Būt klāt un palikt nemanāmai

Līva ir gaismas operatore koncertzālē Latvija. Lai arī dažreiz gaismas operatora darbs var būt arī fiziski smags, šo darbošanos Līva ir izsapņojusi sirds dziļumos. Un tas, kas patīk, tas ir viegli un nerada nepārvaramas grūtības.

Kāpēc gaismas operatore Ventspilī?

– Tas viss notika pavisam nejauši. Jau kādu laiku biju atgriezusies no Holandes, kur mācījos. Tobrīd darbojos lauciņā, kas bija saistīts ar projektu vadību. Lai arī man bija stabils darbs, mana izglītība un intereses saistās ar mākslu. Kad sociālajā vietnē Facebook ieraudzīju Kurzemes filharmonijas ievietotu sludinājumu, aicinot pievienoties viņu komandai gaismu operatoru, sapratu, ka tā ir brīnišķīga iespēja. Nepārspīlēšu sakot, ka tā likās man vispiemērotākā vieta, kur īstenot savas idejas un radošās prasmes. Biju rūpīgi sekojusi līdzi koncertzāles muzikālajai programmai un tā mani ļoti uzrunāja. Lai arī mana darba pieredze kā gaismotājai vēl nebija pārāk liela, es tomēr pieteicos, es tomēr riskēju, īsti nemaz necerot, ka mani kāds uzrunās, lai gan sirds dziļumos jutu, ka tieši šī varētu būt tā īstā vieta, kur sevi radoši realizēt. Sapratu tikai vienu, ja nepieteikšos, tad visu mūžu sev pārmetīšu par neuzdrošināšanos spert šo soli. Koncertzāle Latvija ir mana pirmā oficiālā darbavieta, strādājot šajā profesijā, par kuru biju sapņojusi. Mans Ventspils stāsts aizsākās 2020. gada februāra beigās – tiku pieņemta koncertzāles Latvija kolektīvā, sāku aktīvi strādāt, bet tad diemžēl arī Latvijā ienāca pirmie kovida ierobežojumi. Biju nostrādājusi divas intensīvas, pilnas, ar dažādiem pasākumiem piepildītas darba nedēļas, un tad notika tas, kas notika. Piedzīvoju kaut kā jauna sākumu, kas arī uzreiz tika kancelēts.

Lai arī šaubījāties, uzaicinājuma zvans no Kurzemes filharmonijas tomēr atskanēja.

– Jā, par ko biju ļoti priecīga. Un mana pirmā tikšanās klātienē ar koncertzāles darbiniekiem bija pārsteidzoši jauka un godīga. Man ļoti detalizēti izstāstīja, kas no manis tiek sagaidīts, kas man tiek piedāvāts. Sastapšanās ar koncertzāli klātienē visu šo notikumu, ja tā varētu teikt, padarīja vēl neticamāku. Mana ienākšana Ventspilī noritēja ļoti veiksmīgi, piepildīta ar jaukām un pozitīvām sajūtām. Pirms tam koncertzālē biju viesojusies kā skatītāja, un jau toreiz tā atstāja uz mani iespaidu, bet tagad, kad šeit strādāju, arvien pamanu kaut kādas brīnišķīgas lietas, kas mani spēj pārsteigt saistībā ar koncertzāles veidolu, funkcionalitāti. Arī kolektīvs mani uzņēma ļoti draudzīgi. Visi ir aktīvi iesaistīti darba procesā, no tevis gan tiek sagaidīts, gan arī uzklausīts viedoklis.

Pastāstiet nedaudz par sevi.

– Lai arī esmu dzimusi Ogrē, jau no mazotnes ļoti daudz laika pavadīju Rīgā. Kā svarīgu savas dzīves posmu es noteikti gribētu pieminēt Rīgas Doma kora skolu, kurā mācījos no 1. klases līdz vidusskolai, kad pārgāju uz džeza nodaļu, kur satiku brīnišķīgus dzīves draugus. Tā bija ļoti laba skola ne tikai muzikālā ziņā, bet arī no vispārizglītojošā viedokļa. Vidusskolas laikā sapratu, ka es labprāt izvēlētos nebūt skatuves redzamajā pusē, ka mani interesē režija. Toreiz ļoti aizrāvos ar kinorežiju. Pārvarot dažādus šaubu un meklējumu ceļus, iestājos Tallinas Baltijas filmu un mediju skolas audiovizuālo mediju bakalaura programmā, kur varēju apgūt gan operatora darbu, gan montāžu, gan scenāriju rakstīšanu. Sākotnēji pat vairāk interesējos par operatora darbu un režiju, bet vēlāk tomēr vairāk pievērsos scenāriju rakstīšanai un fikcijas režijai. Gribu uzreiz piebilst, ka arī mūzika mani nekad nav pametusi, tā vienmēr iekšēji nākusi līdzi. Reiz man palaimējās kļūt par režisores Margo Zālītes asistenti. Rīgā, Tabakas fabrikā, notika kora Kamēr koncerts. Tika pirmatskaņots Džona Lutera Adamsa cikls Svētā vēja dziedājumi. Toreiz piedzīvoju to, ka laikmetīgo mūziku, kas man sirdij ir ļoti tuva, var tik veiksmīgi apvienot ar laikmetīgo mākslu, proti, ar kustību, ar gaismām. Un šis mirklis, iespējams, bija viens no tiem izšķirošajiem, kas man sniedza impulsu un es nonācu pie tā, ka tieši šis darbības virziens mani varētu visvairāk uzrunāt – būt par vizuālā aspekta cilvēku, kurš piedalās šāda veida muzikālos pasākumos, neesot pārāk uzmācīgam, ambiciozam, bet nodrošināt vērtīgu papildinājumu. Man patīk būt pietiekami nemanāmai, bet vienlaikus sniegt arī savu ieguldījumu.

Kāpēc Tallinā izvēlējāties studēt?

– Tolaik Latvijā manis izvēlēto izglītību varēju apgūt vairāk akadēmiski, savukārt no savām paziņām, citiem latviešiem, kas bija mācījušies tur, biju dzirdējusi, ka Tallinā mācības ir krietni praktiskākas. Turklāt šīs jomas izglītība ir pietiekami dārga pasaulē, bet tur studiju izmaksas bija optimālas. Tallinā man bija iespēja gūt citu skatījumu un starptautisku pieredzi. It kā salīdzinoši tuvu mājām, bet tomēr nepameta sajūta, ka esmu citā pasaulē. Jāatzīst, man ļoti patīk būt citā vidē, kad apkārt skan sveša valoda. Pēc studijām Tallinā mans ceļš tālāk veda uz Hāgu, kur ieguvu maģistra grādu Karaliskās konservatorijas un Karaliskās mākslas akadēmijas ArtScience starpfakultātē. Programma bija ļoti brīva no tāda viedokļa, ka ikviens studējošais varēja aplūkot dažādus sev interesējošus fenomenus no zinātniskās pieejas, bija ļoti svarīgi meklēt jaunus veidus, kā var radīt mākslu, kā to prezentēt, kā radīt jaunas pieejas. Studējot Hāgā, es fokusējos uz gaismas fenomenu kā tādu. Atskatoties pagātnē, mani nepamet sajūta, ka varbūt esmu mētājusies no vienām zināšanām pie citām, bet vienlaikus saprotu, ka tas ir bijis mans ceļš, kas man bijis jāmēro, lai tagad varētu darīt to, kas man patīk – strādāt ar režiju, scenogrāfiju, un gaismošana ir daļa no tās.

Dzīvojam stereotipu pilnā pasaulē, tāpēc radies priekšstats, ka gaismotājs – tā ir vairāk vīriešu profesija.

– Kamēr strādāju par gaismotāju, man laikam ir bijis viens brīdis, kad, cilājot kaut kādus smagumus garas darba nedēļas beigās, pie sevis esmu nodomājusi, ka saprotu, kāpēc šo darbu biežāk tomēr dara vīrieši. Bet uzreiz arī gribu piebilst, ka koncertzālē Latvija ir ārkārtīgi pretimnākoši un atsaucīgi kolēģi, kas ļoti rūpējas cits par citu un vienmēr palīdzēs, pirms vēl esi paguvis palūgt. Koncertzāle Latvija ir pilnvērtīgi sagatavota savā iekārtojumā tā, lai man kā gaismotājai darbs noritētu ērti un salīdzinoši viegli.

Vai atceraties savu pašu pirmo pasākumu Ventspilī? Vai piedzīvojāt gaismu drudzi?

– Jā, tas bija pasākums, kur pasniedza gada balvas izglītībā. Protams, biju satraukusies, jo biju tikai nesen sākusi strādāt, un pierašana pie jaunas vietas vienmēr prasa laiku, bet joprojām atceros arī to sajūtu, ka mans satraukums, salīdzinot, teiksim, ar kādām citām reizēm, kad pašai ir bijis jāuzstājas, toreiz bija priecīgs, jo man tik ļoti patika tas, ko daru.

Gaismotājs ir tas, kurš pirms pasākuma izslēdz gaismu, pēc tam to ieslēdz. Tāds kā nemanāmais starpnieks starp skatītāju, mākslinieku.

– Teikšu godīgi, ka esmu noķērusi to sajūtu mirklī, kad tiek izslēgta gaisma pirms koncerta vai izrādes sākuma. Cilvēku čalas apklust. Visi taču esam piedzīvojuši šo īpašo mirkli, kad, satumstot gaismām, piemēram, pirms teātra izrādes, zālē iestājas pilnīgs klusums, lai varētu kaut kas sākties. Maģiski. Esot tam, kas noslēdz to gaismu, sajūtas ir īpašas. Kā smejos, tiklīdz es sāku strādāt, tā cilvēku runas rimstas.

Vai gaismotājs savā darbā drīkst izpausties radoši?

– Ja vien gaismotājam nav stingri jāievēro scenogrāfijā paredzētais un ja nav jāseko mākslinieka konkrētajām norādēm par spilgtāku vai rāmāku izgaismoju, tad, manuprāt, gaismotājam ir dota absolūta brīvība. Savā darbā arī cenšos vienmēr aprunāties ar māksliniekiem, lai mums izveidotos rezultātā veiksmīga sadarbība, taču kā gaismotāja es noteikti gribu palikt nemanāma, lai uz āru neizlauztos kaut kādas manas nevajadzīgās ambīcijas, jo galvenā prioritāte tomēr ir tam, kas notiek uz skatuves, mūzikai, jo īpaši koncertzālē. Pieļauju, ka reizēm skatītājs nemaz neaizdomājas, nepamana, ka koncerta vai izrādes laikā kaut kur paralēli strādā arī gaismotājs, bet tas, manuprāt, arī ir tas labākais, jo tādā gadījumā gaismotāja darbs ir izdarīts vislabāk, kad viņa paveiktais ir palīdzējis kaut ko spilgtāk saklausīt vai sajust, bet nav bijis uzmācīgs un izteikti pamanāms.

Ko jums pašai nozīmē gaisma? Nereti dzirdam, ka mums, Latvijā dzīvojošajiem, ļoti pietrūkst gaismas…

– Esmu dzimusi novembrī, un ziema man ir mīļš gadalaiks, un, lai cik dīvaini tas būtu, tumsa man ir ārkārtīgi mīļa. Kad šogad bijām pārgājuši uz vasaras laiku marta beigās, kādu vakaru ap pulksten deviņiem es konstatēju, ka man ir par ātru kļuvis gaišs. Zinu, lielākā daļa priecājas par to, ka gaismas kļūst vairāk, bet es piedzīvoju zināmu šoku, ka tik negaidīti ātri ir pieaudzis gaismas daudzums (smejas). Tumsa, manuprāt, ir ārkārtīgi būtiska, reizēm tikai tumsā var izcelt kaut kādas konkrētas lietas un nianses. Turklāt absolūtā tumsā, jo īpaši padarot aktīvākas mazās detaļas. Ja runājam par krāsām, arī tajā ziņā neesmu spilgto toņu piekritēja, drīzāk mani saista tādas kā nedaudz garlaicīgās krāsas – pelēka, balta, zilgana, melns.

Kā kovida laiks ietekmējis jūsu darbu?

– Lai arī pēdējie mēneši nav bijuši pārāk aktīvi, atskatoties uz visu pagājušo gadu kopumā, koncertzāle ir piedzīvojusi daudz augstvērtīgu pasākumu – Reinis Zariņš, Vestards Šimkus, Iveta Apkalna, Džeimss Makvinijs. Mums pašiem īpašs ir bijis koncertzāles gada jubilejai veltītais koncerts performance Viens. Nesen koncertzālē tika izveidota performatīva telpa Nekas nav drošs, kad tevis nav. Ir atrasti jauni veidi, kā koncertzālei turpināt dzīvot un skanēt, tajā pat laikā nepazaudējot pārliecību, ka mūzikai ir jāskan dzīvē, skatītāju klātbūtnē.

Vai jums pirms tam ir bijusi kāda saikne ar Ventspili?

– Manas omas dzimta nāk no Kurzemes puses, omas brāļa ģimene dzīvo Ventspilī, tā kā nevarētu teikt, ka man šī pilsēta būtu pavisam sveša. Tāpat šeit ir būts arī uz koncertiem. Ja man ir jāsaka pavisam godīgi, man ļoti patīk šeit būt. Iespējams, tas ir atkarīgs no tā, kāds tu pats esi cilvēks un kas tev ir svarīgi. Kad esmu Ventspilī, man ļoti patīk šīs vietas kompaktums, kad dažu minūšu laikā varu nokļūt visur, kur man vajag, un viena no šīm vietām, kur varu nokļūt, ir brīnišķīgā daba – mežā vai pie jūras. Man tas ir ļoti svarīgi, man tas ļoti patīk un man tā visa pietrūkst Rīgā. Priecājos, ka neesmu šeit piedzīvojusi mazās provinces sajūtu. Drīzāk ik reizi šeit piedzīvoju kaut ko jaunu un pirmreizēju.