Svarīgi vienmēr saglabāt možu garu

Kā jūs jūtaties?

– Darba mūžs 43 gadu garumā paskrējis nemanot, vienā mirklī. Jūtos izcili savos 37 gados (smejas). Bet, ja nopietni, sāku nedaudz pagurt, man tomēr jau ir 73 gadi.

Cik gadus esat veltījis medicīnai?

– Ja pieskaita studijas laiku, tad medicīnā esmu 49 gadus – tas ir gandrīz pusgadsimts. Pabeidzis Rīgas Medicīnas institūtu, Ventspilī sāku strādāt 1979. gadā kā ķirurgs. Esmu izgājis Padomju Savienības medicīnas skolu, kas sniedza ļoti labas un vispusīgas zināšanas. Mēs, toreizējie medicīnas studenti, tikām gatavoti kara situācijai, tāpēc mums mācīja absolūti visu. Padomju laika ārstiem bija jāpārzina pilnīgi viss.

Pēc medicīnas studijām jums bija jābrauc strādāt uz Ventspili. Kura ir jūsu dzimtā puse?

– Nāku no Valmieras, bet dzimis esmu Rēzeknē. Vecāki savā laikā aizbrauca strādāt uz Valmieru, tur pabeidzu skolu, pēc tam armijā dienēju divus gadus – tā saucamajā specnazā. Pēc armijas bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk, kāda radiniece man ieteica studēt medicīnu – kaut ko pamatīgu un vērtīgu. Es viņu paklausīju, aizbraucu uz Rīgu, iestājos Medicīnas institūtā, kuru veiksmīgu pabeidzu, un pēc pabeigšanas mani nosūtīja strādāt uz Ventspili.

Jūsu ģimene ir mediķiem bagāta.

– Jā, manā dzimtā mediķu netrūkst: sieva Natālija ir patoloģe, dēls Jurijs Krupnovs ir ķirurgs, meita Inga Krupnova ir reanimatoloģe anestezioloģe, strādā Rīgā Latvijas Infektoloģijas centrā, ir nodaļas vadītāja. Dēls šobrīd strādā Dānijā. Profesijas izvēle nāca no bērniem pašiem, nespiedām viņus izdarīt tādu izvēli. Kad sanākam visi kopā, par laimi, spējam runāt ne tikai par medicīnu, mūs vieno arī daudz citu interesantu lietu.

Savā garajā darba mūžā esat piedzīvojis milzīgas pārmaiņas medicīnā.

– Kad uzsāku savas darba gaitas, tolaik valdīja vispārējā medicīniskā nabadzība – mediķu algas bija mazas, trūka finansējums ne tikai medicīniskajai aprūpei, bet arī ēku būvēšanai. Jo īpaši spilgti to varēja izjust rajonos, esot tālāk no lielajām pilsētām. Kad atbraucu uz Ventspili, tolaik slimnīcā nebija atsevišķas Traumatoloģijas nodaļas, tikai Ķirurģijas nodaļa, sniedzot gan ķirurģisko, gan traumatoloģisko palīdzību. Sākumā pacientiem ārstēja tikai parastos lūzumus, kā arī saišu un muskuļu bojājumus, bet ortopēdiskās operācijas neveica. Ārstēšanas process bija daudz ilgāks, nekā tas ir tagad. Ja pacientam gadījās iedzīvoties kādā lūzumā, slimnīcā bija jāpavada vismaz mēnesis. Tomēr Ventspils slimnīca cītīgi darīja visu, lai attīstītos un palīdzētu pēc iespējas kvalitatīvāk. 1990. gadā tika izveidota Traumatoloģijas nodaļa. Kad slimnīcas galvenais ārsts bija Gundars Daudze, slimnīca sāka piedzīvot lielas pārmaiņas. Tāpat lielu darbu attīstībā ieguldīja Dainis Gīlis, Valts Rauhvargers.

Ārstiem radās iespēja celt savu kvalifikāciju, gūstot zināšanas Zviedrijā, Amerikā un Vācijā. Savulaik kolēģis Māris Zirnis stažējies Amerikā, pie pasaulslavenā profesora Kegi. Esmu ļoti pateicīgs Zviedrijas mediķiem, kuri palīdzēja mums, Ventspils mediķiem, apgūt gūžas locītavas protezēšanu un vispār paraudzīties uz medicīnu pilnīgi citām acīm. Tagad gūžas endoprotezēšana, tāpat arī ceļu, plecu locītavas operācijas nav nekas neparasts mūsu slimnīcā. Pielietojam dažādas metodes un iekārtas, tai skaitā artroskopiju, ko izmanto ceļa locītavu operēšanai. Operācijas laikā tiek veikti mazi griezumi un pacienta locītavā tiek ievadīti optiski un ķirurģiski instrumenti, lai veiktu diagnostiku vai ārstēšanu. Agrāk, operējot ceļa locītavu, tika veikti lielāki griezumi, tādēļ bija nepieciešamas vismaz 3 nedēļas, līdz celis sadzīst. Mūsdienīgās metodes ievērojami paātrina pacienta atveseļošanos – pacients no rīta ierodas slimnīcā uz operāciju, bet jau vakarā vai nākamajā dienā var doties mājās. Tas ir liels sasniegums, ka šīs operācijas ir pieejamas uz vietas Ventspilī. Tāpat gribu izcelt arī diagnostikas attīstību, jo pacientus diagnozes noteikšanai iespējams izmeklēt ar datortomogrāfu, magnētisko rezonansi un ultrasonogrāfu. Visi jauninājumi palīdzējuši pacientiem iespējami ātrāk atveseļoties. Vienmēr esmu uzskatījis, ka slimnīcas attīstība ir ļoti svarīga. Priecājos, ka tagad slimnīcas kompleksu papildinās jaunā rehabilitācijas ēka, ka notiek uzņemšanas nodaļas vērienīga rekonstrukcija. Lēciens medicīnas un vienlaikus arī Ventspils slimnīcas attīstībā ir bijis milzīgs, un esmu gandarīts, ka man ir bijusi laime tam visam būt klāt. Tas, ko redzēju, kad atnācu strādāt uz Ventspili, un tas, kas šeit ir tagad, it nemaz nav salīdzināms. To pat nevar izstāstīt, kāda slimnīca izskatījās tad, kad sāku šeit strādāt. Medicīnas un Ventspils slimnīcas attīstība kopš manas pirmās darba dienas piedzīvojusi milzīgu izaugsmi.

Vai ir iznācis arī ziedoties savam darbam?

– Kādreiz visas operācijas tika veiktas zem rentgena. Ventspils slimnīcā biju pirmais, kas sāka veikt tādas operācijas. Diemžēl mani skāra gammas staru starojums. Agrāk operāciju laikā nekādu aizsargtērpu nebija. Jaunībā man bija forši melni mati, bet rentgena staru terapija ir darījusi savu (paceļ uz augšu zaļo cepurīti, un parāda savu jaunības dienas fotogrāfiju, kurā redzams ar bieziem matiem). Tāpēc arī visiem jaunajiem kolēģiem saku – nelieniet zem stariem. Protams, vēlāk jau parādījās pilnīgi citi rentgena aparāti, sākām strādāt aizsargtērpos. Bet es nesūdzos – esmu izbijis sportists, jaunībā aizrāvos ar futbolu, spēlēju Valmieras komandā Gauja, tāpat saistīja hokejs – esmu izaudzis uz slidām. Bija pat zināmi panākumi šajā sporta veidā, savā laikā esmu ticis arī pie labākā uzbrucēja titula vietējā Latvijas čempionātā 60. gados. Atceros, par mani interesējās arī treneris no Rīgas, gribēja uzņemt skolēnu izlasē. Es ne no kā nebaidos. Galvenais vienmēr uzturēt sevī možu garu.

Kas, jūsuprāt, ir medicīnas galvenā misija?

– Medicīna ir veids, kā izprast dzīvības norises. Manuprāt, ļoti svarīgi ir saprast, ka medicīna nav bizness. Tas diemžēl daudzkārt tiek pārprasts. Ja paraugāmies no filozofiskā skatījuma, tad medicīna ir īstenība, kuru nevar ne apmuļķot, ne aprunāt, ne kā citādi ar to izrīkoties. Mēs taču zinām, ka ar medicīnu cilvēks sāka nodarboties jau tad, kad skraidīja pa mežu un nebija ne zāļu, ne šļirču, nekā, bet uzplēsto brūci sadziedēt vajadzēja. Tā pamazām sāka krāties zināšanas, līdz tapa tāda nodarbošanās kā medicīna. Bez medicīnas sabiedrība nevar izdzīvot. Ir lietas, bez kurām var iztikt, bet bez medicīnas cilvēks uz zemeslodes iztikt nevar. Tā ir vajadzīga no dzimšanas līdz pat pēdējai dzīves dienai. Man gribas, lai sabiedrība saprot, ka medicīnai ir jābūt perfekti sakārtotai, lai cilvēkiem klātos labi. Tā ir apzināta nepieciešamība. Kad pagājušā gadsimta 90. gados devos pieredzes apmaiņas braucienos uz ārzemēm, jau tad redzēju, ka tur cilvēki bija apzinājuši medicīnas nozīmi, tās misiju. Diemžēl pie mums tā visa nebija, mēs savā laikā cēlām komunismu... Kam tas viss bija vajadzīgs?.. Medicīnā noteikti nedrīkst izskanēt tādi vārdi kā klients, apkalpošana, jo ir pacients, tiek sniegta medicīniskā aprūpe, ņemot vērā visas indikācijas, kontrindikācijas. Nereti dzirdu izskanam, ka medicīnas iestādēs ir klienti, kurus apkalpo.

Vai jums ir iemīļotas operācijas, kuras jums patīk vislabāk veikt?

– Kādreiz varbūt man ļoti patika operēt bruku. Tomēr ar gadiem esmu sapratis, ka visas operācijas ir interesantas, un tās vairs pārāk nešķiroju. Es apzinos, ka man ir svarīgi palīdzēt cilvēkam, un no tā arī gūstu gandarījumu. Daudz ir operēts, daudz ir domāts, vai esmu izdarījis visu tā, kā vajag, bet vienmēr esmu centies strādāt tā, lai nevienam cilvēkam nav jācieš.

Šodien Ventspils slimnīcā ir jūsu pēdējā darba diena. Vai nav nedaudz skumji?

– Tikai tagad saprotu, cik ātri ir paskrējis viss mans darba mūžs (sarunā iestājas pauze). Ļoti ātri paskrējis laiks… Varētu jau varbūt vēl strādāt, tomēr jūtu kaut kādu iekšējo nogurumu. Katram savs laiks, un tagad ir mans brīdis, kad jāliek šim darba mūžam punkts. Man daudzi vaicā, ko es tagad darīšu, vai varēšu iztikt bez darba, uz ko es atbildu, ka nu ir īstais brīdis kļūt par ministru (gardi smejas). Dzīves pieredze rāda, ka tam nevajag nekādus papīrus, lai vadītu visu medicīnu.

Tad jau tagad būs vairāk laika hobijiem?

– Tā gan. Kādreiz ļoti patika makšķerēšana, atpūta pie dabas. Atceros, bija laiks, kad piedalījāmies Ventspils slimnīcas traumatologu un ķirurgu kopīgā makšķerēšanas pasākumā, kas vienmēr notika darba svētkos – 1. maijā. Mēs negājām parādē, bet devāmies pie dabas, makšķerējām, cepām šašliku, smējāmies, turējāmies kopā. Tas mūsu kolektīvam bija ļoti saliedējošs un vienojošs moments, jo nevar tikai strādāt, ir jāprot arī atpūsties.

Kā ir ar jauno maiņu Ventspils slimnīcā? Vai mierīgu sirdi dodaties pensijā?

– Jā, absolūti mierīgi dodos pelnītā atpūtā. Redzu, ka traumatologs Kolosovs ir ļoti labs dakteris. Novēlu viņam izturību, izaugsmi un nostrādāt daudzus gadus Ventspils slimnīcā, nepazaudējot to dzirksti, kas viņā ir jūtama. Mani kolēģi Māris Zinis, Aleksandrs Primaks arī ir ļoti pieredzējuši ārsti, katrs ar savu pieredzi, lielu darba stāžu.

Vai esat nonācis pie kādas atziņas, darot savu darbu tik daudzus garus gadus?

– Man gribētos, lai cilvēki kļūtu arvien gudrāki. Nav jau noslēpums, lai iznīcinātu sabiedrību, cilvēkiem ir jāatņem izglītība, un arī tā pati medicīna. Lai cilvēku masa būtu gudra un to nevarētu viegli vadīt, tai ir jābūt izglītotai. Tas savukārt nozīmē, ka ir jābūt skolām, skolotājiem, kas sniedz mūsu dzīvē zināšanas par pamatvērtībām. Kāpēc mūsu sabiedrībā ir tik zemu novērtēti skolotāji, ārsti? Tiklīdz sabiedrībā mainīsies attieksme pret šīm divām pamatprofesijām, daudzas lietas nostāsies savās vietās. Bērni ir jāmāca jau no mazām dienām, stāstot par pasaules pamatlietām. Cilvēks uz šīs zemes jāsagatavo izdzīvošanai, nevis uzdzīvošanai. Esmu pārliecināts, ka sportošana var palīdzēt noņemt stresu, milzīgu nogurumu. Tas noteikti nav ne alkohols, ne narkotikas. Lai arī mediķa darbs ir emocionāli smags, esmu laimīgs, ka izvēlējos šādu ceļu savā profesionālajā karjerā. Šobrīd svarīgi, lai pasaulē nostabilizējas situācija, lai varam arī turpmāk piedzīvot medicīnas attīstību.