tad tu domā dienu un nakti, un vienā brīdī ir vai nu jāpieņem lēmums, vai arī jāsēž, jāraksta, jāsaliek viss kopā. Bet – ir ļoti grūti darīt ar nogurušām smadzenēm. Vakara cilvēki savas smadzenes varbūt tā nenogurdina no rīta. Esmu ļoti pārsteigts, dzirdot, ka ir, kas raksta savus zinātniskos rakstus naktīs, pēc darba. Latvijā arī mums daži tādi ir. Pārsteidzoši, jo tas tomēr prasa maksimālu koncentrēšanos.

Vai jūtaties novērtēts kā zinātnieks, jūsu pētījumi gūst pietiekami plašu rezonansi sabiedrībā?

– Neesmu izjutis rezonanses trūkumu. Strādāju kosmosa fizikas jomā – 30 gadus zinātnē Zviedrijā, nedaudz esmu bijis arī sasaistē ar Latviju –, sabiedrības interese ir bijusi ļoti liela. Ir skolēni, ir studenti, ir publiskās lekcijas. Cilvēkiem interesē ne tikai ikdienišķās lietas, cilvēkiem interesē, kas notiek kosmosā – kāda ir Zemīte, kāda ir Saules sistēma, kas notiek Galaktikā, kā viss ir veidojies!

Cilvēkiem Zviedrijā?

– Latvijā arī! Viennozīmīgi! Griba izzināt pasauli no dabas dota ir visiem. Tam nav noteikti jābūt kam tādam uzreiz, kas dod labumu, praktisku pielietojumu ikdienā. Ir zinātne, kuru mēs saucam par lietišķo zinātni, tur ir tūlītēja praktiskā pielietojamība, bet ir jābūt arī fundamentālajai zinātnei, kurā mēs izzinām pasauli. Es strādāju ar kosmosa jomu, piemēram, ar polārblāzmām, ar kāviem. Tās arī interesē cilvēkus! Šad un tad tās var redzēt arī Latvijā, ir ļoti smukas bildes – cilvēki naktīs brauc uz jūrmalu, lai fotografētu!

Pēdējos gados ziemeļblāzmu pie mums var novērot biežāk. Kāpēc tā?

– Saulei ir aktivitātes cikls, par to var spriest pēc plankumu daudzuma uz saules. Ir mierīgais periods, un ir aktīvais periods. Kad plankumu ir ļoti daudz, tur ir arī ļoti stipri magnētiskie lauki un saules vējš. Saule ir kā gāzu mākonis, kurš visu laiku vārās. Kad lādēts tvaiks jeb saules vējš iet projām no saules (lielas saules aktivitātes laikā šis vējš ir ļoti brāzmains – te stiprāk, ne vājāk pūš), uz Zemes var redzēt ziemeļblāzmas. Saules aktivitātei ir 11 gadu cikls. Pirms gadiem pieciem uz saules nebija praktiski neviena plankuma, tad ziemeļblāzmu aktivitāte bija zema. Šobrīd ir aktivitātes maksimums, tāds pīķis.

Jūsu pētījumu pamatobjekts ir plazma, kas atrodas telpā starp planētām. Vai varat iespējami vienkārši Ventas Balss lasītājiem izskaidrot, ar ko jūs kā zinātnieks ikdienā nodarbojaties?

– Tas ir ļoti interesanti! Pirms es aizbraucu uz Zviedriju, es neko par to nezināju, bet tagad – esmu 30 gadus ar plazmas, ar kosmosa fiziku nodarbojies! Plazma – tas nav nekas sarežģīts. Tā ir gāze, kas arī uz Zemes ir gaisā, tikai kosmosā viss ir lādēts. Turklāt kosmosā ir liels tukšums, gāzes ir ļoti maz, taču tā visur ir. Ja skatās uz visu kosmosu, Visumu, tad lielākā daļa no mums zināmās matērijas ir plazmas stāvoklī, citiem vārdiem – tā ir lādēta gāze. Tāds gāzes stāvoklis, kāds ir uz Zemes, kur tā nav lādēta, patiesībā ir ļoti neparasts kosmosā kopumā. Saules sistēmā lādētā gāze jeb plazma rodas no saules, saule ar savu ārkārtīgi lielo karstumu to uzlādē. Piemēram, pie saules virsmas atmosfēras temperatūra ir viens miljons grādu! Plazma izplešas un piepilda visu saules sistēmu, arī ap Zemi ir plazma. Un tad – lido augšā pavadoņi un mēra plazmas karstumu, pētām elektriskos un magnētiskos laukus: kādi joni, kādi elektroni tur ir. Mēģinām saprast procesus. Interesanti, ka plazma Zemes tuvumā dažās vietās var uzkarst līdz 100 miljoniem grādu! Tā ir nenormāli liela temperatūra! Mūsu pavadoņi lido cauri šiem laukiem, un mēs mēģinām saprast, kā tas var būt, ka Zemes tuvumā plazma pēkšņi no pārdesmit tūkstošiem, kas ir saules vēja temperatūra, uzkarst līdz 100 miljoniem grādu! Vietās, kurās novērojams šis ārkārtīgi lielais karstums, ir arī lielas strāvas, kas nāk lejā līdz atmosfērai, un tās uz Zemes ir vietas, kur mēs redzam ziemeļblāzmu! Kāvi patiesībā uzrāda vietas, kurās tālu kosmosā notiek šie te milzīgie plazmas uzkaršanas stāvokļi. Polārblāzma ir kā televizors, kas rāda, kas notiek plazmā ļoti tālu kosmosā, tūkstošiem kilometru tālu projām, kaut arī pati gaisma ir tikai 100 kilometru augstumā.

Jūs esat sapratuši, kas nosaka to vārīšanos?

– Daudzas lietas ir saprastas, taču – kā jau zinātnē – viss iet uz priekšu ar maziem solīšiem. Ir procesi, kuri ir saprasti, ir, kurus joprojām nesaprotam. Var būt tā, ka kāds liels process ir saprasts, bet maza daļiņa no tā joprojām ir neskaidra.

Esat teicis, ka, pieņemot izaicinājumu kļūt par Ventspils Augstskolas rektoru, vadījāties pēc intuīcijas, nevis prāta apsvērumiem.

– Tāpēc, ka tas bija ļoti sarežģīts lēmums. Mainīt ne tikai darba vietu, bet arī valsti, – tur ir daudz faktoru. To visu nevar ielikt Excel tabuliņā, sarēķināt procentus un zināt – šī ir pareizā atbilde. Ir vienkārši jājūt.

Varat padalīties sajustajā?

– Tas nav kā zibens trieciens. Tas ir lēns process tādā ziņā, ka ir visādi faktori, kas dzīvē lēnām mainās – mēs jūtam, ko gribas vairāk, ko mazāk, un rodas jaunas iespējas.

Kā ir tagad – esot pārmaiņu virpuļa centrā?

– Esmu Latvijā tikai dažus mēnešus, mana ģimene vēl ir Zviedrijā. Iepazīstu augstskolu, Latvijas augstākās izglītības sistēmu. Esmu ļoti pozitīvi pārsteigts! Ventspils Augstskolā jūtos labi, kolektīvs ir atvērts un priecīgs! Protams, es apzinos, ka viss nebūs rožains un problēmas arī būs.

Kādas ir galvenās problēmas?

– Visās augstskolās Latvijā problēma ir finansējums. Augstākajai izglītībai finansējums joprojām ir bēdīgs. Ir jāoptimizē lietas, taču bieži tādā veidā rodas studentiem labāki risinājumi! Protams, tas nav viegli. Ir jācer uz valdības attieksmes maiņu.

Gan zinātne, gan izglītība ir lēni procesi. No skolēna līdz doktoram – tie ir vismaz 15 gadi. Mums, Ventspils Augstskolai, Irbenē ir ļoti laba infrastruktūra – trīs radioteleskopi, divas lielās antenas un LOFAR laukums. Esam ieinteresēti, lai tas taptu izmantots pēc iespējas vairāk, lai tur strādātu gan mūsu, gan citu Latvijas un pasaules augstskolu zinātnieki. Pie tā mēs strādāsim! Tāpat arī mums ir jādara viss, lai būtu vairāk doktorantu! Zinātne ir cieši saistīta ar doktorantūru, jo arī citviet pasaulē redzam, ka pusi no zinātniskā darba nastas iznes doktoranti. Pozitīvi ir tas, ka Latvijā mainās doktorantūras modeļi un līdz ar to attieksme pret doktorantiem. Jo vairāk mums ir augsto tehnoloģiju uzņēmumu, kuros nepieciešams atbilstošs darbaspēks, jo vairāk mums ir vajadzīgi augsti kvalificēti pasniedzēji. Kur viņi radīsies? Viņiem ir jāveic arī zinātniskais darbs, lai viņi būtu pasaules līmenī. Tāda ir ķēde. No zinātnes labums ir arī ekonomikai. Augstskolu absolventu līmenis ir tieši saistīts ar pasniedzēju līmeni. Ieguldījums zinātnē nāk atpakaļ!

Tātad doktorantūras studiju paplašināšana ir viens no jūsu pirmajiem mērķiem?

– Tas ir viennozīmīgi viens no svarīgākajiem uzdevumiem mums šobrīd augstskolā. Dabūt vairāk doktora līmeņa studentu. Protams, rakstot projektus, bieži piesaistām finansējumu gan doktorantam, gan zinātniekam. Divās nozarēs doktora programmas mums jau ir, tās ir jāattīsta tālāk. IT fakultātē doktora programma vēl jāizveido!

Kādus redzat mūsu augstskolas studentus?

– Ir ļoti patīkami pārsteigumi. Piemēram, man ir bijusi saruna ar trīs studentēm no Jaunuzņēmumu vadības programmas, kurā mācām caur reālo darbību. Neviena no viņām nebija plānojušas šeit studēt, bet viņas pērnvasar apmeklēja bootcamp nometni, kurā pāris dienu var iepazīt augstskolu, un izvēlējās Ventspili. Man bija milzīgs gandarījums ar viņām runāt, redzēt, kā viņi deg, kāda ir enerģija! Arī IT fakultāte ir strādājusi pie savām programmām, studiju viela tiek apgūta projektu veidā, kopīgi risinot reālas problēmas. Piemēram, sumo robotu veidošanā students dara visu, sākot ar dizainu, turpinot ar elektronikas plānošanu, lodēšanu, beidzot ar programmēšanu, uztaisot mazu robotiņu, kas var cīnīties. Praktiski visu pašam izdarot, tu esi daudz sagatavotāks savai darba dzīvei, nekā tikai teoriju apgūstot lekcijās un veidct atsevišķus laboratorijas darbus.

Esat pilns optimisma!

– Gan Zviedrijā, gan Latvijā ir ļoti motivēti studenti un ir tādi, kas mēģina ar mazāko piepūli tikt cauri mācībām. Pamanāmāks ir pozitīvais gals, viņi visur piedalās, sliņķu galu mēs mazāk redzam, bet, protams, viņi ir. Arī viņi ir normāli studenti, kuriem varbūt kaut kas ir drusku nodzēsis motivāciju, arī viņi var atkal atvērties! Bieži vien pasniegšanas metodes ar grupu darbu ļauj pēkšņi uzplaukt arī slinkajiem studentiem. Pretestību studentos nereti rada fakts, ka universitāte ir turpinājums skolai – atkal jāsēž lekciju zālēs. Ir jābūt kvalitatīvam lēcienam, jaunām vēsmām!

Jums pašam motivācijas problēmu jaunībā nebija, jo jūsu vecāki bija zinātnieki. Pareizi saprotu?

– Jā, attiecībā uz zinātni man ir iekšējā motivācija, tas ir pats labākais. Tad nevajag no ārpuses ne burkānu, ne pātagu. Arī Ventspils Augstskolā lielākajai daļai iekšējā motivācija ir, un tāpēc ir tik patīkami strādāt.

Vai varat nedaudz pastāstīt par saviem vecākiem?

– Mans tētis strādāja Neorganiskās ķīmijas institūtā. Paradoksāli, ka viņš arī strādāja ar plazmu, bet tas bija laboratorijā. Arī uz Zemes to var uztaisīt! Tas pat ir viens no veidiem, kā pasaulē mēģina atrisināt enerģijas problēmas, – laboratorijas apstākļos taisot milzīgus plazmas bunduļus, kur plazmu var uzkarsēt un kodolsintēzes rezultātā radīt enerģiju.

Es uzaugu Salaspilī, un tur bija daudz zinātnisko institūtu, mans tētis bija Neorganiskās ķīmijas institūta direktors, vēlāk viņš aizgāja politikā – uz Augstāko Padomi, vienu laiku bija izglītības un zinātnes ministrs, arī ar Eiropas lietām viņš ir daudz strādājis. Pie sava tēta es biju bieži. Esmu gan programmējis, gan skraidījis tur, gan Jāņus pie institūta svinējis. Tas viennozīmīgi ir bijis veids, kā tiku ievilkts zinātnē. Jau bērnībā man ļoti patika matemātika, braukāju uz olimpiādēm, un patīk joprojām. Mana mamma strādāja Bioloģijas institūtā. Arī pie viņās esmu bieži bijis, mamma strādāja, piemēram, ar salātu sēkliņām – diedzēja, skatījās, kādos apstākļos tās labāk aug. Daļu no sēkliņām viņa pat sūtīja uz kosmosa stacijām, un arī tur diedzēja, audzēja, mērīja! Kad sadzima bērni, mammai institūta darba kļuva mazāk, jo viņa rūpējās par mums – man ir četras māsas. Pēc maģistrantūras studijām aizbraucu studēt doktorantūrā uz Zviedriju. Es beidzu Latvijas Universitātes fizmatus, tas bija 1992. gads, un Latvijā tolaik finansējuma zinātnei nebija nemaz. Es gribēju turpināt zinātnē!

Ventspilnieki augstskolas fotogrāfijās jau paguvuši ieraudzīt jūsu jaunāko atvasi – dēliņu!

– Viņš iet sagatavošanas klasē un ir mani ēnojis dažas reizes, droši vien apkopējas nav diez ko priecīgas. Mana kabineta sienas ir nolīmētas ar viņa krāsainajām lapiņām. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka sešgadīgs bērns, nākot no pusdienām, jautā: Tēti, kāda būs nākamā sēde, uz kuru mēs iesim!? (Smejas.) Man ir trīs jau pieaugušas meitas un divi dēli – otrs iet 5. klasē. Izaicinājumu noteikti netrūks, lielākais no tiem būs latviešu valoda, bet, tā kā viena no vecmāmiņām ir latviešu valodas skolotāja, domāju, viss atrisināsies. (Smejas.)

Ko jūsu kundze domā par dzīvi Latvijā?

– Viņa ir strādājusi sociālajā darbā psihiskās veselības jomā gan Latvijā, gan Zviedrijā. Var salīdzināt abas sistēmas. Domāju, varēs Zviedrijas pieredzi ieviest Latvijā, bet pagaidām darām visu soli pa solim, nesteidzamies.