Kleinbergs: ''Vadītāja spēku parāda kolektīvs''

Kādi jums ir bijuši šie četri gadi?

– Galvenais notikums mūsu ģimenē – pārcēlāmies no divistabu dzīvokļa uz privātmāju Gāliņciemā. Anglijā to nevarējām atļauties.

Vai ģimene ir pieradusi pie dzīves mierīgajā Ventspilī?

– Bērni jau vairs neatceras Angliju. Viņi bija mazi, kad mēs atgriezāmies: vienam bija divi, otram – četri gadi. Angļu valodu viņi jau ir aizmirsuši, tagad no jauna mācās to skolā. Meita pabeidza pirmo klasi 4. vidusskolā, dēls iet bērnudārzā. Dzīvojot Ventspilī, bērni ir pilnībā pārvērtušies. Meita Anglijā bija noslēgta, kautrīga, bet šeit piedalās konkursos skolā, iet uz dejām, baseinu, Mākslas skolu. Piedalās visur, kur vien var. Es smejos, ka meita viena gada laikā skolā saņēmusi vairāk diplomu, nekā es savulaik 12 gadu laikā. Arī dēls neatpaliek no māsas – iet uz treniņiem trīs dažādos sporta veidos. Cenšamies bērniem nodrošināt daudzpusīgu attīstību, vēl jo vairāk tāpēc, ka šeit tam ir visas iespējas. Ja mēs dzīvotu citur, diez vai tas būtu iespējams, nāktos no kaut kā atteikties. Mums patīk dzīvot Ventspilī. Ar nepacietību gaidījām vasaru, lai visi kopā varētu braukt ar velosipēdiem uz Būšniekiem. Apciemojam sievas vecākus Rīgā un manus vecākus Liepājā.

Vai ģimenē joprojām esat četri?

– Ir parādījies piektais ģimenes loceklis. Pūkains! No Rīgas patversmes paņēmām suni. Par adoptētajiem dzīvniekiem ir dzirdēti dažādi nostāsti – no patversmes paņemti suņi mēdz būt agresīvi, neprognozējami. Mums šajā ziņā ir paveicies – mūsu četrkājainais draugs mums ir ļoti pieķēries. Vienīgais, kas viņu traumē, ir palikšana mājās vienam. Nu jau ir nedaudz pieradis. No rītiem saprot, ka mēs visi ejam prom un vakarā atgriezīsimies. Kad kaut kur ejam pa dienu, viņam tas ir negaidīti, un sunītis vienmēr prasa, lai ņemam viņu līdzi. Mājās vienmēr mani sagaida priecīgs! Viņam labi sanāk izrādīt prieku. Ar viņu piedalāmies canicross sacensībās, kur sportisti skrien sasaistē ar suni.

Jūsu karjera Ventspilī sākās, divarpus gadus strādājot Ventspils tirgus direktora amatā. Ko paguvāt paveikt?

– Šajā amatā normāli pastrādāt sanāca tikai pusgadu. Pēc tam sākās kovida pandēmija. Kad pārgāju strādāt uz VNĪ, kovids sāka mazināties. Tāpēc, atskatoties uz paveikto un sasniegto, saprotu, cik stipri ierobežots biju tajā laikā! Pēdējais gads bija īpaši grūts un nomācošs. Tas bija smags laiks arī mazajiem tirgotājiem, daudzi izbeidza savu darbību. Bija grūti atrast un piesaistīt mazos tirgotājus, jo viņi nevarēja nopelnīt tik daudz, lai varētu braukt uz tirdziņiem. Tam sekoja cenu pieauguma ķēdes reakcija – lai atbrauktu uz tirgu, tirgotājiem vajadzēja samaksāt par dārgo degvielu. Tajā pašā laikā arī pircēju kļuva mazāk, jo inflācijas un neziņas dēļ kritās pirktspēja. Tie bija ļoti grūti divi gadi. Ceru, ka tirgotāji atgūsies no krīzes. Bet vēl pagājušajā gadā Pilsētas svētkos tas nebija jūtams. Galvenais, lai situācija nostabilizētos un parādītos optimisms.

Vai kovida izraisītā krīze palīdzēja izdarīt izvēli par labu VNĪ un pieņemt piedāvājumu?

– Tā es neteiktu. Darba līgums ar Ventspils tirgu man bija noslēgts uz pieciem gadiem, un es biju noskaņojies nostrādāt šo termiņu. Ieraugot VNĪ valdes locekļa amata vakanci, es negrasījos pieteikties. Bet pēc tam saņēmu uzaicinājumu piedalīties atlases konkursā no Ventspils domes, kas bija saskatījusi manu potenciālu. Un es nolēmu pamēģināt, lai gan šajā jomā nekad iepriekš nebiju strādājis. Padomāju – varbūt izvēlēsies citu kandidātu. Bet sanāca tā, ka kāds no pretendentiem atteicās, kāds nekvalificējās. Palikām mēs divi ar [iepriekšējo VNĪ vadītāju] Valdi Lesiņu. Un mūs abus uzaicināja VNĪ valdes locekļu amatos.

Vai bija grūti pārorientēties no tirgus uz VNĪ?

– Ventspils nekustamajos īpašumos valdes locekļa amatā mani sākumā pieņēma uz gadu. Manos pienākumos bija visi jautājumi, kas saistīti ar būvniecību, renovāciju, projektu vadīšanu. Man svarīgi bija tas, ka netiku iemests upes vidū, lai peldētu vienatnē. Man blakus bija pieredzējis un zinošs kolēģis, es jutu atbalstu. Tāpēc arī piekritu un pieņēmu piedāvājumu. Gads paskrēja ļoti ātri, tas bija piepildīts ar dažādiem notikumiem. Pēc gada darba līgumu ar mani pagarināja un apstiprināja valdes priekšsēdētāja amatā. Valdis Lesiņš tagad ir tehniskais direktors. Tāpat kā iepriekš, es jūtu viņa atbalstu. Darbu VNĪ ir grūti salīdzināt ar tirgu, kur mans galvenais pienākums bija darbs ar tirgotājiem. Šeit ir cita dinamika, citi uzdevumi. Vajadzēja pārslēgties un mācīties procesus, ar ko nodarbojas VNĪ. Jāstrādā ar būvniekiem, kurus grūti salīdzināt ar tirgotājiem. Strādāju ciešākā kontaktā ar pašvaldību – piedalos domes komisiju darbā, gatavoju dažādu projektu ziņojumus.

Katrā jaunā vietā jums iekritis uzsākt darbu nestandarta apstākļos – tirgū strādājāt pandēmijas laikā, uz VNĪ atnācāt uzreiz pēc pandēmijas. Vai ārzemēs gūtā pieredze jums palīdz atrast risinājumus ekstremālās situācijās?

– Arī Anglijā man bieži nācās strādāt neierastos apstākļos. Tirgū tas tā nebija jūtams, bet šeit noder pagātnes pieredze – diskusijās salīdzinām, kā darījām Anglijā un kā darām mēs, un vai varam kaut ko pārņemt no viņiem. Piemēram, nosakot darba likmes. Anglijā darba līgumos darba likmi bieži norāda 0. Darbinieks ierodas darbā pēc nepieciešamības vai pēc izsaukuma. Es padomāju, ka šo pieredzi var pielietot arī pie mums attiecībā uz darbiniekiem, kuri kādu aizvieto. Tiesa, Anglijā bija otra galējība – šādus līgumus sāka izmantot ražotnēs, kur cilvēkiem bija pastāvīgs darbs. Šādu galējību mēs, protams, neizmantojam, taču kaut ko pozitīvu no šīs pieredzes esam ieguvuši.

Vai varat nosaukt projektu, kas jums kļuva par pirmo pārbaudījumu?

– Nu, kaut vai Gāliņciema bibliotēka, kuras būvniecību vajadzēja pabeigt, kad es uzsāku darbu VNĪ. Šobrīd ēkas būvdarbi ir beigušies, atlicis pabeigt labiekārtošanas darbus, kas laikapstākļu dēļ tika atlikti. Nācās veikt arī vairākkārtējus mēbeļu iepirkumus, ar pirmo reizi neizdevās tikt pie pieņemamām cenām – no pieciem pretendentiem nederēja neviens! Man par īstu izaicinājumu kļuva tas, ka projektam nācās pieslēgties procesa vidū, kur es daudz ko nezināju, un meklēt risinājumu problēmām, kas bija radušās pirms manis. Jau manā laikā noslēdzās Digitālās transformācijas centra būvniecība un glābšanas torņa rekonstrukcija pilsētas pludmalē.

Kas ir mainījies, kopš kļuvāt par VNĪ valdes priekšsēdētāju?

– Nedaudz ir pamainījies manas kompetences fokuss. Ja valdes locekļa amatā es nodarbojos ar noteiktiem jautājumiem, tad kopš 25. janvāra esmu atbildīgs par visa uzņēmuma darbu kopumā. Risinu jautājumus, kas saistīti ar personālu, finansēm, nekustamā īpašuma objektu ekspluatāciju. Tāpat kā līdz šim, strādājam kopā ar Valdi Lesiņu, lai gan esam mainītās lomās. Var teikt, ka tagad pierodam pie savām jaunajām lomām. Domāju, ka viss šis gads paies apmēram tādā režīmā. Skatāmies, kur varam modernizēt mūsu uzņēmuma darbu. Piemēram, lai paātrinātu dokumentu apriti, paplašinātu un paātrinātu saziņu starp dažādām nodaļām un struktūrām. Katra VNĪ nodaļa strādā konkrētā virzienā: projektu vadība saistīta ar pašvaldības pasūtījumiem, Ekspluatācijas nodaļa – ar daudzdzīvokļu dzīvojamajām mājām, sētnieku darbu, viesnīca – ar studentu, tūristu, ukraiņu bēgļu izmitināšanu utt.

Ko jaunu vēl jums gribētos ieviest VNĪ darbā?

– Šogad jau ir notikušas vairākas strukturālas un kadru izmaiņas. Neaizpildām izveidojušās vakances, bet cenšamies ieviest strukturālas izmaiņas, kur iespējams – izmantojam ārpakalpojumus. Jauna vadītāja atnākšana parasti arī ir tas ērtais brīdis, lai izjauktu pierasto inerci un ieviestu izmaiņas kārtībā, kas daudzus gadus bijusi nemainīga. Ienesam pārmaiņas nevis pārmaiņu dēļ, bet lai uzlabotu darbu un darba apstākļus. Viesnīcā, piemēram, esam iegādājušies jaunu aprīkojumu, lai atvieglotu personāla darbu.

Privātie nekustamā īpašuma īpašnieki sūdzas, ka pēc pandēmijas līdz šim nav atjaunojies komerctelpu īres tirgus. Kā šis bizness sokas VNĪ?

– Pandēmijas laikā esam pazaudējuši daļu telpu nomnieku, un šis tirgus segments līdz šim nav atjaunojies iepriekšējos apmēros. Daži komersanti turpina strādāt attālināti, un nepieciešamība pēc biroju telpu nomas viņiem vairs nav aktuāla. Bet nevar teikt, ka šajā jomā pilnīgi nekas nenotiek. Parādās jauni nomnieki. Tiek atvērtas jaunas picērijas, ienākuši piegādes uzņēmumi Wolt un Bolt, kuriem nav svarīga biroja atrašanās vieta. Šogad izvirzījām sev mērķi par 5% palielināt iznomājamo telpu platību. Šo uzdevumu esam izpildījuši, tagad atliek to noturēt. Šo virzienu vērtējam ar piesardzīgu optimismu. Brīvas biroju telpas mums ir. Cenšamies, lai tās atbilstu nomnieku vēlmēm. Tagad, piemēram, nomnieki vēlas, lai telpas būtu ar centrālapkuri, kondicionētāju utt.

Ventspilnieki ar nepacietību gaida, kad mūsu pilsētā sāks būvēt daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.

– VNĪ meitasuzņēmums SIA Ventmalas māja šobrīd noslēdz pārprojektēšanu, lai optimizētu izmaksas dzīvojamās mājas būvniecībai Ventas krastmalā. Iespējams, īstenosim nevis uzreiz visu projektu, bet pa daļām – vispirms uzcelsim vienu ēku, paskatīsimies, kāds būs pieprasījums pēc dzīvokļiem. Ja pieprasījums būs – būvēsim otru ēku. Dienaskārtībā ir projekta finansējums, meklējam ieinteresētu kompāniju, kas būtu gatava pārvaldīt māju. Esam veikuši pārrunas ar bankām, meklējam iespējas piesaistīt valsts finansējumu. Esmu optimists, tāpēc ceru, ka projekts izrādīsies dzīvotspējīgs. Priecē tas, ka pašvaldība neatstāj projektu bez ievērības, visu laiku tiek kaut kas darīts. Atgādināšu, ka runa ir par nekustamo īpašumu Vecpilsētā, projekts paredz atjaunot vēsturiskās replikas ēkas fasādē Ūdens ielā. Sekojam līdzi tam, kā attīstās iecere par īres nama būvniecību Ganību un Riņķa ielas rajonā. Pagaidām mūs šim projektam nepiesaista, cik man zināms, tiek meklēts piemērots finansēšanas modelis. Jau izskanējusi informācija par vienu privāto projektu daudzdzīvokļu mājas būvniecībai Vecpilsētā, Sinagogas ielā. Ticu, ka visi šie projekti tiks īstenoti dzīvē, kad pienāks laiks.

Kādas ir jūsu ambīcijas VNĪ vadītāja amatā?

– Vadītāja spēku parāda kolektīvs. Viens es neko nesasniegšu. Tāpēc manas ambīcijas ir tajā, lai stiprs un saliedēts kolektīvs nodrošinātu veiksmīgu uzņēmuma darbu.

Kāda ir bijusi līdz šim jūsu grūtākā diena darbā?

– Tādu ir bijis daudz. Parasti tas mēdz būt iepirkuma procedūru laikā, kad rezultāts nav atkarīgs tieši no manis, bet tik un tā cenšos saprast un izanalizēt, vai esam izdarījuši visu, ko varējām, vai esam pielikuši pietiekamas pūles, meklējot pretendentus, vai esam labi sagatavojuši konkursa nolikumu, kā izdosies noslēgt līgumu. Šie jautājumi nedod mieru. Toties, kad projekts ir sekmīgi realizēts un ja tas vēl iekrīt piektdienā, jūtu lielu atvieglojumu līdz pirmdienai. Bet pirmdien viss sākas no jauna. Šobrīd vissarežģītākais uzdevums ir Pļavas skolas remonts. Projekti nomaina cits citu. Dzīvojamo māju siltināšana, dzīvojamo māju apsaimniekošana. Tikko esam grasījušies atslēgt daudzdzīvokļu mājas no apkures, tā uzreiz naktī pārsteidz mīnus sešu grādu sals! Darba ikdiena prasa pastāvīgu uzmanību un kontroli. Mūsu galvenais klients ir iedzīvotāji, bet galvenais darba virziens – daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apsaimniekošana. Šai jomai veltām galvenās pūles.

Kā noņemat stresu pēc darba?

– Laikā, kad biju tirgus direktors, sestdiena bija visaktīvākā darbdiena. Tagad sestdienā man ir brīvdiena, ja nav kādu ārkārtēju situāciju. Pirmajos mēnešos šajā amatā sestdienās modos ar vainas apziņu, ka es neesmu darbā. Pēc mirkļa saprotu, ka man ir brīvdiena. Pēc īpaši grūtas darbdienas es parasti pa ceļam uz mājām ieslēdzu skaļu mūziku mašīnā, tas palīdz pārslēgt domas. Bet parasti atpūšos kopā ar ģimeni.