Kristīne Lemberga: gūstu enerģiju sportojot

Kurā gadā un kā sākās jūsu sadarbība ar Ventspili?

– Tas bija 2004. gads, kad mani uzrunāja Jānis Vītoliņš kā speciālisti no Finanšu ministrijas, kur es strādāju tieši ar Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finanšu instrumentu programmām. Viņš mani aicināja pievienoties Ventspils pilsētas domes kolektīvam un pārstāvēt Ventspils intereses Rīgā.

Kādi bija jūsu pirmie projekti?

– Pirmais lielais projekts, pie kura izpētes daudz nācās strādāt, bija koģenerācijas stacija. Nerealizējām. Atklājām, ka tas būtu ļoti sarežģīti un dārgi. Kopā ar Gunti Blumbergu tolaik sāku darbu pie Ventspils vērienīgajiem ūdenssaimniecības projektiem, kas tagad noslēdzas. Taču pamatā tajā laikā strādāju ar normatīvajiem aktiem. Man nāca informācija par investīciju projektiem, kādus pilsēta vēlētos īstenot, un es caurskatīju normatīvos aktus – Eiropas Savienības fondu programmas, Ministru kabineta noteikumus –, lai tajos būtu nosacījumi, kas pēc tam dotu mums iespēju pieteikt Ventspils projektus. Iesaistījos arī Latvijas Lielo pilsētu asociācijā, man tika dots mandāts pārstāvēt visas lielās pilsētas Eiropas Savienības fondu uzraudzības komitejā.

Kā laika gaitā mainījās jūsu darba pienākumi?

– Kad pārcēlos uz Ventspili, mans atbildības loks pieauga, papildus nāca klāt konkrētu projektu sagatavošana un uzraudzība. Normatīvo aktu izstrādē esmu iesaistīta joprojām. Tas ir ļoti būtisks virziens, lai mēs savus investīciju plānus varētu realizēt.

Un tad sekoja lēmums kandidēt vēlēšanās, ja?

– Zināmā mērā mans lēmums bija spontāns. Kad Aivaru Lembergu apcietināja, manī radās iekšējs protests pret notiekošo netaisnību. Strādājot izpildvarā, cilvēks realizē citu nolemto, savukārt, kļūstot par politiķi, tu pats vari ietekmēt lēmumu sagatavošanu un virzību. Izvēlējos vienu savas karjeras posmu noslēgt, lai, kļūstot par deputāti, sasniegtu jaunas virsotnes gan savā izaugsmē, gan pilsētas attīstībā.

Vai sastapāties ar cilvēcīgām bailēm: ja nu mani neievēlēs?!

– Varbūt ne ar bailēm, bija iekšējs mulsums. Sarakstā biju 13., tādu augstu latiņu manis ievēlēšanai uzreiz neliku. Nenoliedzami, es centos. Centos parādīt, ko es protu, kādas ir manas zināšanas un kompetences. Cerēju, ka mani ievēlēs, un tiešām paldies velētājiem, jo no 13. vietas es pakāpos līdz 5. un tiku ievēlēta.

Kādas bija emocijas, uzzinot vēlēšanu rezultātus?

– Es, protams, ticēju, ka Aivaru Lembergu ievēlēs. Diendienā esot kopā ar viņu, ceļojot pa Latviju, ejot pa Ventspils ielām, redzēju, cik milzīgs ir cilvēku atbalsts. Viņi nāca klāt, sveicinājās, vēlēja izturību, veselību. Nešaubījos, ka viņu ievēlēs. Milzīgā kampaņa, kas nacionālā mērogā tika veikta pret Aivaru Lembergu, tomēr vēlētāju izvēli neietekmēja. Par spīti tai, cilvēki viņu novērtēja kā pilsētas saimnieku, kurš apsola un izdara – gan ventspilniekiem, gan arī Latvijas līmenī.

Ja atgriežamies februāra notikumos, vai jūsu ģimene rēķinājās, ka var notikt tā, kā notika?

– Nerēķinājāmies. Protams, nerēķinājāmies.

Jau ilgstoši pat veselības apsvērumu dēļ drošības līdzeklis – apcietinājums – netiek atcelts. Lembergs ļoti traucētu tiem procesiem, kas šobrīd valstī notiek?

– Viņš ir ar savu viedokli, ar savu redzējumu. Viņš ir ļoti neērts politiķis. Jebkas, ko viņš pasaka, jebkas, ko viņš dara, tiek balstīts uz aprēķiniem, uz cipariem. Lielākā politiķu daļa uzvedas kā mākslinieki – improvizē. To šobrīd redzam arī ar Covid apkarošanas jautājumiem.

Viens no lielākajiem jautājumiem, viennozīmīgi ir osta. Kā atceramies, Jaunās konservatīvās partijas priekšvēlēšanu programmā tā arī tika pateikts, ka ostas ir jāprivatizē – jāveido tās par akciju sabiedrībām. Tas arī tika iekļauts valdības rīcības plānā, kura izpildei ir jānotiek līdz šī gada beigām. Otrs no lielajiem jautājums noteikti ir Administratīvi teritoriālā reforma. Neizanalizējot, vai no šīs reformas vispār būs ieguvumi, tiek stumti cauri grozījumi likumā. Ne ventspilnieki, ne Ventspils novada pārstāvji apvienošanu nevēlas, jo neredz, kādi būs ieguvumi no tās. Treškārt, es ļoti daudz sekoju līdzi Ministru kabineta darba kārtībai – tik daudz jautājumu, kas tiek skatīti slēgtā daļā, vēl nekad nav bijis! Informācija no sabiedrības tiek slēpta, mēs ļoti daudz ko nezinām.

Esat paudusi, ka arī Eiropas Savienības fondu līdzekļi šobrīd tiek dalīti ļoti politiski.

– Mēs pret to iebilstam, taču tas notiek. Ir divi kliedzoši piemēri. Šobrīd īstenojam tā saucamo deinstitucionalizācijas projektu. Viena daļa no projekta bija jaunās mājvietas izveide Cimdiņam, bērniem ar īpašām vajadzībām, otra daļa paredz dot iespēju bērnunama bērniem dzīvot ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos. Tika noteikts, cik kurai pašvaldībai ir finansējums šādu projektu realizācijai. Rīga no savas daļas atteicās, norādot, ka viņiem šādi projekti nav aktuāli. Savukārt mēs jau sākotnēji teicām, ka ar mums piešķirto finansējumu nepietiks abu sadaļu realizēšanai. Tagad valdības dienaskārtībā pēkšņi parādās jautājums par finansējumu Rīgas pilsētai – bērnunama sakārtošanai! Aizrakstījām labklājības ministram, jautājot, kāpēc Rīga tiek izcelta, bet pārējiem netiek pat dota iespēja izteikt savu vajadzību! Atgādinājām, ka jau pirms vairākiem gadiem mums tieši bērnunama jautājuma risināšanai finansējuma pietrūcis. Atbildi vēl neesam saņēmuši.

Otrs piemērs ir par sabiedriskā transporta pārveidi videi draudzīgā. Arī tur valdībā vienkārši tiek pieņemts lēmums par to, ka Valmieras, Liepājas un Daugavpils pašvaldībām desmit miljoni tiek nolikti uz paplātes, neskatoties uz to, ka arī Ventspils reiss bija izteicis Satiksmes ministrijai vajadzību – ka arī mums ir vecie autobusi, kuri jāmaina pret videi draudzīgiem.

Tādu piemēru ir arvien vairāk un vairāk. Vairs netiek apspriesta projektu kvalitāte, aktualitāte, netiek veikts sociāli ekonomiskais izvērtējums.

Te es varu atgādināt labklājības ministra Eglīša sociālajā vietnē Twitter pausto, ka Eiropas Savienības fondu līdzekļi tiks dalīti savām pašvaldībām. Manis minētie piemēri diemžēl apliecina, ka tā tas arī notiek.

Vai varat ventspilniekiem atklāt, kā Aivars Lembergs jūtas?

– Ja neskatās uz to, kāds ir viņa veselības stāvoklis, par kuru viņš ļoti cīnās, katru reizi, kad sazvanāmies, viņš ir ļoti optimistisks. Brīžos, kad es esmu emocionāli sašļukusi, viņš spēj mani uzmundrināt. Viņa ikdiena ir ļoti darbīga. Viņš ļoti daudz strādā, sniedz mums komentārus, priekšlikumus, idejas. Lembergs bija uzskaitījis, ka oktobrī viņš nostrādāja 180 stundas ar Ventspils domes materiāliem. Tas ir par 20 stundām vairāk nekā pilna laika darba slodze mēnesī! Latvijas iedzīvotāji un, protams, arī ventspilnieki viņam sūta daudz vēstuļu, viņš uz visām cenšas atbildēt. Kad 26. septembrī bija viņa dzimšanas diena, viņš tika apbērts ar apsveikumiem. Tas viņu ļoti uzmundrina un neļauj padoties. Viņš saka – cik daudz politiķu Latvijā vai varbūt pat ārpus mūsu valsts, astoņus mēnešus jau esot ieslodzījumā, joprojām saņem tik mīļus un jaukus vārdus?!

Šobrīd redzam Aināra Šlesera aktivitātes, kurš arī ir vietējā kapitāla pārstāvis. Vai var teikt, ka šie par oligarhiem dēvētie politiķi Latvijas aktualitātes tomēr izprot labāk nekā šobrīd pie varas esošie ārzemju latvieši, kuru sadarbības partneri meklējami ASV?

– Tiek sekots citu valstu redzējumam, bet – kas mēs viņiem esam? Politiķi tādējādi noniecina paši savas spējas un tautu!

Vērojot preses monitoringu nacionālā mērogā, redzam, ka Lembergs tiek bieži pieminēts kā vainīgais visās Latvijas problēmās. Kad mēs ar viņu runājam telefoniski, pasmejamies par to. Ir, protams, arī izņēmumi. Politiķis Gundars Bērziņš, bijušais finanšu un veselības ministrs, intervijā Latvijas Radio, komentējot faktu, ka ievērojama Latvijas tautas daļa grib redzēt Lembergu premjera amatā, atzinīgi izteicās par viņa kompetenci, zināšanām un spējām.

Pēc Bērziņa teiktā un salīdzinājuma ar Vinstonu Čērčilu var saprast, ka viņš prognozē, ka Aivars Lembergs uz politiskās skatuves atgriezīsies.

– Lembergs saka, ka, ja vien veselība ļaus, nekas viņu neatturēs pildīt velētājiem dotos solījumus un strādāt ventspilnieku labā.

Vai Šlesera aktivitātes ir Ventspilij draudzīgs process?

– Viņš šobrīd ļoti iezīmējas ar cita veida kampaņu. Es vairāk raugos uz to, ko Ventspils politiķi ir darījuši šo 30 gadu laikā, uz to, kā Ventspils ir attīstījusies. Uz to, kā savulaik tika diversificēti uzņēmējdarbības riski – no tranzīta pārejot uz rūpniecības attīstību.

Intervijas noslēgumā varbūt varam vēl mazliet atgriezties pie Ventspils pilsētas domes jaunā sasaukuma. Kā jūs raksturotu sastāvu?

– Latvijai un Ventspilij velēšanās uzvarēja, taču esam atvērti konstruktīvai sadarbībai. Par to noteikti liecina komiteju sastāvs, divās no tām komiteju priekšsēdētāju vietnieki ir no citām partijām – no Nacionālās apvienības un no Latvijas attīstībai. Mēs runājam par darbiem, kas kopīgi veicami. Kā labas prakses piemēru varu minēt pašvaldības izstrādāto daudzdzīvokļu māju būvniecības atbalsta programmu, kurai vērtīgus priekšlikumus ir ieteicis Kārlis Vočtavs. Par Ekonomikas ministrijas izstrādāto daudzdzīvokļu māju celtniecības programmu esmu konsultējusies ar Edgaru Čeporjus. Mums, Latvijai un Ventspilij, nav ambīciju, ka esam paši gudrākie. Ļoti labprāt konsultējamies ar praktiķiem, kas nāk no biznesa vides.

Un pēdējais jautājums – kur smeļaties spēku? Aizvadītais gads ir bijis sarežģīts, tomēr jūs labi izskatāties, jaudīgi strādājat.

– Mana motivācija ir bērni. Ļoti mīlu dabu, daudz eju pastaigās. Kad ar bērniem ejam laukā, pilnībā atslēdzos no visiem darbiem un esmu par simts procentiem mamma. Man ļoti palīdz arī fiziskās aktivitātes. Es gūstu enerģiju sportojot. Arī veselības dēļ – ir jāsporto. Ja kāda no šiem posmiem man iztrūkst, tad man ir ļoti grūti saņemties. Un mani vīrs arī uzmundrina! Es jau jūtu, ka šovakar paraudāšu klausulē un viņš man pateiks kādus mīļus vārdus.