1941. gada 14. jūnijā ābeles esot ziedējušas vēlu. Arī šogad Latvijā vasara nākusi lēni. Un tā nav vienīgā paralēle. Atkal notiek deportācijas un genocīds pret kādu no Krievijas kaimiņu tautām. Atšķirība vien tā, ka Latvijas robeža šoreiz ir viens no ceļiem uz atgriešanos brīvībā.
Atmiņu krājumā Sibīrijas bērni jūrkalniece Apolonija Vārpiņa atklāj, ka «…līdz šai dienai es nevaru skatīties uz ziedošām ābelēm. Togad vēlu plauka ābeles. Tas ir tik neizdzēšami palicis atmiņā.»
Deportāciju traģēdija ir izdzīvota un sekas atstājusi gandrīz ikvienā latvieša ģimenē. Ik gadu piemiņas pasākumos tiek uzsvērts, ka ir būtiski neaizmirst ne tikai aiz cieņas pret to cilvēku sīkstumu, izturību, kuri bija spiesti iznest deportāciju traģēdiju uz saviem pleciem, bet arī tādēļ, lai par to atgādinātu, izstāstītu paaudzēm, kas uzaugušas brīvībā un tādu traģēdiju nav piedzīvojušas.
Pieminot komunistiskā genocīda upurus, bijām pieraduši runāt pagātnes formā. Taču deportācijas šobrīd atkal ir Eiropas realitāte un šī gada piemiņas dienai ir jauna, tikpat traģiska dimensija.
Pērn, kad Latvijas novados deportāciju 80. gadadienā akcijā Aizvestie vienlaikus tika nolasīti 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdi, nevienam prātā nevarēja ienākt, ka šogad, laikā, kad Eiropā atkal ziedēs ābeles, pasaules laikraksti vēstīs par gandrīz 1,8 miljoniem ukraiņu, kas bruņotu Krievijas armijnieku pavadībā tiek nogādāti filtrācijas nometnēs un pēc tam nosūtīti uz izmitinājumu vietām visā plašajā Krievijas teritorijā. Laikrakstam The Guardian šī gada 13. jūnijā ukrainiete Oļena stāstīja par piedzīvoto vienā no mūsdienu Krievijas filtrācijas nometnēm: «…apsargs, nopratinot vīrieti pie mana blakus galdiņa, atrada viņa kabatā atslēgu piekariņu ar Ukrainas ģerboņa attēlu. Pēc tam četri apsargi vīrieti nežēlīgi sita ar nūjām un spārdīja pa galvu, bet pēc tam izmeta viņu ārā salā.» Rietumvalstu specdienestu iegūtā informācija un dokumenti, ar kuriem klajā nākusi Ukrainas cilvēktiesību ombuds Ludmila Deņisova, liecina, ka deportācijas ir bijusi plānota akcija. Tās gatavotas jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. To nolūks ir Ukrainas okupētajās teritorijās ievest Krievijas iedzīvotājus, bet ukraiņus izvietot Krievijas mazapdzīvotajos rajonos, vēsta medijs Politico.
Jāatgādina, ka 1941. gada deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 000 cilvēku. Taču līdz 1987. gadam, kad drosmīgie 14. jūnijā sapulcējās pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu represijās cietušos, par to klusēja. Ventspilī komunistiskā genocīda upuru piemiņa 14. jūnijā ik gadu tiek godināta Tilta dārzā. Arī šis gads nav izņēmums, un šodien plkst. 11 ikviens aicināts pievienoties atceres pasākumā, kurā piedalīsies pārstāvji no Ventspils novada politiski represēto apvienības, Zemessardzes 46. kājnieku bataljona, Valsts robežsardzes, pilsētas pašvaldības un Kultūras centra, bet muzikālu priekšnesumu veltīs koris Līvzeme.
Ventspils novadā atceres pasākumi komunistiskā genocīda upuru piemiņai netiek plānoti.
Komentāri (0)