Janvāra sākumā dzejniece, dziesminiece un rakstniece Jana Egle strādāja Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā. Lasītāju rokās kūp vēl pavisam karstais, šogad iznākušais dzejas krājums Ledus debesis, kas pievienojies viņas romānam Svešie jeb miļeņkij ti moi, stāstu krājumiem Gaismā un Dzimšanas diena, mūzikas albumam Ainava ar vientuļu koku un pirms divdesmit gadiem iznākušajai dzejas grāmatai Dzirdēt noklusēto.
Pie kā strādāji Ventspilī?
– Pievilku pēdējos galus savam stāstu krājumam Latvju pacients, kurš nonāks izdevniecībā tuvākajā laikā. Ceru, ka līdz gada beigām būs taustāmā formā. Vēl es labi saplānoju un uzmetu pirmos metus bērnu dzejas ciklam. Pēdējo divu gadu laikā esmu rakstījusi dziesmu tekstus Tutas lietām un Ukulelei, bērnu raidījumiem. Līdz tam teicu, ka nekad bērniem nerakstīšu, bet man iemeta āķi lūpā, un man tik ļoti ir iepatikusies šī tekstu rakstīšana, ka es gribu mēģināt arī dzejolīšus.
Par ko būs Latvju pacientā?
– Par cilvēkiem, kas sastopas ar diagnozēm. Kā cilvēks jūtas, kā jūtas viņa tuvie, ko viņš pārdzīvo, sastopoties ar negaidītu diagnozi, kā viņš jūtas, jau desmit gadus dzīvojot ar vienu un to pašu diagnozi un zinot, ka tā nekad nepāries.
Arī tev pašai aizvadītais gads bijis pilns izaicinājumu.
– Man bija pleca operācija. Ārsts teica, ka atveseļošanās periods varētu būt ap 6 mēnešiem, man bija ilgāk. Biju sadomājusies: tu nogulies uz galda, tevi sagriež, un pēc divām nedēļām tu dzīvo iepriekšējo dzīvi. Diemžēl tā nenotika.
Jutos ļoti labi un ļoti vesela, bet, kad pirms kāda pusotra gada sāku rakstīt Latvju pacientu, es sāku piedzīvot ļoti daudz iepriekš nepieredzētu medicīnisku lietu, kas man parādīja jaunus aspektus tam, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem ir diagnozes. Tas ir dīvaini. Tur, protams, nav tikai mani piedzīvojumi vai pārdzīvojumi.
Vai rakstnieks ir kanāls, caur kuru pie lasītājiem atnāk informācija?
– Neapzināti varbūt, es nezinu. Kad es rakstu, es nedomāju par informācijas sniegšanu. Es domāju par empātijas un emociju veidošanu attiecībā uz jebko, par ko es rakstu. Es rakstu par cilvēkiem, no kuriem dažreiz vairās vai kurus nesaprot, atgrūž. Tas ir mans lauciņš. Man ir būtiski radīt emocijas lasītājā – emocijas, kuras liek domāt un just.
To ļoti veiksmīgi turpina režisores Daces Pūces filma Bedre, kas ir uzņemta pēc tavu stāstu motīviem.
– Jā. Kino darbs sižetiski atšķiras no tā, ko es esmu rakstījusi, bet ideja ir tāda pati – paskatīties dziļāk, ieraudzīt, kas notiek iekšpusē, kāpēc notiek.
Pirms kļuvi par rakstnieci, vadīji bērnudārzu Liepājā. Strādājot pie dziesmu tekstiem bērnu raidījumiem, noder šī pieredze?
– Jā, bet daudz vairāk noder tā pieredze, kas ir bijusi reālā saskarē ar bērniem, ar viņu koncertiņiem. Vadītājas darbs ir pilnīgi kas cits – tās ir administratīvās lietas, pārraudzība, finanses, darbs ar kadriem. Tur it kā par bērniem nekā nav, bet es jau turpat biju, turpat dzīvojos un redzēju, klausījos un dzirdēju, kā viņi uztver un kas viņiem labāk patīk, kas nē.
Tavs pirmais sabiedrībai atdotais garadarbs bija dzejas krājums Dzirdēt noklusēto. Vai tagad, kad iznākušas Ledus debesis, vari teikt, ka abas dzejas grāmatas iezīmē kādu posmu tavā dzīvē?
– Es palaidīšu muti, un pēc tam izrādīsies, ka ir pavisam citādi, bet man ir ļoti spēcīga sajūta, ka šis ir mans pēdējais dzejas krājums. Es nesaku, ka es nerakstīšu dzeju, bet es tik maz un tik reti rakstu, ka tur būs grūti savilkt kaut ko vienā kopumā. Jau šeit bija grūti. Dzeja man nāk reti, un līdz ar to tā ir tik ļoti atšķirīga. Es esmu mainījusies ar katru dzejoli, mana literārā pieredze ir mainījusies. Ledus debesīs mēs ar redaktoru Ronaldu Briedi tomēr visu sadabūjām kopā, un man ir sajūta, ka šis ir mans pēdējais dzejas krājums. Bet izrunāties jau var daudz ko. Kad es strādāju bērnudārzā, man jautāja: vai jūs nerakstīsiet kaut ko bērniem, un es teicu, ka simts procenti, ka nē, nekādā gadījumā. Tagad es to daru, man top arī bērnu grāmata Bovijs un divpadsmit putnēni, plānoju pabeigt šogad.
Kā pie tevis atnāca šī bērnu dziesmu tekstiņu radīšana? Piedāvājums no producentiem?
– Es nezinu, kurš bija īstais kanāls. Televīzijas raidījuma Literatūre tapšanas laikā iepazinos ar Martu Selecku, kura ir producente Tutas lietām un Ukulelei, bet ne tikai, jo mani uzrunāja Inga Mastiņa, kas ir mana studente Liepājas Universitātē. Viņa mācījās maģistrantos, es tur pasniedzu prozas rakstīšanas pamatkursus. Nezinu, kurai bija pirmais impulss, ka varbūt Jana var, jo Jana līdz tam ne pušplēsta vārda nebija teikusi, ka viņa kaut ko bērniem varētu gribēt rakstīt. Es sevī ļoti dumpojos, ka es taču netikšu galā. Man arī scenārijus lūdza rakstīt. Tie man grūtāk padevās un neradīja tādu patikšanu, bet dziesmu tekstiņu rakstīšana man patiešām ir azarts. Ja kāds skatās, tad, piemēram, Ziemassvētku gardumi par piparkūku sirsniņām un cukurvates mājiņām ir ar manu tekstu. Arī Čūskas brilles, kas Ukulelē skanēja. Kopā nu jau tuvu desmit tekstiem, kas ir jau ierakstīti un uztaisīti tā, kā man patīk.
(Intervijai pievienojas viens no Janas kaķiem.) Tava radošā darba laiks ar kaķiem esot nesavienojams. Tas ir brīdis, kad viņi paliek bez tavas uzmanības.
– Jā. Ja es kaut ko citu daru – skatos kādas intervijas vai kādu filmu –, tad drīkst sēdēt gan man uz pleca, gan klēpī, bet, ja es strādāju, tas ir kategoriski noliegts. Apbrīnojami, ka viņi saprot vārdu nē, bet šausmīgi īgni paliek. Saka, ka kaķiem daudz ko nevar iemācīt, bet es parādu ar roku nē, un tad ir miers. Viņi gan tad ārdās brīžiem un brīnumus strādā, lai norautu mani no darba nost.
Kādas ir Ledus debesis?
– Mani ļoti mulsina, kad man ir jāsaka, kas tur ir un par ko tur ir. Tur ir patiešām ledus debesis iekšā. Es gribu, lai lasītājs ķer. Es gribu zināt, ko viņš noķer. Kad es pasaku priekšā, tad ķer to, ko es teicu, bet, ja nepasaku, tad atrod daudzas interesantas lietas, kas tur patiešām ir, bet ko es neesmu pamanījusi, jo man tas ir kā gaiss, ko es elpoju.
Protams, tur ir Dieva meklējumi, tādi ļoti šaubu un grūtuma pilni. Tur ir ļoti daudz depresijas, jo šie divdesmit gadi ir laiks, kad es izgāju tai cauri. Dabiski, ka tas ir atstājis nospiedumu. Dzejoļi, kas ir no tā laika, ir ļoti depresīvi. Tuvāk grāmatas beigām jau spīd gaisma, bet vienalga – pēdējais dzejolis saka, ka ledus kristālu pilnas debesis joprojām.
Izdzīvojot depresijas pieredzi un nonākot līdz gaismas staram, varbūt var caur grāmatu iedot lasītājiem tableti dzejas formā – viņi var sadzirdēt sev ko ļoti būtisku...
– Iespējams, bet tur nav dzejoļi hronoloģiskā secībā. Tur ir arī ļoti veci, rakstīti uzreiz pēc pirmās grāmatas. Nezinu. Es nekad neuzskatu grāmatas par zālēm. Ir medicīniskās pamācību grāmatas, protams, bet arī kā lasītāja es tveru grāmatās emocijas, spēcīgas emocijas. Informācija dabiski nāk līdzi ļoti bieži, bet tas nav tas, ko es meklēju. Es to saņemu, kad meklēju emocijas. Man ir grūti teikt, kādu informāciju Ledus debesis var sniegt; es skaidri zinu, kādas emocijas tā var sniegt: gan dusmas, gan empātiju, iejušanos, gan mazliet pārsteiguma un izbrīna, mazliet jutekliskuma.
Jau otro reizi mūsu sarunas laikā dzirdu, ka tu atdali emocijas no informācijas.
– Jā.
Kāpēc tā? Vai informācija nav instruments, ar kuru tu lasītāju ved?
– Tā nav informācija. Mums varbūt atšķiras viedoklis par to, kas ir informācija. Es to varbūt uztveru vairāk kognitīvi. Vai pieskāriens ir informācija?
Jā.
– Nu redzi, mums ir dažādi viedokļi. Man pieskāriens ir sajūta, emocija. Es ar šo grāmatu pieskaros savam lasītājam.
Krājuma Ledus debesis ietvars brīnišķīgi sasaucas ar tava mūzika albuma dizainu.
– Pilnīgi nejauši. Citām grāmatām pie vākiem es puslīdz esmu bijusi klāt. Vispirms ar mani māksliniece ir sazinājusies, kas ir manas tēmas, ko es gribētu redzēt uz vāka, varbūt arī krāsa, ko es gribu. Mēs radām roku rokā. Šeit es nezināju, kas būs. Izdevniecība meklēja un atrada brīnišķīgu mākslinieci Annu Aizsilnieci. Saliekot grāmatu un mūzikas albumu kopā, redzams, ka krāsa ir viena, tikai grāmatai toņa intensitāte ir mainīga, tās vāks ir vizuļojošs. Ar vienu ideju radīti abi! Tik interesanti!
Tavs instrumentu klāsts ir ļoti bagātīgs: dzeja, proza un arī dziesma. Vai ir kas tāds šajā radošajā jomā, ko tu vēl vēlētos pievienot?
– Skolas gados es ļoti, ļoti daudz zīmēju, braukāju pa olimpiādēm. Ieguvu pirmās vietas, braucu uz Rīgu, uz lielo valsts olimpiādi, toreiz republikas. Tagad man laiku pa laikam sagribas zīmēt. Krāsas es vēl tā kā sajūtu, bet rokas vairs neklausa skaistu līniju vilkt. Man reizēm ir tāda dusma, jo ir vēlēšanās un iztēles bilde ir tik skaista... Taču jebkura emocija, kuru izjūtam, ir laba un noderīga, un ved arvien dziļāk sevī.
Ko tu redzi savā pasniedzējas darbā Liepājas Universitātē ar jaunajiem rakstniekiem?
– Tie ir ļoti, ļoti dažādi cilvēki, ļoti dažādos vecumos un ar dažādu iepriekšējo pieredzi un izglītību. Daļa no viņiem noteikti kļūs par rakstniekiem. Potenciāls ir. Ir ļoti patīkami strādāt. Es no viņiem neprātīgi daudz gūstu un iemācos. Pirmkārt ar to, ka es esmu spiesta katru gadu kaut ko uzzināt, kaut ko pētīt, lai es neatkārtotos pati, lai man pašai joprojām ir interesanti. Otrkārt, viņi ir savās jomās ir ļoti zinoši, gudri, atšķirīgi. Tas kaut kādā ziņā ir pozitīvs spriegums. Ļoti, ļoti sarežģīts bija brīdis ar pandēmiju. Es absolūti neesmu attālinātais strādātājs, jo man vajag just – ne tikai redzēt un dzirdēt. Man vajag pa telpu kustēties, kur es esmu ar studentiem, žestikulēt un redzēt viņu sejas, ķermeņu valodu, visu! Cik tad ekrāniņā var redzēt! Grūti bija, bet tikām galā arī tos divus gadus, kamēr strādājām attālināti. Protams, ka tikām galā.
Tavi studenti ir nākamā literātu paaudze. Savādāka nekā tavi laikabiedri?
– Man ir ārkārtīgi grūti runāt par saviem laikabiedriem rakstniekiem, jo principā es esmu ārpusnieks. Kā rakstniece neesmu laikabiedrs savu gadu vecuma paaudzei. Es ienācu reizē ar tiem, kas par mani ir 15 – 20 gadus jaunāki. Ar daudziem labi satieku un daudzus uzskatu par saviem literārajiem draugiem, bet man ir grūti salikt viņus kaut kādā maisiņā, aizvilkt ciet un pateikt, ka viņi ir tādi. Viņi ir tik ļoti dažādi un atšķirīgi, tieši tāpat kā šie jaunie. Es esmu tik vēlu ienākusi literatūrā, ka man nav tāds savs loks īsti izveidojies. Man ir daži patiešām draugi, bet ar tiem es apmēram reizē esmu ienākusi. Es arī nemēģinu kaut kādus īpašus kontaktus veidot un viņus pētīt. Tāpēc man ir grūti pateikt, kas atšķiras, kas ir līdzīgs. Es nevaru pateikt.
Pērnvasar saradojies ar vienu no Latvijas galvenajiem astrologiem – tavs dēls apprecēja Andra Rača meitu. Vai ticība zvaigžņu valodai ir nostiprinājusies?
– Zvaigžņu valoda man vienmēr ir šķitusi ļoti interesanta, bet es nevarētu apgalvot, ka es tai ļoti ticu. Kad man bija ļoti, ļoti grūti, es aizgāju pie astroloģes tepat, Liepājā, un tajā mirklī viņa man ļoti palīdzēja. Mēs tik jauki parunājām, un es jutos tik labi pēc šīs sarunas! Viņa man patiešām palīdzēja. Kad cilvēks ir ārkārtējā bedrē, viņš meklē jebkuru smalkāko diedziņu, pie kā pieķerties, lai mēģinātu tikt ārā. Tā var būt gan astroloģija, gan sekta. Paldies Dievam, tas man nav gadījies. Tas varbūt jebkas.
Šī saradošanās ir mainījusi visu dzīvi pilnīgi citā plāksnē. Es esmu ļoti priecīga par to, ka maniem bērniem iet labi un es ļoti priecājos par to, kādus cilvēkus viņi sev ir atraduši. Brīnišķīgus. Tādā ziņā man ir liels prieks, bet astroloģija, tā ir blakus lieta.
Tavi bērni arī iet mūzikas un literatūras ceļu.
– Jā. Meitai ir dzejas krājums Atspulga balss. Tikko viņas dzeja ir publicēta arī latviešu dzejas antoloģijā Igaunijā, tulkota. Dēls ir dziesminieks, raksta mūziku.
Skaisti. Priecājos un apsveicu ar visiem taviem panākumiem! Paldies par interviju!
– Paldies!
Komentāri (0)