Panākumi ir veiksmīgas sadarbības rezultāts

Kā jūtaties savā dzimšanas dienā?

– Ļoti labi! Mājās gaida jau trīs kūkas – vienu sarūpējām paši, vienu vecākā meita un vēl vienu – draugi. Tā ka priekšā lielā ēšana (smejas). Svētku noskaņa pavisam noteikti ir.

Kā jūsu ģimenē parasti tiek atzīmētas dzimšanas dienas?

– Parasti cits citu apsveicam jau no paša rīta, lai ir patīkams dienas sākums. Manā dzimšanas dienā meitas pagatavo brokastis. Tā jau kļuvusi par tādu kā tradīciju. Bet kopumā šos svētkus gadu no gada atzīmējam dažādi. Jau otro gadu mana dzimšanas diena ir pandēmijas laikā, tāpēc pasvinam tikai savā lokā, bez viesiem.

Vai pavasaris jūs iedvesmo?

– Es laikam vislabāk jūtos rudenī, neskatoties uz to, ka daudziem šis laiks ir nomācošs. Man patīk rudens! Tas ir jauns sākums. Sākas arī jauns mācību gads. Pavasaris, protams, ir ļoti skaists, bet es neteiktu, ka šajā laikā man ir vairāk enerģijas un spēka. Esmu dzirdējusi, ka ap savu dzimšanas dienu cilvēki mēdz kļūt vājāki, justies sliktāk. Iespējams, es to izjūtu uz sevis. Bet par to laikam var tikai tā spriedelēt.

Šobrīd izdzīvojam ļoti neparastu laiku. Kā jūs raugāties uz visu apkārt notiekošo?

– Mūziķiem šis ir ļoti sarežģīts laiks. Lielu lomu tagad spēlē tehnoloģijas, un ļoti labi, ka tādas vispār ir. Bērniem, kuri mācās spēlēt instrumentus, nav viegli. Daudz ko var izdarīt arī attālināti, bet ne visu. Piemēram, var mājās ierakstīt skaņdarbu un nosūtīt elektroniski, bet jārēķinās, ka atsevišķas nianses var būt nesaklausāmas. Flautai augstā reģistra notis datorā bieži vien nav labi sadzirdamas. Kļūdas grūtāk izlabojamas. Bieži gadās tā, ka kļūdas, ko esam izrunājuši, nākamajā reizē, atsūtot ierakstu, ir pieļautas no jauna. Mācoties klātienē, ar šo ir daudz vienkāršāk. Visu var sadzirdēt, uzreiz paskaidrot, izlabot, atkārtot.

Šajā laikā bērniem un jauniešiem ir jābūt ļoti patstāvīgiem. Ir audzēkņi, kuri labi tiek galā bez pastāvīgas skolotāja līdzdalības, bet ir arī tādi, kuriem ļoti vajag, lai skolotājs ir klātesošs. Bērni ir ļoti dažādi. Zinu, ka dažiem patīk attālinātais mācību process, jo paši pēc saviem ieskatiem var plānot laiku; labprāt muzicē vienatnē bez stresa, ko mēdz radīt publika. Uzstāšanās ir sevis pārvarēšana. Un adrenalīns, kas tās laikā rodas, daļai palīdz, bet citiem tieši pretēji – traucē.

Kādas jums pašai ir izjūtas šajā laikā?

– Reizēm aizdomājos par to, ka darba dzīve kļuvusi vienmuļāka, brīvais laiks vairs nav tik piepildīts kā agrāk. Kaut gan, kad darbos iesēžos, reizēm diena sanāk garāka nekā tad, ja eju strādāt klātienē. Darba apjoms šobrīd ir laikietilpīgāks. Man sagatavošanās nodarbībām un arī bērniem uzdevumu izpildīšana šobrīd prasa vairāk laika.

Kā jūs domājat, vai kultūra un māksla var dzīvot attālināti?

– Domāju, ka tas būtu liels izaicinājums. Internetā ir ļoti daudz materiālu, pamācību, kā iemācīties spēlēt instrumentus. Var skatīties un mācīties. Un var jau būt, ka var arī tā... Bet jebkurā gadījumā instrumentālistam tas būtu tālāks ceļš ejams. Jābūt ļoti lielam muzikālajam talantam un darba spējām. Notis un ritmu var iemācīties attālināti, bet mūzikā jau nav tikai tas. Ir arī daudz kas cits, tāpēc tas nav viennozīmīgi.

Un kā tas varētu būt no skatītāja, klausītāja viedokļa?

– Klausītājs vienmēr ir ļoti prasīgs. Viņam vienmēr vajadzēs pašu labāko. Un viduvējie jau droši vien tāpat kristu cauri.

Pieļauju, ka vairumam kultūras baudītāju ir svarīgi sajust mākslinieka paustās emocijas, ko, iespējams, ir grūtāk izdarīt caur ekrānu.

– Protams! Runa nav tikai par to, cik precīzi proti atspēlēt notis. Es pat teiktu, ka spēja nodot emocijas ir viens no galvenajiem uzdevumiem mūzikā. Esmu pārliecināta, ka ir tik talantīgi mūziķi, kas spēj nodot emocijas, neredzot klausītāju, tikai caur skaņu. Bet tas nebūs ne 1.  klasē, ne 2. Taču ir izņēmumi. Bērni vienmēr atbruņos ar savu centību. Tajā vien jau ir ļoti daudz emociju.

Vai pati esat izmantojusi kādu no tā dēvētās e-kultūras piedāvājumiem?

– Jā! Mana vecākā meita Renāte muzicē ar Liepājas Simfonisko orķestri, un viņi tiešsaistē piedāvā koncertu ciklu Simfonija tuvāk. Tas, protams, nav tas pats, kas klausīties koncertu klātienē. Bet jauki, ka ir vismaz kaut kādas iespējas, lai mūziķi varētu sevi uzturēt formā un muzicēt.

Klasisko mūziku vispār ir ļoti grūti uztvert caur datoru. Tas nav tas pats, kad kādā no ierīcēm tiek atskaņota popmūzika. Tā ir pavisam cita skaņu akustika. Klasisko mūziku vislabāk ir baudīt klātienē. Ja jau nebūtu atšķirību, cilvēki nemaz neietu uz koncertiem un nemaksātu naudu par biļetēm.

Neņemot vērā to, ka atsevišķus periodus pedagogi un audzēkņi bijuši spiesti strādāt un mācīties no mājām, rit trešais mācību gads jaunajā Ventspils Mūzikas vidusskolas ēkā. Kā jums tur patīk?

– Skola ir skaista, gaiša. Man patīk! Akustika ir laba. Tikai tas, ka maz ir nācies tur pastrādāt. Vienmēr var tikai priecāties, ka kultūrai kaut kas tāds tiek dots. Tā kā Mūzikas vidusskolas ikdienas rīcībā ir tikai Mazā zāle, kura bieži ir noslogota, tad ļoti noderētu vēl kāda kamerzāle nelieliem koncertiem.

Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais skolēna un pedagoga attiecībās?

– Sadarbība. Lielā mērā tai jābūt trīspusējai sadarbībai, iesaistoties arī vecākiem. Īpaši tas attiecas uz maziem bērniem, jo viņi bieži vien nemaz nezina, cik daudz viņiem vajadzētu darīt. Tāpat ir svarīgi, lai audzēknis skolotāju attiecīgi uztvertu, respektētu, lai tas, ko stāsti, centies iemācīt, tiktu ņemts pretī. Man ir svarīgi just, ka bērns sevi iegulda. Lai nav tā, ka es no sevis dodu, bet no tā nav nekāda labuma.

Kas ir veiksmīgas sadarbības pamatā?

– Labs kontakts. Kāds ir sapņotājs, kādam vajag piebikstīt – hei, mosties. Cits savukārt, tieši pretēji, ir ļoti jūtīgs, viņam biežāk nepieciešams tikt paslavētam. Bet uzslavas visiem ir nepieciešamas. Kā jau teicu, bērni ir ļoti dažādi. Ir svarīgi viņus izjust un ļaut būt brīviem un radošiem. Radīt viņos vēlmi muzicēt. Nesajust tikai darba sūrumu, bet izbaudīt arī izdošanās prieku.

Vai jūs kā skolotāja esat prasīga?

– Ļoti ceru, ka jā. Ja skolotājs nav pietiekami prasīgs, tad uz labiem rezultātiem nevar cerēt. Bet vienlaikus ticu arī tam, ka ir jābūt samērīgumam. Vienmēr esmu par to domājusi. Tu nevari stāvēt kā tāds Napoleons un kliegt. Tam būs pretējs efekts, bērni vienkārši aizmuktu.

Un pati pret sevi?

– Šis ir grūts jautājums. Es teiktu, ka mīlu sevi palutināt.

Ko jums tas nozīmē – palutināt sevi?

– Man tas nozīmē, ka es daru tik, cik man patīk, cik man gribas, ne līdz bezspēkam. Ir tādi cilvēki, kas darbā sevi izžmiedz tā, ka vairāk tiešām vairs nevar. Es noteikti pie tiem nepiederu. Es neeju pāri saviem spēkiem. Protams, ir kaut kādi darbi, kurus iesākot aizraujies un nejūti, ko tas patiesībā paņem. Reizēm tā paslīd garām arī kāda ēdienreize, bet tas ir aizrautības, ne pārcentības dēļ. Bet varbūt man ir veicies, ka varu darīt to, kas man patīk un aizrauj visvairāk!

Vai par sava darba augļiem uzskatāt audzēkņu izcilos panākumus mācībās un konkursos?

– Jā! Noteikti. Es ļoti priecājos par viņu sasniegumiem. Un tā jau ir tā veiksmīgā sadarbība, ko iepriekš minēju. Man jau no laika gala bija šāds uzstādījums; es vēlējos, lai Ventspils vārds izskan plašāk. Es vienmēr ticēju, ka ir spoži un talantīgi bērni, kas, čakli strādājot, var daudz paveikt. Nekad jau nebūs tā, ka visi ies pa priekšu, tas nav iespējams. Bet es ļoti priecājos, ka man ir tādi audzēkņi, kas tver un iet tālāk. Es tikai varu norādīt virzienu vai ceļu uz vēl augstākām virsotnēm. Ļoti svarīgi arī tas, ka viņiem patīk muzicēt un viņi to dara ar prieku un aizrautību, jo es jau nemaz negribētu piespiest. Varu tikai motivēt.

Varbūt kādu vēlaties īpaši uzslavēt?

– Spilgtākā noteikti ir Terēza Tīr­mane, ar kuru ir piedzīvoti daudzi skaisti mirkļi mūzikā. Mana vecākā meita Renāte Lodziņa, kura pašlaik apgūst obojas spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un paralēli spēlē arī flautu. Arī jaunākā meita Nora Lodziņa ir motivēta un ļoti labi spēlē flautu. Ir audzēkņi, kuri nu jau studē Rīgā, piemēram, Karlīna Priedēna. Viņa izvēlējusies specializēties dziedāšanā, bet turpina arī spēlēt flautu. Vēl noteikti jāpiemin Laura Zahareviča un Sabīne Ozola. Jāsaka, ka vairums manu nu jau bijušo audzēkņu ir izvēlējušies savu dzīvi saistīt ar kultūru. Protams, ne visi turpina spēlēt flautu, bet veido savu dzīvi mūzikas virzienā. No mazajiem ļoti labi rezultāti šobrīd ir Elzai Zecmanei un Karolīnai Vilkai. Bieži notiek arī tā, ka tieši audzēkņi ir tie, kas motivē darīt vairāk.

Uzvaru konkursos neviens nevar garantēt. Vai jūs mācāt audzēkņiem arī zaudēt?

– Jā! Kad braucam uz konkursiem, saprotu, ka katram pie sevis klusībā ir vēlme iegūt ja ne 1. vietu, tad vismaz 2. vai 3. Es mēģinu skaidrot, ka iegūtā vieta nav pats galvenais, jo tas nav kā sportā, ka, ja tu ej, tad ej par 100% un gribi būt pirmais. Arī mūzikā, protams, gribas būt labākajam, bet šajā jomā vērtību augšgalā vairāk ir individuālās īpašības. Ir jābūt ļoti labi sagatavotam, bet, runājot par žūriju, jāsaprot, ka katram ir savi kritēriji, pēc kā viņš vērtē. Ikviena uzstāšanās, ikviena piedalīšanās jebkurā gadījumā ir jāuztver kā pakāpiens tālāk. Cenšos audzēkņus sagatavot tam, ka var būt visādi un dzīve ar to noteikti nebeidzas.

Pērn tikāt apbalvota ar Ventspils domes Balvu. Ko jums šī atzinība nozīmē?

– Tas, protams, ir ļoti patīkami, ka esmu pamanīta. Šī balva ir ne tikai mana, bet arī manu audzēkņu, jo kā nekā viņi ir tie, kas – labā nozīmē – to sastrādāja ar savu muzicēšanu. Idejas un domas ir manējās, bet realizējuši lielākoties tieši viņi. Tas ir daudzu gadu darbs. Un ar to arī nekas nebeidzas. Jebkurš pakāpiens augšup un klupiens lejup ir daļa no dzīves. Ir jāstrādā tālāk un jāiet nelieliem solīšiem tik uz priekšu.

Arī abas jūsu meitas – Renāte un Nora – izvēlējušās savu dzīvi saistīt ar mūziku. Vai šis viņu lēmums jums bija pārsteigums?

– Kaut kādā ziņā, jā. Bērnībā abas nodarbojās ar sportu. Vecākā meita spēlēja basketbolu, jaunākā nodarbojās ar šorttreku, kas ļoti labi padevās. Bērnībā esmu viņām piedāvājusi visu ko. Runājot par mūziku, vispirms piedāvāju citus instrumentus, bet abas teica, ka grib spēlēt to pašu, ko es – flautu. Iespējams, tas ir likumsakarīgi. Grūti pateikt. Ja sākumā domāju, kā nu būs, tad, pateicoties mūsu veiksmīgajai komunikācijai, viss izdevās labi un šobrīd jau esam kā ģimenes ansamblis. Agrāk nekad nebiju iedomājusies, ka dzīves laikā tā varētu izvērsties, bet tā nu ir sanācis, un es par to tikai priecājos – ka mums ir kopīgas lietas, ar ko nodarboties, veidi, kā kopā pavadīt laiku. Tas ir kolosāli!