Jo vairāk dzemdību, jo labāk

Tomēr ne tikai tas palicis atmiņā vecmātei no visiem šiem daudzajiem gadiem. Viņa bijusi klāt un piedalījusies milzīgajās pārmaiņas, kas skārušas Dzemdību nodaļu. Uz interviju vecmāte ieradās ar metāla caurulīti rokās.

Kas tas ir par instrumentu jūsu rokās?

– Stetoskops bērna sirdstoņu saklausīšanai, bērniņam esot mammas dzemdē. Vecmāte klausās toņus un izvērtē tos – vai nav par ātru, vai nav par lēnu, vai ritmiski sitas sirsniņa. Šis jaunākā modeļa stetoskops, kas man ir rokās, ir metāla. Bet, kad es sāku strādāt Dzemdību nodaļā, mums bija koka. Bet arī šis stetoskops šobrīd jau ir vēsture. To jau sen nomainījis kardiotahogrāfs, kas reģistrē augļa sirdspukstus.

Kad un kur tas bija?

– Sāku strādāt 1976. gada 1. aprīlī, tieši pirms 45 gadiem, Ventspils Dzemdību namā, kas toreiz atradās Vasarnīcu ielā 9. Taču jau burtiski tā paša gada septembrī Dzemdību nams pārcēlās uz Inženieru ielu, uz ēku, kas vēlāk kļuva par Ventspils Augstskolas pirmo korpusu. Tur atradās Terapijas nodaļa, Bērnu nodaļa un pašā augšā – Dzemdību nodaļa, savukārt 1. stāvā – Uzņemšanas nodaļa. Šajā ēkā mēs strādājam līdz 1979. gadam, bet pēc tam pārcēlāmies uz pašreizējo korpusu, Inženieru ielā 60, kur joprojām atrodas Dzemdību nodaļa. Toreiz tā aizņēma divus stāvus – pirmajā stāvā atradās observācija, kur vēroja grūtnieces un dzemdētājas, ja viņām bija paaugstināta temperatūra vai bija citas sūdzības. Tagad Dzemdību nodaļa aizņem tikai 2. stāvu, bet 1. stāvā ir Bērnu nodaļa.

Kur jūs ieguvāt vecmātes iemaņas?

– Tolaik šo profesiju varēja apgūt Rīgas 1. medicīnas skolā, kur uzņēma pēc vidusskolas. Mācījāmies divus ar pusi gadus, un pēc skolas beigšanas vajadzēja sākt strādāt 1. aprīlī.

Esat ventspilniece?

– Jā, esmu dzimusi tajā pašā Dzemdību nodaļā, kur arī sāku strādāt par vecmāti.

Cik jums bija gadu? Un kāpēc izvēlējāties tieši šo profesiju? Jūsu ģimenē kāds bijis saistīts ar medicīnu?

– Mediķu ģimenē nebija. Taču 1. medicīnas skolā gadu ātrāk iestājās mana skolas draudzene. Man sagribējās mācīties kopā ar viņu, un es arī iestājos. Nekādas saprašanas par vecmātes darbu nebija! Kāda saprašana 18 gados? Kad sāku strādāt, man bija 20 gadu.

Kā jūs sagaidīja kolektīvā? Un kāds bija dzemdību nama kolektīvs?

– Dzemdību nama kolektīvs vienmēr bija un paliek gana pastāvīgs, darbinieki bieži nemainās. Protams, šodien visi toreizējie darbinieki jau ir pensijā. Nodaļas vadītājs toreiz bija dakteris Valdis Kupelis, bet vecākā vecmāte – Tamāra Kabanova. Abi atdeva nodaļai daudzus gadus. Tamāra Kabanova strādāja Dzemdību namā no 1953. līdz 2000. gadam, gandrīz pusgadsimtu! 2000. gadā es viņu nomainīju vecākās vecmātes postenī. Iznāk, ka pusgadsimtu Dzemdību nodaļā bija tikai divas vecākās vecmātes. Tagad nodaļā strādā sanitāre, kuras mamma un vecmāmiņa strādāja par sanitārēm. Trīs sanitāru paaudzes! Lielākajai daļai vecmāšu un medmāsu mūsu nodaļā ir aptuveni četrdesmit gadu stāžs.

Pirms jūs kļuvāt par vecāko vecmāti, kādus pienākumus veicāt Dzemdību namā?

– Biju vienkārši vecmāte. Tagad katrā maiņā ir pa divām vecmātēm – viena dzemdību zālē, otra – pēcdzemdību. Kad es sāku strādāt, nodaļā bija tikai viena vecmāte – dzemdību zālē. Tajos gados ārsts ginekologs nepalika nakts dežūrās un ārstu pediatru arī sauca no mājām. Visas rūpes par dzemdētāju un jaundzimušajiem gūlās uz vecmāti, vecāko vecmāti, bērnu medmāsu un sanitāri. Kad pārcēlāmies uz Inženieru ielu, palielināja Dzemdību nodaļas štatu, un ārsti sāka dežurēt visu diennakti.

Vai esat saskaitījusi, cik jaundzimušajiem esat palīdzējusi ienākt šajā pasaulē?

– Speciāli neesmu skaitījusi, bet tūkstotis ir noteikti! Tagad nodaļā dzemdē tās sievietes, kuras pašas šeit bija dzimušas, un pat viņu meitas! Man ir viena pazīstama ģimene, kurā trīs paaudzes sievietes dzemdējušas mūsu nodaļā un tieši pie manis! Šajā ģimenē visas sievietes dzemdējušas gana agri.

Vai jūs atceraties pašas pirmās dzemdības, kurās piedalījāties? Vai jums nebija bail?

– Atceros. Joprojām uz ielas satieku to sievieti, kurai pieņēmu savas pašas pirmās dzemdības. Vienmēr aprunājamies. Ziniet, jaunajiem nav baiļu, jo nav pieredzes. Taču vecmātes darbā ir tā – vai nu tu varēsi strādāt, vai nevarēsi. Ja nevari, tad arī laiku nav ko lieki zaudēt.

Jūs uzreiz sapratāt, ka varat strādāt par vecmāti, vai jums kāds to pateica no malas?

– Darbs kaut kā uzreiz vedās. Bet, vai otro reizi ietu strādāt medicīnā, – nezinu.

Jūs pati arī šeit dzemdējāt?

– Jā, protams, kur gan citur!

Vai pieredzējušās vecmātes nomaina gados jaunās?

– Gados jaunās nesteidz mūs mainīt. Viena jauna vecmāte jau ir iestrādājusies, var jau strādāt dzemdību zālē. Uzreiz pēc medicīnas skolas strādāt zālē nevar – ar iegūtajām teorētiskajām zināšanām un prakses laikā gūto pieredzi vien nepietiek. Sākumā ir jāstrādā līdzās pieredzējušām vecmātēm.

Ko jūs mācāt jaunajām vecmātēm?

– Atnākot uz nodaļu, topošās vecmātes izvēlas sev pieredzējusi vecmāti un cenšas strādāt tikai ar viņu. Kad es sāku strādāt Dzemdību nodaļā, es arī strādāju ar vienu pieredzējušu vecmāti, no kuras mācījos praktiskās iemaņas. Es uzskatu, ka pats galvenais mūsu darbā ir vēlme strādāt. Jo ne katrs var izturēt šo darbu, tas reizēm mēdz būtu gan fiziski, gan psiholoģiski smags. Mēdz būt dažādi. Ja vecmāte ir gatava un mīl savu darbu, viņa varēs to paveikt.

Par kādām grūtībām jūs runājat?

– Piemēram, kad sievietei veic ķeizargriezienu – pēc operācijas viņa ir jāaizved uz palātu, jāpārliek gultā, tas prasa fizisko spēku. Dzemdību laikā gadās, ka vajag palīdzēt sievietei. Gadās smagas dzemdības. Visgrūtākie brīži ir tie, kad zaudējam bērniņu, To ir ļoti grūti pārdzīvot!

Vai jūsu kolektīvā ir vecmātes, kuras jūs varētu uztvert kā savas audzēknes?

– Pie mums strādā vecmāte Madara Grosbaha, ļoti labi strādā. Nevaru sacīt, ka tikai es esmu bijusi viņas darbaudzinātāja, viņa kaut kā ļoti veiksmīgi iekļāvās mūsu kolektīvā un centās mācīties no jebkuras vecmātes, ar kuru strādāja dzemdību zālē. Viņa tagad pati ir bērna kopšanas atvaļinājumā, nesen piedzemdēja otru bērniņu. Salīdzinoši nesen atnāca vēl divas vecmātes, viena tagad arī ir bērna kopšanas atvaļinājumā.

Kuram no ārstiem Dzemdību nodaļā ir vislielākā darba pieredze?

– Vispieredzējušākais bija dakteris Kupelis. Viņš nostrādāja teju līdz savām pēdējām dzīves dienām. Ilgi vadīja nodaļu, pēc tam bija dežūrārsts, brauca uz darbu arī Kuldīgā. Viņš bija īsts darbaholiķis, bez darba nevarēja. Pēc viņa nodaļu vadīja dakteris Dzelme, kādu laiku nodaļas vadītāja bija daktere Lapiņa, pēc tam dakteris Ošiņš, kurš tagad strādā Francijā. Tagad jau vairākus gadus nodaļu vada dakteris Gurjanovs.

Daudzi vēl atceras leģendāro ārstu Matejunu, pediatri dakteri Ludi...

– Dakteris Matejuns bija leģendārs jau tad, kad atnācu strādāt. Savukārt daktere Lude bija īsta sava darba patriote. Daktere Lude strādāja vienā komandā ar dakteri Kupeli un vecāko vecmāti Tamāru Kabanovu. Tā bija ļoti spēcīga komanda! Atceros, Tamāra bija ļoti prasīga vecmāte, daudzi no viņas baidījās. Es esmu maigāka nekā viņa (smejas). Grāmatā par medicīnas vēsturi Ventspilī ir sadaļa, kas veltīta arī mūsu nodaļai. Ventspils Dzemdību nodaļa bija pirmā Latvijā, kur bērniņš pēc dzemdībām bija uzreiz kopā ar mammu. Tie bija 80. gadi. Kādreiz jaundzimušie atradās atsevišķā palātā, un kad nāca barošanas laiks, visus mazuļus salika vienos lielos ratos un izvadāja pa palātām pie mammītēm. Katram bija pievienota zīmīte ar uzvārdu un dzimšanas datumu. Tagad mūsu nodaļā visas palātas ir vienvietīgas, māmiņas ir kopā ar saviem bērniņiem un pēc trīs dienām jau dodas mājās. Kādreiz dzemdētājas slimnīcā uzturējās septiņas dienas. Turklāt šobrīd nereti palātā kopā ar māmiņu un mazuli ir arī tētis.

Cik svarīgi ir būt par vienotu komandu Dzemdību nodaļā?

– Ļoti svarīgi! Komandā strādā ārsts ginekologs, vecmāte, bērnu medmāsa, ārsts pediatrs un medmāsas palīgs. Katram ir sava nozīme. Pat medmāsas palīgs nedrīkst uzreiz doties uz dzemdību zāli, kamēr nav iegūta pieredze. Ir jāiemācās saprast pēc vecmātes rokām, ko padot vai izdarīt katrā brīdī. Tāda saliedētība tiek nostrādāta ar gadiem. Mūsu kolektīvā daudziem jau ir ap 60 gadu, un jādomā par vecmāšu, bērnu medmāsu paaudžu maiņu. Pēc kādiem pieciem gadiem nodaļas kolektīvs atjaunosies.

Kamēr jūs strādājat Dzemdību nodaļā, nomainījusies ne tikai medicīnas darbinieku paaudze, bet arī tehniskais aprīkojums.

– Nekāda salīdzinājuma! Dzemdību nodaļā Vasarnīcu ielā nebija operācijas zāles, un uz ķeizargriezienu sievietes tika vestas uz ķirurģijas nodaļu. Vecmāte brauca kopā ar viņu, lai paņemtu bērniņu un pārvestu viņu uz Dzemdību nodaļu, savukārt mammīte atgriezās pēc diennakts. Dzemdību nodaļā ir daudz mūsdienīgas aparatūras, ar kuras palīdzību tiek analizēts dzemdes tonuss un citi svarīgi rādītāji. Bērniem ir speciālas apsildāmās gultiņas, aparatūra, kas kontrolē jaundzimušā visu orgānu darbotiesspēju. Tagad ir iespējami augļa attīstības skrīningi visagrākajā stadijā. Vīri var būt klāt dzemdībās, kas agrāk nebija pieļaujams. Mūsu nodaļas lepnums – dzemdības ūdenī, ja sievietei ir tāda vēlēšanās. Tam mums ir speciāla vanna. Mēnesī vidēji viena dzemdētāja izvēlas dzemdības ūdenī. Ar mūsdienīgu slimnīcas un Dzemdību nodaļas aprīkojumu ļoti palīdz pilsētas pašvaldība. Pateicoties tam, varam plānot uz priekšu nodaļas vajadzības. Drīzumā gaidāms divu dzemdības zāļu remonts un paplašināšana. Slimnīcas administrācija arī ļoti rūpējas par mums.

Šodien jūs Dzemdību nodaļā strādāsiet pēdējo dienu?

– Pagaidām tikai vecākās vecmātes amatā, tā uzreiz nevar aiziet no nodaļas, palikšu strādāt par pēcdzemdību aprūpes vecmāti. Bet par vecāko vecmāti no rītdienas kļūs Baiba Mincenberga. Viņa mani aizvietoja atvaļinājuma laikā, darbu zina. Viņa strādā Dzemdību zālē, viņai ir līgumdzemdības, viņa pieņem uzskaitē grūtnieces, tā kā pieredze viņai ir gana liela. Ja būs vajadzīga mana palīdzība, vienmēr būšu līdzās.