Intervija ar Karīnu Račko. Tik skaistas zvaigznītes spīd

Vai taisnība, ka tikko esat aptuveni 900 savas jaunākās grāmatas eksemplāros ar roku ierakstījusi: Vienmēr izvēlies sevi!?

– Jā, pasūtījumu apjoms ir ļoti liels. 900 eksemplāri bija pirmajās divās dienās. Es to vēl aizvien turpinu darīt, bet nu jau, ja dienā ir 70–100 eksemplāri jāparaksta, tas jau ir maz, tas ir izdarāms. Tekstus grāmatās ierakstu arī pēc lasītāju vēlmēm – kāds grāmatu vēlas dāvināt svētkos, kāds grib, lai ierakstu kādus konkrētus vārdus.

Šis ir pirmais romāns, kurš iznāk, jums jau esot atkal ventspilniecei. Kā jūtaties?

– Jūtos ļoti labi. Atpakaļ uz Ventspili pārcēlos galvenokārt meitiņas dēļ, saprotot, ka te viss ir ļoti tuvu. Ir skola, visi pulciņi, viņa nodarbojas ar jāšanu, apmeklē mūzikas skolu, iet uz peldēšanas un tenisa nodarbībām. Izvadāt šeit ir daudz vieglāk nekā Rīgā, ņemot vērā attālumus un sastrēgumus. Te ir arī visa mana ģimene, kas mani ļoti atbalsta un palīdz. Arī man pašai šobrīd gribas mazliet mierīgāku dzīvi un atelpu, pilnīgi pietiek ar Rīgu vienreiz nedēļā. Visvairāk izbaudu rītus, ka varu piecelties un īsā laika posmā nokļūt līdz darbam.

Vēlos uzdot kādu vismaz divus gadus senu jautājumu! Par jūsu lēmumu pašai kļūt par savu romānu izdevēju. Grāmatniecības nozares eksperti saka, ka parasti tā nenotiek, ka autors visu spēj pats.

– Pirmos trīs romānus izdevu sadarbībā ar izdevniecību, bet tad sapratu, ka manu grāmatu tirāžas ir ļoti augstas un būtu tikai loģiski, ja es sāktu savu uzņēmējdarbību un nopelnītu vairāk nekā esot līgumattiecībās ar Zvaigzni ABC, kur saņēmu tikai procentus no katra pārdotā eksemplāra. Bija izveidojies stabils lasītāju loks. Es negribu teikt, ka tas bija aukstasinīgs aprēķins, tas bija tikai likumsakarīgi, ka, aizdomājoties par matemātiku, sapratu – ieguldot tik daudz darba, man ir tiesības saņemt vairāk. Tā es nodibināju savu uzņēmumu. Kamēr pieradu pie visiem jaunajiem pienākumiem, bija mazliet sarežģīti, bet tas noteikti ir bijis tā vērts. Šī ir mana septītā grāmata, un pārdošanas rādītāji joprojām ir Latvijas mērogam fenomenāli. Tas mani ļoti priecē. Varu uzticēties saviem lasītājiem, ka viņi ir un būs.

Vai toreiz, pirms pieņēmāt lēmumu aiziet, mēģinājāt ar izdevniecību kaulēties par procentiem?

– Biju diezgan kardināli jau izlēmusi. Izdevniecība mēģināja mani atrunāt, izteica dažādus piedāvājumus, bet es sapratu, ka, dibinot savu uzņēmumu, būšu lielāka ieguvēja.

Vai varat padalīties, kā strādājat pie mārketinga, kā veidojat savu publisko tēlu?

– Man šķiet, ka es vienmēr esmu tāda, kāda es esmu. Nemēģinu neko mākslīgi radīt, un viss tā dabiski arī sanāk. Mani daudz kur aicina – uz intervijām, uz pasākumiem. Es pēc iespējas vairāk cenšos piekrist.

Vadot savu uzņēmumu, ir daudz pienākumu dokumentu kārtošanā ar grāmatnīcām un citiem pārdošanas kanāliem, arī grāmatvedība. Grāmatas izdošanas procesā – viss menedžments ar tekstu redaktori, ar mākslinieci un tipogrāfiju. Protams, pasūtījumu komplektēšana un mārketinga aktivitātes sociālajos tīklos. Tas ir liels pienākumu klāsts, bet ar laiku pierod un saprot, kā tas viss strādā – cik daudz laika kam ir jāatvēl.

Kā tas viss sader ar jūsu darbu medicīnā?

– Man piemīt spēja sabalansēt sevi ļoti dažādās dzīves sfērās, esmu iemācījusies viegli pārslēgties starp lomām, kas man ir, kad es esmu rakstniece, uzņēmēja, publiska persona, un laiku, kad esmu ārste un pasniedzēja studentiem. Tās ir dažādas, šķietami nesavienojamas lietas, bet es it kā pārslēdzos starp pasaulēm. Vienā brīdī es esmu kaut kas viens un tad es kļūstu par kaut ko citu. Man pat patīk, ka manī apvienojas visas šīs personības daļas, un es tieku galā. (Smejas.)

Arī pasniedzēja studentiem?

– Pasniedzu Rīgas Stradiņa universitātē terapeitisko zobārstniecību latviešu un ārvalstu studentiem nu jau desmito gadu. Par mācībspēku kļuvu jau uzreiz pēc tam, kad absolvēju – man piedāvāja palikt katedrā. Arī tagad vienu dienu nedēļā es braucu uz Rīgu un vadu nodarbības.

Ko jaunieši domā par pasniedzēju, kas ir arī slavena rakstniece?

– Ir bijušas studentes, kas man nesušas grāmatas un lūgušas autogrāfus, bet lielākoties mums ir lietišķas un profesionālas attiecības, par nekādām blakus tēmām studiju laikā nerunājam.

Kāds lasītājs, analizējot jūsu jaunāko romānu septiņu grāmatu dinamikā, slavē sižetu un uzsver arī valodas izaugsmi. Vai pie tā ir apzināti strādāts?

– Domāju, ka tas viss ir attīstījies pats no sevis. Izaugsmei jābūt loģiskai, es pati kļūstu vecāka. Tagad jūtos daudz vairāk nobriedusi nekā tad, kad izdevu pirmās grāmatas. Mainās gan pasaules redzējums, gan vērtību, dzīves izpratne. Tas noteikti atspoguļojas arī tajā, ko rakstu.

Cik ātri jūs rakstāt?

– Ļoti ātri, es teiktu. Pēdējās manas grāmatas, intensīvi strādājot, ir tapušas aptuveni pusgada laikā. Liela daļa lasītāju saka, ka mani darbi ļoti aizrauj, ievelk – viņi paņem grāmatu rokās, sāk lasīt un nevar nolikt malā, un ir negulētas naktis, kamēr nav izlasīts, – man ir līdzīgi rakstot. Es arī pati aizraujos, un man savukārt nav miera, kamēr stāsts nav pabeigts, tikai tad beidzot varu uzelpot.

Kuros diennakts brīžos jums vislabāk rakstās?

– Tas ir ļoti dažādi. Iedvesmas brīži būtībā ir nekontrolējami, es vēl aizvien neesmu iemācījusies to izskaidrot – kuros brīžos un kāpēc mani pārņem tādi iedvesmas viļņi, ka pirksti pilnīgi slīd pa datora klaviatūru it kā paši no sevis un teikumi virknējas, stāsts attīstās un top. Man galvenais ir, lai es jūtos ērti un mierīgi, lai nav stresa un prāts nav aizņemts ar papildu domām. Es nerakstu publiskās vietās, man ir svarīgi, lai vide ir man droša, pazīstama. Ir labi tad, ja es esmu viena, ja nav apkārtnes trokšņu.

Vai ir paredzams, kad pie jūsu radošajām durvīm pieklauvēs nākamā grāmata?

– Nezinu. Šobrīd es vēl par to nedomāju. Vienmēr, kad pabeidzu romānu, seko tāds diezgan garš posms, kurā mana mūza ir kaut kur prom. Nedaudz ir tāds kā enerģijas izsīkums, ļoti daudz spēka un emociju ir ielikts darbā, kas nupat ir radīts. Tā kā es nekad nerakstītu tad, ja es nejustos iedvesmota, tikai tāpēc, ka vajag. Tāpēc es vienmēr saku – kā būs, tā būs. Kad atgriezīsies mūza, tad jau redzēsim.

Vai iepazīties ar lasītāju atsauksmēm arī ietilpst rakstnieces darba pienākumos?

– Lasu tās ar lielu interesi, ņemu vērā arī lasītāju viedokli un konstruktīvu kritiku. Un, protams, uzlādējos, ļoti uzlādējos no tā, ka – tagad arī jau esmu saņēmusi pirmās atsauksmes par jauno grāmatu – lasītāji reaģē tik ļoti emocionāli un stāsta, ka viņi tiešām ir šo romānu sajutuši, ka viņi darbībās un varoņu pārdzīvojumos ir atpazinuši sevi. Tas, ka lasītāji uzskata, ka darbs ir spēcīgs, atstāj paliekošu pēcgaršu un rosina pārdomas, ir ļoti patīkami.

Vai savas rakstnieces karjeras sākumā jūs kritiku uztvērāt sāpīgāk nekā tagad?

– Rūdījums noteikti ir radies, bet es neteiktu, ka tolaik es uztvēru kritiku sāpīgi. Man vienmēr ir bijis diezgan spēcīgs raksturs, neesmu bijusi ļoti jūtīga un viegli ietekmējama. Sākumā biju neizpratnē par nekonstruktīvu kritiku un cilvēku naidīgumu, bet ar laiku iemācījos pieņemt, ka nekad nevar patikt visiem. Ir cilvēki, kas visas manas grāmatas ir izlasījuši tikai tāpēc, lai viņiem būtu iemesls sašutumam. Tas daudz pasaka ne jau par mani, tas raksturo viņus pašus.

Kā to visu pieņem jūsu ģimene?

– Ģimene mani ir atbalstījusi un pieņēmusi jau no paša sākuma šo manu izvēli, ka gribu būt arī rakstniece. Tagad, kopš esmu Ventspilī, esam vairāk satuvinājušies, jo esmu tepat uz vietas. Mēs vairāk komunicējam. Novērtēju viņu atbalstu laikā, kad gāju cauri laulības šķiršanas procesam. Viņi ir man blakus kā tāda klints, uz kuras es varu atbalstīties.

Arī jūsu jaunākajā romānā ir aprakstīta šķiršanās pieredze.

– Paralēļu patiesībā nav, jo grāmatu es jau biju pabeigusi, kad manā dzīvē sākās šķiršanās process. Es, protams, sapratu, ka diezgan ironiski sanāk un liela daļa lasītāju mēģinās vilkt paralēles starp grāmatu un manu personisko pieredzi.

Daļa no atziņām, kas ir iekļautas grāmatā par ilgtermiņa attiecībām, rutīnu un to, kā cilvēki mainās un attīstās pretējos virzienos, nav nekas oriģināls un raksturīgs tikai man. Lielākā daļa cilvēku laika gaitā ar šādām atziņām sastopas.

Tomēr, redzot šīs paralēles, varbūt tad, kad pie jums atnāks nākamā grāmata, varēsiet nojaust savu nākamo dzīves ceļa pagriezienu? Tāda varbūtība ir?

– Bail pat domāt, ja tā būs. (Smejas.) To nekad nevar zināt, kā tas prāts saslēdzas.

Ko jūs domājat par dzīves mistisko pusi?

– Vispār neesmu māņticīga, bet tam, ka ar domām mēs mazliet varam savu dzīves ceļu ietekmēt, es ticu. Tā jau saka, ka mūs veido mūsu sajūtas.

Kāda bijāt bērnībā?

– Biju lauku bērns, ļoti daudz laika pavadīju pie omammas. Viņai bija saimniecība, mājlopi. Biju sapņotāja, man ļoti patika lasīt grāmatas. Man ļoti patika rakstīt, jau tajā laikā rakstīju dažādus īsos stāstiņus. Biju diezgan noslēgta sevī, varbūt tāpēc, ka esmu augusi kā vienīgais bērns un, lauku vidē dzīvojot, man nemaz nebija daudz iespēju komunicēt un būt vienaudžu apritē. Skolas laikā – teicamniece. Universitātē turpināju iet pa to pašu ceļu, studējot saņēmu stipendiju un absolvēju ar ļoti labām sekmēm.

Vai varat padalīties ar kādu bērnības mirkli?

– Tas ir saistīts ar manu omammu, un tajā ir ietverts ļoti daudz no mana sapņotājas rakstura. Mēs nākam tumšā ziemas vakarā no kūts, viņa ir izslaukusi govis, un viņai rokās ir divi spaiņi ar siltu pienu. Viņa ir nogurusi, viņai ir auksts un viņa grib ātrāk ieiet iekšā, bet es tādā bērna absolūtā sajūsmā saku: Pagaidi, omamm, paskaties – tik skaistas zvaigznītes spīd! Tas ļoti daudz pasaka par mani arī šobrīd.

Vai joprojām lūkojaties zvaigznēs?

– Es cenšos! Es vēl aizvien braucu uz šo pašu lauku māju, kurā pavadīju savu bērnību kopā ar omammu. Gandrīz katru nedēļas nogali braucu. Tā ir vieta, kur laiks mazliet apstājas. Tad arī ir tā, ka tu nemaz nevari nenoķert to skaistuma mirkli, kas ir šeit un tagad. Tu esi kopā ar dabu. Tur var atvilkt elpu un uzlādēties, gūt jaunus spēkus.

Vai varat atklāt, kur šī māja atrodas?

– Saunagā pie jūras. Tas ir netālu no Kolkas. Māja ir palikusi manā īpašumā.

Jūsu brīvdienu māja?

– Ja, tā varētu teikt. Braucu pēc iespējas vairāk, kad vien varu atļauties.

Varbūt varat padalīties arī ar kādu mirkli no mūsdienām Saunaga mājā?

– Tie varētu būt atkal kādi romantiskie dzīves novērtēšanas mirkļi. Silta vasaras nakts, ārā sēžam uz terases ar draugiem, kurinām kamīnu. Atkal ir zvaigznes, jūra šalc. Runājam par dzīvi. Tas ir tas, kas man vienmēr ir ļoti, ļoti paticis – būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mēs dvēseliski esam uz viena viļņa, ar kuriem mēs varam, nejūtot laiku, runāt par eksistenciālām vērtībām, filozofēt – kā ir, kā vajadzētu būt.

Ja jūs šobrīd rakstītu vēstuli mazajai sev laukos, par ko tā būtu?

– Es rakstītu droši vien par to, ka nevajag baidīties un dzīvi vajadzētu tvert vieglāk. Reizēm mums liekas, ka esam tik svarīgi, ka mūsu problēmas ir unikālas, bet pasaules mērogā bieži tie visi ir tādi pilnīgi sīkumi.

Un – ja rakstītu sev 80-gadīgajai?

– Es ceru, ka viņa tajā vecumā, lasot manu vēstuli, tā arī būs turpinājusi dzīvot – bez nožēlas par kaut ko. Ceru, ka viņai nebūs sajūtas, ka nav realizējusi kaut ko, ko viņa ir gribējusi dzīvē izdarīt. Man ir sajūta, ka dzīvē nav nekā skumjāka par nožēlu, kad saproti – laiks ir aizgājis, iespēja ir pazaudēta.

Kā jūs gribētu izskatīties vecumdienās?

– Tas nav tik būtiski, galvenais – kā jutīšos! Lai nesāp visas maliņas! (Smejas.) Viņa dzīvos pie jūras, pieskatīs mazbērnus un brauks uz dažādiem kultūras pasākumiem uz galvaspilsētu. (Smejas.)