Intervija ar Rutu Šenkevicu. Mazliet burve

Ar jaunu degsmi sabiedrībā tiek virzītas idejas par pilsonisko sabiedrību, viedajiem ciemiem, pašorganizēšanos. Kāds ir tavs, rūdīta nevalstisko organizāciju jomas profesionāļa, viedoklis par šiem procesiem?

– Pēdējos piecus, sešus gadus es esmu aizgājusi projām no publiskas darbošanās. Esmu izdzīvojusi visus šos posmus. Sākumā ir eiforija, ideālisms, ka mēs visu varam glābt, tad ir tas posms, kad tu saproti, ka pašam ir ļoti daudz jāiegulda, lai reāli varētu kaut ko mainīt. Tagad es vienkārši dzīvoju savu dzīvi un apzinos, ka ir lietas, kas ir maināmas, un ir lietas, kas nekad nemainīsies. Es daru tās lietas, kas man patīk, kur es redzu rezultātu.

Kopumā šķiet, ka NVO sektorā šobrīd cilvēki ir sakustējušies. Gadus četrus atpakaļ bija pasīvāki. Iespējams, ir nomainījušās paaudzes.

Lai arī saki, ka esi aizgājusi no publiskas darbošanās, tu sekmīgi īsteno sociālo uzņēmējdarbību Ventspilī.

– Tā ir vēl viena joma, kuru esmu piedzīvojusi un sapratusi, ka es varu darīt klusiņām. Varu mierīgi panākt, ko es gribu, bez skaļiem saukļiem un lieliem projektiem, kas NVO sektoram ir raksturīgi. Bieži šķiet, ka mēs kaut ko varam izmainīt tikai tad, ja nāk tūkstoši no Eiropas. Tāpat ir ar krīzes centru, kuru es turpinu vadīt. Tas pastāv jau septiņpadsmit gadus, astoņpadsmitais būs. Tur mēs sākotnēji arī ļoti gājām ar lozungiem, ka tas, tas un tas ir jādara.

Vai vari padalīties ar atziņām, kas radušās Ramalas darbības gados?

– Kā jebkuram uzņēmumam, arī sociālajam, ir biznesa plāns par virzieniem, kuros ejam, pakalpojumiem, kādus sniedzam. Gadiem ejot, kaut kas no sākotnējā plāna pazūd, mainās sadarbības partneri, dzīve parāda, kas darbojas un kas – nedarbojas. Turamies pie piedāvājuma veģetāriešiem un vegāniem. Mums ir prieks, ka cilvēki kļūst par savējiem, nāk un iesaka citiem. Cīnāmies tālāk.

No kā esat atteikušies?

– Piemēram, tā pati izbraukuma ēdināšana. Jau sākot darīt, es sapratu, ka ēdināšanas uzņēmumam ir nereāli grūti izdzīvot, kaut ko nopelnīt. Mēs esam ļoti mazs kolektīvs, tāpēc, lai arī ir piedāvājumi un lūgumi, neklājam svētku galdus ārpus savām telpām, neklājam bēru galdus. Uz kāzām šad tad uzkodiņas vedam cilvēkiem, kas ir mūsu pastāvīgie klienti. Tikko pie mums bija bēru mielasts – otrais četru gadu laikā, tikai tāpēc, ka pastāvīgs klients lūdza.

Kas dod vislielāko gandarījumu?

– Atgriezeniskā saite no cilvēkiem. Tā tas ir bijis man visos laikos. Es arī cenšos, lai jebkurš no komandas apzinātos, ka tā ir galvenā vērtība. Cilvēki, kuri saņem šos mūsu pakalpojumus, viņu pozitīvo emociju vairošana, labsajūtas vairošana ir mūsu mērķis. Krīzes centrā vairāk saskaros ar smagām lietām, jo centrs sniedz pakalpojumus vardarbībā cietušajiem, bet Ramala man personīgi ir kā tāda relaksācijas vieta, kur es atkal atgūstu enerģiju. Cilvēki, kas nāk uz nodarbībām, meistarklasītēm, bērni spridzina ar pozitīvām emocijām. Ir apbrīnojami, kā šī metode strādā, ka tas cilvēkos raisa tādu prieku un gandarījumu par paveikto. It kā tur nekā tāda nav, bet katru reizi ir rezultāts, ko cilvēks uzreiz saņem un redz. Finansiāli kā sociālais uzņēmums mēs knapi velkam dzīvību. Tā no malas liekas, ka ir viss lieliski, taču cīņa ir katru dienu. Bet tas, ko mēs saņemam no cilvēkiem, rada prieku nākt, darīt un meklēt risinājumus problēmām.

Vai sākotnēji, veidojot Ramalu, bija nodoms pelnīt un naudas līdzekļus ieguldīt krīzes centrā?

– Nē, mērķis bija un ir, pirmkārt, palīdzēt krīzes centra un Cimdiņa klientiem. Ar maizes terapijas palīdzību dot viņiem pozitīvas emocijas, palīdzēt attīstīt dažādas prasmes – gan psiholoģiskas, gan fiziskas iemaņas. Tikai tāpēc mēs vispār radījām šo uzņēmumu, jo mēs redzējām, kā maizes terapija ilgtermiņā palīdz. Te es nerunāju par tiem bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, kas atnāk vienkārši baudīt kopā būšanas prieku. Tas ir pakārtoti. Cimdiņa jaunieši un bērni – kā viņi ir attīstījušies! Viņi četrus gadus jau nāk. Viņi ir kā liela ģimene, atnāk, un mēs runājam. Redzam, kuram ir labā diena, kuram sliktā, kurš kuru dienu var kaut ko padarīt, kurš var tikai pasēdēt.

Jūs strādājat arī ar Ukrainas karā cietušajiem?

– Ir bijusi tikai viena vai divas nodarbības. Ja tas ir nepieciešams, mēs esam gatavi vēl uz kādu, bet sadarbība pagaidām nav īsti veidojusies. Vasarā strādājām ar ukraiņu bērniem. Viņi savādāk uztver karu nekā pieaugušie, var teikt, ka viņi neatšķīrās no bērniem, kas pie mums nāk ikdienā. Taču mums Ramalā strādā divas ukrainietes. Par tām kara šausmām, ko cilvēki ir piedzīvojuši, es uzzinu no viņām. Mēs, kolēģi, ikdienā redzam tos zvanus, tos pārdzīvojumus, tās sarunas par naktīm, kas nav gulētas, jo pazuduši sakari ar savējiem.

Vai tu seko citu NVO sektoru organizāciju darbam?

– Biedrības Popes muiža aktivitātes ir simpātiskas. Es arī esmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir par senu un vērtīgu lietu saglabāšanu un atjaunošanu. Tas mums ir ģimenē, mans vīrs atjauno automašīnas. Vēroju aktivitātes, kas ir saistītas ar ukraiņu bēgļiem Ventspilī. Taču nevaru teikt, ka es aktīvi sekotu, tikai tik daudz, cik redzu sociālajos tīklos. Laikam esmu iztrakojusies un tagad vienkārši daru to, kas patīk. Pie šāda secinājuma nonācu, jo bija liels pārgurums, stress, visu laiku esot iekšā ritenī. Neredzēju īsti vairs ne mājas, ne cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvoju.

Skatos, piemēram, uz Cimdiņa aktivitātēm. Mēs gan esam ļoti brīnišķīgi sadarbības partneri, bet kā organizācijas Paspārne un Cimdiņš ir ļoti atšķirīgas. Viņiem publicitāte ir ļoti nepieciešama, viņi aktīvi iesaistās. Katra publiska iziešana ir viņu izdzīvošanas un dzīvošanas jautājums. Savukārt krīzes centrs ir radikāli pretējs, konfidencialitāte pirmajā vietā, mēs nekur nedrīkstam rādīt savus klientus. Ir tik sarežģīti par tām lietām runāt un parādīt to sabiedrībai. Turklāt mūsu uzdevums nav rādīt, mūsu uzdevums ir rehabilitēt. Vardarbības jautājumu publiski aktualizē citas organizācijas.

Daudz tiek runāts par īpašo bērnu integrāciju parastajās skolās. Pedagogi izmisīgi uzsver, ka bieži viena skolēna vajadzību dēļ cieš visa klase un speciālās skolas un klases ir nepieciešamība.

– Mana pedagoģiskā pieredze ir ļoti liela, pēc pamatizglītības esmu pedagogs. Strādājot ar Cimdiņa bērniem un jauniešiem, kuri visi ir ar īpašām vajadzībām, ja viena vajadzības ir izteiktākas, jāpiemērojas viņam ir visai grupai. Mēs nevaram tik viennozīmīgi salikt visus kopā un teikt: Redzēsim, kas būs! Eksperimentēt un pieņemt lēmumus, kas skar cilvēku, bērnu, nedrīkstētu. Ir jābūt ļoti apdomīgam, ar lielu pārliecību, ka mēs to drīkstam darīt. Cilvēks nav nekāda rotaļlieta! Bērniem ar īpašām vajadzībām ir jābūt savā vidē, savā kompānijā, kur viņiem ir droši, kur viņi viens otru pazīst. Ieteiktu jebkuram pamēģināt satikties ar īpašajiem bērniem vienu, divas, trīs reizes uz stundu vai divām, nevis uz piecām minūtēm. Tad var redzēt visus procesus, kā viņus paceļ sasniegtais. Ja blakus būs bērni, kas to neļaus... Uz Ramalu nāk gan brīnišķīgas klases, gan arī tādas, kurās bērni savstarpēji nesarunājas, neprot pieskarties viens otram. Iedomājies, tādā klasē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām! Kurš vērtēs – šajā klasē var un šajā nevar!? To neviens nedarīs. Es esmu par to, ka bērns ar īpašām vajadzībām iegūst vairāk, ja viņš ir kopā ar cilvēkiem, kas viņu saprot.

Vai tev Ramalā ir bijusi pieredze ar romu bērniem? Valsts realizētās iekļaujošās izglītības politikas dēļ Ventspils romu klases bija jāslēdz.

– Tas ir ļoti līdzīgi kā ar īpašo vajadzību bērniem. Romu kultūra ir un vienmēr būs unikāla. Viņu dzīvesveidu nevar ielikt rāmjos. Protams, būs atsevišķi cilvēki, kas var un spēj pielāgoties, bet ne visi. Krīzes centrā ir bijuši romu tautības bērni un nākuši uz nodarbībām. Viņi ir ļoti atvērti, ļoti emocionāli, ļoti radoši. Tajā lauciņā, kur mēs darbojamies, viņi visu dara ar panākumiem. Klasēs, kas nāk no vispārizglītojošām skolām pie mums, ir bijis gadījums, kad pārtraucu nodarbību un aizrādu, jo klasesbiedri nevēlas pieskarties savam romu tautības klasesbiedram, nevēlas, lai viņš pieskaras mīklas kukulītim! Tas bija drausmīgi. Kā tas ir iespējams mūsdienu skolā? Tas ir ļoti atkarīgs no pedagoga.

Tu jau otro reizi mūsu sarunā piemini pieskārienus. Vai to trūkums ir digitālā laikmeta iezīme?

– Jā, mūsu nodarbību viens no uzdevumiem – veicināt pieskaršanos otram cilvēkam. Kā tu pareizi saki, ikdienā biežāk pieskaramies telefonam, datoram. Mūsu nodarbībās ir uzdevums visiem sadoties rokās. Tev vajadzētu redzēt, cik pārsteigti ir kā bērni, tā pieaugušie par to, ka viņiem tagad jāiedod roka otram, vienkārši ne no šā, ne no tā ir jāsadodas rokās. Tas daudz pasaka, mēs esam tik ļoti atsvešinājušies. Stāstām anekdotes par itāļiem un frančiem, kā viņi apskaujas un skūpstās! Kā mums vajadzētu šīs tradīcijas! Nodarbībās mācu, ka cilvēkam uz muguras ir laimes punkts, kuru var paberzēt, tad cilvēks kļūst priecīgāks un laimīgāks. Sadošanās rokās vai apkampšanās ir pārbaudījums mūsdienās, un ir drausmīgi, ka cilvēki to nespēj. Tāpēc par to droši vien ir jārunā un jāstāsta. Kad pirmais mulsums ir pārgājis, tad līdz nodarbības beigām cilvēki parasti saprot, kāpēc bija jāpieskaras, jāpasaka kaut kas labs. Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas mums pietrūkst šobrīd. Ja mēs nevaram otram iedot roku, kāda pilsoniskā sabiedrība?!

Un ko tu saki par LGBTQ jautājumiem?

– Esmu atvērta un nevērtēju cilvēkus pēc viņu seksuālās orientācijas. Visos laikos ir bijuši gan radikāli, gan pieņemoši viedokļi. Es šobrīd skatos seriālu Baltais lotuss, apbrīnoju, kā režisors un scenārija autors ir salikuši vienā seriālā visas šīs lietas, problēmas. Gan seksualitātes jautājums, gan politika, gan atsvešinātās attiecības ģimenē starp pāriem, gan rasisms. Cik mēs esam dažādi.

Tad tava atbilde uz jautājumu ko darīt? ir tas, ko tu dari?

– Jā. Katram ir jādara tas, ko viņš prot, ko viņš var, ko viņš grib darīt, lai tās nav mocības, lai cilvēks pats sevi,savu dzīvi nesabojā un nesagrauj. Es joprojām ticu NVO sektoram un tā spēkam, kur pareizie cilvēki pareizā laikā, pareizā vietā spēj izdarīt brīnumainas lietas. Galvenais, sarunājoties arī sadzirdēt. Klausīties un klusēt nav viens un tas pats, es varu klusējot noklausīties, bet vai es tevi dzirdu, vai es tevi sadzirdu!?