Intervija ar Gunāru Štekerhofu: par močiem, cilvēkiem un bļitkošanu

Kā sākās aizraušanās ar sportu un tieši tehniskajiem veidiem?

– Dzīvoju Zūrās, kur bija divgadīgā lauksaimniecības skola, uz kuru strādāt bija ieradušies jauni skolotāji, kas paši bija beiguši kādu lauksaimniecības tehnikumu un tad šajā jomā varēja mācīt bērnus. Viņi visi ar voleju nodarbojās un vēl ar skriešanu, granātu meta, un es kaut kā arī tiku tajā barā. Līdz tam biju tāds tīri huļigānelis. Kad bija kāda balle, tad ar kādiem pāris bračkām spriedām tā: «Tam pa rīkli vajag? Nu, noteikti vajag...» Nekāda labā slava man nebija, bet tad sagāju kopā ar tiem skolotājiem un ar vecajiem draugiem vairs interesanti nebija. Mani tiešām ieinteresēja sports. Tajā laikā rīkoja pagastu sporta svētkus, uz kuriem mēs arī braucām un darījām tur visu ko – lēcām, skrējām, arī volejbolu spēlējām. Nekādi žilbinoši panākumi jau nebija, bet slikti arī mums negāja. Vienu brīdi nodarbojos arī ar riteņbraukšanu. Bija tāds agronoms Mikāls, kurš strādāja Zūrās un bija diezgan labs riteņbraucējs. Viņš mani pierunāja palīdzēt vienā daudzdienu braucienā, sadabūja riteni – un sākām trenēties. Viss gāja labi līdz brīdim, kad vajadzēja sarunāt atbrīvojumu no darba. Mana direktore Valentīna Ivanovna Roze pateica tā: «Man jau nevajag riteņbraucēju, man vajag dispečeru, tāpēc nekur tu nebrauksi.» Visi mani treniņi pusgada garumā bija vējā un riteņbraukšanas karjera beidzās.

Un kur tad uzradās tā interese par motosportu, un kā pašam sanāca tikt pie braukšanas?

– Pirmo reizi tādu motokrosu ieraudzīju, kad vēl gāju skolā un Ventspilī pie apaļā kioska notika ātruma sacīkstes. Atceros, ka tur arī viena dāma brauca ar tādu brūnu Iž. Ar to braukšanu sanāca interesanti. Uztaisīju tādu nelielu avāriju ar Volgu un nonācu slimnīcā, kur tajā pašā laikā gulēja arī mans bērnības draugs Frīdbergu Gunārs. Viņš man vienreiz uzprasīja: «Guņķ, kāpēc tu nebrauc motokrosā? Erk tev ir un motociklists tu arī ir. Tas ir baigi forši, kolektīvs arī ir labs.» Par to, ka tāda motobraukšanas komanda ir, es, protams, zināju, bet neviens pirms tam mani uzrunājis nebija. Nu, tad es arī braucu uz ostu un interesējos, kā var tikt komandā. Man paskaidroja, ka pašreiz tieši uzņem jaunus braucējus, bet ir konkurss. Komisijā bija tie, kas jau bija komandas braucēji, bet uz provi mēs bijām kādi seši. Starp tiem arī Ventspils pūtēju orķestra vadītājs Gercāns – tāds neliela auguma vīrs. Tad mēs vēl kādu reizi pabraucām, un es gala beigās paliku Tirdzniecības ostas komandā. Tas bija piecdesmito gadu beigās, kad tā bija vienīgā komanda pilsētā. Tad parādījās arī zivju kombināta komanda, kas tika pie diviem močiem. Ar tehniku jau toreiz bija smagi, pārsvarā no Rīgas nāca jau nobraukti moči, kurus tad laboja, pārtaisīja. Izdomāja, ka būs ātrā braukšana, ja pārtaisīs rāmi. Lai pārtaisītu, rāmji bija jāzāģē pušu un jāņem ārā gabals, bet pēc tam gāja galīgi slikti. Mocis bija par īsu un katrā mazākajā bedrē tevi sita ārā no sedliem. Katrs jau savu motociklu remontēja pats, un dažreiz caurām naktīm pa garāžu bija jādzīvo. Gadījās arī tā, ka aizbrauc uz mežu patrenēties un kaut kas saplīst, bet rīt jābrauc. Nu, tad arī sēdi un skrūvē, kamēr beigās jau nesaproti, kādā virzienā tur viss jāliek, lai gan tu to it kā zini.

Kādas bija pirmās sacīkstes, kurās piedalījāties?

– To vairs īsti neatceros, bet braukājām daudz. Piemēram, uz Aizputi, Misiņkalna trasi. Dalībniekiem deva talonus, par kuriem ēdnīcā varēja paēst, bet tur ēdnīcā bija tāda, laikam, vecmeita, kas to ēdienu īsti negribēja dot. Jo mēs jau neesam savējie. Uz mačiem visi brauca ar smago mašīnu un visi vienā kuzavā – moči priekšā, braucēji tādā pusbūdā aizmugurē. Kādreiz arī ņēma līdzi akordeonu, pa ceļam uzspēlēja, uzdziedāja. Bija tiešām labs kolektīvs. Un agrāk bija izteikti tā, ka tu brauci tikai savas pilsētas komandā, bet, ja kāds aiziet pie citiem, tad tiešām uzskatīja par nodevēju. Arī uz tiem, kas atnāca no citas pilsētas, sākumā skatījās aizdomīgi. Tu jau trasē devies, lai parādītu, cik labi vari nobraukt, bet tas tika darīts arī savas pilsētas, savas komandas vārdā. Galvenais bija nobraukt, cik labi vien vari, lai tas palīdzētu komandai.

Kā sanāca, ka no ostas komandas pārcēlāties uz Sarkano bāku? Ko tur labu piesolīja?

– Tur sanāca tā, ka no Bākas vadītāja Augusta Bērziņa bija izdevies izsist naudu, lai nopirktu motociklus. Jo viņš bija pamanījis, ka ir tādi vīri, kas strādā Bākā, bet brauc ostā, un prasīja, vai tad nevar to organizēt tepat. Tā arī notika. Sākumā Augusts arī visu ļoti kontrolēja. Ja bija jābrauc uz mačiem, tad mašīna bija jāprasa tikai viņam. Pašam lielas skaidrības par motokrosu gan nebija. Vienreiz viņam stāsta, ka būs Lielās balvas izcīņa, jābrauc cīnīties, bet atbilde bija: «Zini, maniem motobraucējiem nekādas nabagu dāvanas nav vajadzīgas. Ja vajadzēs, pats apdāvināšu!» Bet visu, ko vajadzēja, protams, deva, lai gan dažreiz labāk bija iet pie galvenā inženiera Kārļa Mūrnieka, lai paraksta viņš. Es Bākā tiku pie krāna MAZ 500, kāda citiem Ventspilī nebija. Tajā laikā mēs taisījām Dzintarjūras trasi un ar to 12 tonnu krānu blietēju mālus. Kad atbraucu atpakaļ uz garāžu, mani pasauca Augusts un jautāja, pa kādiem mežiem es braukāju. Es atbildu, ka pa mežiem gan ne, bet viņš palika pie sava. Vēlāk pamanīju, ka pēc trases blietēšanas krāna trosē ieķēries priedes zars. Ko lai saka – saimnieka acs. Sākumā tāpat bija lietoti moči, bet, kad apsildījām degunus, sapazināmies ar cilvēkiem, mums arī tika kādas ižiņas pa taisno no rūpnīcas. Tīri dabīgi, ka tas bija tāds ielas variants un viss bija jāpārtaisa. Ja izdevās tikt pie Rīgas svētības, paši varējām braukt uz rūpnīcām pēc motocikliem vai detaļām. Es visu laiku braucu tikai Iž klasē, kurā bija 350ccm motocikli un kas arī bija vispopulārākā. Ar mazajiem neesmu braucis nekad.

Pēc braucēja karjeras beigām kļuvāt par Sarkanās bākas komandas pārstāvi, ko tagad varētu saukt par menedžera amatu?

– Braucu apmēram desmit gadus, bet bija jau gadi un arī visādas traumas, tāpēc vairs īsti nevarēju pavilkt, bet komandā palikt gribēju. Tad kļuvu par pārstāvi, kuram bija jāorganizē visādas komandas lietas. Bez motosporta nevarēju. Kad vēl braucu Ostā, strādāju tādā Būvmehanizācijā un biju paņēmis moci līdzi uz Talsu rajonu, kur biju darba darīšanās. Pa vakariem varēja izmest kādu līkumu. No pārstāvja laikiem man tāds viens gadījums Rīgā nāk prātā. Aizbraucām uz mačiem dienu ātrāk, bet dzīvošana bija ierādīta. Kaut kā mēs ilgi pa trasi nodzīvojāmies, un, kad aizgājām uz ēdnīcu, kurā varēja par mūsu taloniem paēst, nekā daudz vairs nebija. Kaut ko jau tur sagrabināja, paēst varēja, bet pēc pusnakts vīri sāka skriet uz tualeti. Mēs vēlāk nospriedām, ka bija iegāzts nevārīts ūdens un no tā arī dabūja skrejamo. No rīta uz sacensībām aizbraucām, es stāvu trases malā, skatos, kā nu iet. Man blakus stāvēja rīdzinieces, un viena piepeši saka: «Skat, kā viens bļitko!» Tur bija tādas kā grantsbedres, bet mūsu komandai bija melni aitādas kažoki un es to atpazinu. Vienam braucējam vienkārši atkal bija uznācis skrejamais, un tad nu viņš darīja, kas jādara, bet kādam likās, ka tur kāds bļitko.

Lielie bosi Bākā prasīja kaut kādu atskaitīšanos par rezultātiem?

– Nē, nekā tāda nebija. Ja vajadzēja naudu, tad arī deva, un viss. Nekādas iejaukšanās nebija, bet nevarēja arī dabūt kādu atbrīvojumu no darba sacensību dēļ. Ja arī svētdien bija sacensības, pirmdienu brīvu dabūt nevarēja. Tas tika ieviests vēlāk. Visu citu gan deva, arī autobusu ekskursijai.

Kādas sacensības, uzvaras ir tā spilgtāk palikušas atmiņā?

– Daudz jau visa kā bijis, arī uzvaru. Man drīzāk atmiņā palikuši tādi interesanti gadījumi. Piemēram, Kalniņu Andris, kurš vienu laiku brauca pie mums, organizēja sacensības Brocēnos, un mēs arī uz tām aizbraucām. Trasīte bija nāvīgi forša, bet pēc mačiem vēl rīkoja balli. Mēs arī, protams, uz to palikām, bet naktī bija jābrauc mājās. Izrādījās, ka neviens nevar, jo visi sadzērušies. Kāds jau teica, ka man jābrauc, jo man lielāka pieredze, no kā es attiecos. Es taču negribēju palikt bez tiesībām! Satinos kažokā un likos kuzavā gulēt. Pārējie kaut kādu šoferi atrada, un mēs līdz garāžai Ventspilī tomēr tikām. Ventspils rajonā arī daudz kur rīkoja sacensības. Piemēram, Popes pilskalnā, kur man tīri labi patika. Arī Piltenē rīkoja – braucām turpat gar baznīcu un pilsdrupām. Braucām arī pie igauņiem un lietuviešiem, bija sacensības arī Sāremā salā, kur gan nebija pārāk interesanti, jo braucām pa līdzenu vien. Nokļūšana gan bija interesanta – bija jāgaida prāmis, bet igauņi safīrēja uz to vispirms savējos un mūs pašus pēdējos.

Tādās sacensībās varēja nopelnīt arī kaut ko vairāk par slavu un diplomu?

– Kaut kādu balviņu izcīnīt varēja. Tīri praktiskas lietas, kas noderēja saimniecībā. Starp citu, ja tu biji fizkolektīvā, tad tev nāca klāt punkti sociālistiskajās sacensībās, kas tad bija svarīga lieta. Man tagad uz jubileju nelielu kausiņu atsūtīja arī Latvijas Motosporta federācija. Tas tiešām ir patīkami, ka atceras.

Sanāca arī piedalīties sacensību organizēšanā?

– Tajā laikā jau nebija tādas konkrētas brigādes, kas tikai organizē sacensības. Visi darīja visu un neskatījās, kurš par ko ir atbildīgs. Bija jāizdara, tu varēji to izdarīt un darīji. Piemēram, vajadzēja sarunāt kādu tehniku, ko vienmēr jau tāpat vien nepiešķīra, jo viss jau maksā naudu. Vienreiz man vajadzēja iet uz partijas komiteju sarunāt, lai mums piešķir buldozeru trases sagatavošanai. Gāju pie otrās sekretāres, kura man skaidroja, ka man tad pie kādas būvorganizācijas jādodas. Es pažēlojos, ka tajās ir liela birokrātija, bet partijas komiteja gan visu var ātri atrisināt. Nu, tad viņa pacēla klausuli, nodeva rīkojumu, otrā galā neviens pretī nerunāja un mums tā tehnika arī tika sagādāta.

Bija arī kaut kādas konkrētas tehniskās prasības motocikliem, kas bija jāievēro un ko nedrīkstēja mačos pārkāpt?
– Nekā tāda īsti nebija. Pirms sacīkstēm bija tehniskā apskate, bet ko tas lauku šoferis tur īsti saprata, ko skatīties? Bija jābūt un bija, bet neko daudz tur nekontrolēja. Arī bākā varēja liet iekšā to, kas nu kuram bija, uz to neviens neskatījās.

Tajā laikā motobraucējs līdzjutēju acīs bija slavenība? Tā bija prestiža nodarbošanās?

– O, jā! Atceros, bija sacensības Valkā, pēc kurām pie komandas pienāca daži Ventspils čaļi. Izrādās, viņi bijuši Rīga un uzzinājuši, ka Valkā brauks Ventspils motogonšiki, tāpēc arī atbraukuši. Jautāja, vai dzirdējām, kā viņi trases malā bļāva. Bet arī no braucējiem prasīja kaut kādu atbildību – ja jau tu esi tajā kolektīvā, tad dari visu, lai katras sacīkstes nobrauktu pēc iespējas labāk. Bija gadījumi, ka kāds vakarā pirms sacensībām aizgāja uz restorānu. Tad sekoja ass kolektīva nosodījums, kā jau tajos laikos bija pieņemts. Neviens no komandas netika izmests, bet ar laiku vienkārši pats saprata, vai grib braukt vai ne. Es teiktu, ka motosports man iedeva pienākuma apziņu, disciplīnu, bet tas noteikti arī pacēla pašapziņu.