Mēģinājumi Latvijā pieņemt regulējumu lobismam notiek jau vairākus gadu desmitus. Ar trešo mēģinājumu 13. Saeimai tas ir izdevies, un vienā no pēdējām aizejošā parlamenta sasaukuma sēdēm, tas vienbalsīgi pieņemts. Likums stāsies spēkā nākamā gada sākumā un politikas veidotājiem un interešu pārstāvjiem tiks dots laiks apgūt jauno kārtību.
2025. gadā sāks darboties speciāls reģistrs. Likuma virzītāji cer, ka tādējādi slēptu interešu bīdīšana vairs nenotiks un lēmumu pieņemšana Latvijā kļūs caurspīdīgāka.
Trīs lietas – labas lietas
Neskatoties uz to, ka jau kopš divtūkstošo gadu sākuma notikuši vairāki mēģinājumi ar likumu noteikt, kā pareizi dažādiem sabiedrības un biznesa nozaru interešu pārstāvjiem runāt ar politiķiem un kā lēmumu pieņēmējiem savukārt būtu pareizi šos interešu virzītājus uzklausīt tā, lai tā neskaitītos korupcija, līdz šim nevienam politiskajam spēkam lobisma likumu dabūt līdz trešajam – galīgajam – lasījumam Saeimā nebija izdevies. Līdz ar to neskaidrība un šaubas, piemēram, kādēļ konkrētā valsts budžetā vai plānošanas dokumentā sniegtas priekšrocības vienai vai otrai nozarei vai uzņēmumam, uzliek tam visam aizdomu plīvuru. Spilgtākie piemēri Latvijā saistīti ar atkritumu apsaimniekošanu, farmācijas nozari, noteikumiem pretendentiem uz lielākajiem valsts iepirkumiem.
Taču vienā no pēdējām 13. Saeimas sēdēm no tās aizejošās partijas Attīstībai/Par frakcijai būs iespēja atzīmēt arī šo likumu kā vienu no neiespējamās misijas politikā darbiem līdzās administratīvi teritoriālajai, ostu reformai un Ušakova ēras beigām Latvijas galvaspilsētā.
Darba grupa, kas tika izveidota un darbojās zem Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Ineses Voikas (Attīstībai/PAR!) vadībā ar vairākiem būtiskiem labojumiem jeb atkāpēm no sākotnēji iecerētās versijas, līdz ar pašām 13. Saeimas darba termiņa beigām likumu tomēr dabūjusi līdz balsojumam. Tas šoreiz bija vienprātīgs. Par Interešu pārstāvības atklātības likumu nobalsoja 72 deputāti, pret nebija neviens un arī atturēšanās pozīcija balsojumā netika fiksēta. Jāatzīmē, ka šis bija trešais mēģinājums Latvijas politikas praksē lobisma regulējumu ieviest.
Likums bez zobiem?
Taču tas droši nenozīmē, ka beidzot ir panākta vispārēja vienošanās par atklātības nepieciešamību. Iespējams, ka šāds gana vienprātīgs balsojums novērojams tieši tādēļ, ka likums ir sanācis gana bezzobains. Tas paredz, ka Interešu pārstāvju jeb lobija reģistrs sāks darboties tikai 2025. gada 1. septembrī. Pašlaik arī nekādi soda mehānismi par likuma neievērošanu nav paredzēti. To izstrāde atstāta Ministra kabineta ziņā pēc tam, kad būs pavērots, kā tad pieņemtie interešu pārstāvības noteikumi darbojas praksē.
Viedokļi, vai no šāda lobistu regulējuma maz būs kāda jēga, dalās. Vieni eksperti, balstoties uz argumentu, ka postpadomju valstīs, par kādu uzskatāma arī Latvija, apgalvo, ka politiskā kultūra pie mums nav attīstījusies tā, lai būtu iespējama tāda interešu pārstāvības pašregulēšanās, kas izslēdz šauru interešu iekļūšanu publiskajos lēmumos. Viņuprāt, tieši tādēļ ir vajadzīgs speciāls likums.
Taču līdzās pastāv uzskats, ka likums bija nepieciešams gadsimtu mijā, bet šobrīd tam ir maza nozīme. Viens no argumentiem šī viedokļa pusē ir tas, ka interešu pārstāvības un antikorupcijas regulācija jau iekļauta citos likumos, tai skaitā tajos, kuri nosaka dažādus ierobežojumus un pienākumus amatpersonām, kā arī regulē sabiedrisko apspriešanu procedūru un iepirkuma procedūras. Speciāls likums un reģistrs šobrīd varētu tikai sarežģīt lēmuma pieņēmēju komunikāciju ar interešu pārstāvjiem un var radīt pat pretējo efektu – mazināt sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā. Un ir vēl trešie, kas pieņemto likumu šobrīd sauc tikai par ķeksīti, lai būtu izpildīta ailīte vajadzīgo darbu sarakstā, bet savu jēgu tas pazaudējis, ejot cauri kompromisu gaiteņiem parlamentā.
Pati Voika, kuru varētu nodēvēt par tādu kā likuma krustmāti un kura ir viena no Sabiedrības par atklātību Delna dibinātājām, aktīva pretkorupcijas cīnītāja Latvijā, uzsver, ka «līdz ar šī likuma pieņemšanu un stāšanos spēkā biznesa intereses vairs nevarēs slēpties aiz ierēdņu un deputātu mugurām, tām būs jānāk atklātībā.» Vienlaikus sabiedrības pārstāvjiem tiekot doti skaidri spēles noteikumi, kā vienlīdzīgi un atklāti iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, aizstāvot savas intereses.
Lobētāji nav lobisti
Likumdevēji, pieņemot jauno regulējumu, vienojušies neizmantot vārdu lobijs un lobists, kam Latvijas sabiedrībā esot negatīva konotācija, un tas saistās ar koruptīvām darbībām, mēģinot panākt savas intereses. Šādu priekšstatu par lobismu Latvijā veicinājusi slēgta lēmumu pieņemšanas sistēma, kurā iespēja nokļūt līdz diskusijai ar politiķiem un augstākā līmeņa ierēdņiem ir balstīta uz personiskām saitēm vai aizkulišu sarunāšanu. Turklāt visos publiskās varas līmeņos nav pietiekami reglamentēta arī kārtība, kā argumentēt viena vai otra nosacījuma iekļaušanu lēmumos. Nereti ir pietiekami lēmumu pamatot ar to, ka tas ir politisks lēmums un to izmanto ierēdņi, vai arī tieši otrādi – politiķi savus balsojumus pamato ar ierēdņu argumentiem. Sanāk tāds apburtais loks, kur pa vidu iespējams paslēpties kādai šaurai ieinteresētībai, kurai izdevies iespraukties lēmumā, citiem nemanot. Arī komisiju, komiteju un darba grupu protokoli, tai skaitā pašvaldību līmenī, nereti ir ļoti vispārēji, un līdz ar to nav skaidri izsekojams, ar kādiem argumentiem, kādām interesēm saskaņojot, lēmums pamatots.
Tādējādi vairāku faktoru ietekmē sabiedrībā dominē priekšstats, ka lobismam jeb interešu pārstāvībai politisko lēmumu pieņemšanas procesā ir tikai un vienīgi negatīvs efekts.
Vērtīgais lobisms
Taču ne vienmēr tā ir, un pieņemtā likuma mērķis ir veicināt tieši pretējo – daudzpusīgi izdiskutētus un pārdomātus lēmumus. Lai arī lobisms nešaubīgi ietver cīņu par tirgu, par kādai grupai, nozarei izdevīgiem nosacījumiem jeb normatīvo regulējumu un īpaši nozīmīga loma lobismam ir tieši stingri regulētās nozarēs (farmācija, akcīzes preču tirdzniecība u. tml.), atklātai, sakārtotai interešu pārstāvniecībai var būt pozitīva ietekme uz kopējo tautsaimniecību un līdz ar to uz sabiedrības labklājību. Tādējādi iespējams sabalansēt biznesa, kādas nozares intereses un sabiedrisko labumu. Rezultātā iegūst visi – nozare veiksmīgi darbojas, pildās valsts budžets, kas finansējumu var izmantot izglītībā vai citām valsts funkcijām. Vai piezemētāks piemērs no pašvaldību līmeņa – pēc diskusijām ar ģimenes ārstiem, kuru darbība pagastā ir apdraudēta nepiemērota telpu stāvokļa dēļ, līdzekļus atvēl telpu, kas nodotas ģimenes ārstu praksei, remontam, bet neiegulda, piemēram, pagasta pārvaldes sakārtošanā. Ja process nav atklāts, pietiekami argumentēts, vietējā sabiedrībā var rasties negatīvs priekšstats, ka pieņemts lēmums kādas konkrētas vienas personas interesēs.
Arī Latvijā regulējuma ieviešanu atbalstījušas lielākās nozaru organizācijas un tas ticis gaidīts. Pētījumi liecina, ka sabiedrība vēlas būt informēta par interešu pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanas procesā. Tāpat tiek gaidīta skaidra kārtība, lai interešu pārstāvniecība būtu visiem vienlīdzīgi pieejama.
Politiķiem būs jāatskaitās
Likums uzliks jaunu rāmi arī publiskās varas pārstāvjiem, tai skaitā deputātiem pašvaldībās, gan arī personām un organizācijām, kas gribēs aizstāvēt savas, kādas noteiktas iedzīvotāju grupas vai biznesa nozares, intereses. Galvenais ieguvums – apzinoties, ka publisko lēmumu pieņemšanas procesā diskusijas un konsultācijas notiek dažādās formās – ne tikai komitejās, oficiālās sabiedrisko apspriešanu procedūrās –, informācija par tām tiks padarīta atklāta sabiedrībai. Kārtību, kādā politiķiem būs jāatspoguļo konsultācijas ar sabiedrības interešu pārstāvjiem, noteiks Ministru kabinets.
Interešu pārstāvniecība likumā definēta kā privātpersonu tieša vai netieša saziņa ar publiskās varas pārstāvi, lai ietekmētu publiska lēmuma ierosināšanu vai pieņemšanu.
Publisks lēmums likuma izpratnē saprotams kā normatīvais akts, politikas plānošanas dokuments vai tiesību piemērošanas akts. Vienlaikus likums nosaka arī to, uz kādu privātpersonu un politikas lēmumu pieņēmēju komunikācijas formu likuma noteikumi neattiecas. Piemēram, uz politisko partiju komunikāciju ar vēlētājiem.
Esi vai neesi lobists?
Likums nosaka, ka interešu pārstāvjiem, kas savas vai kādas citas personas (fizikas vai juridiskas) intereses lobē vismaz trīs reizes viena kalendārā gada laikā, klasificējas kā interešu pārstāvis jeb lobists un tiem būs jāreģistrējas speciālā reģistrā, kas sāks darboties no 2025. gada 1. septembra. Reģistra dati būs publiski un ikvienam pieejami bez maksas.
Taču pienākums atskaitīties, ar kuru un par ko bijusi komunikācija, būs publiskās varas pārstāvjiem. Kā šāda atskaite notiks, jānosaka Ministru kabinetam, kam būs jāuztur interešu pārstāvības deklarēšanas sistēma.
Arī iesniedzot likumprojektus, lēmumprojektus, kā arī priekšlikumus normatīvajiem aktiem, būs jānorāda ziņas par komunikāciju ar interešu pārstāvjiem – informācija par notikušajām tikšanās reizēm, sanāksmēm, tai skaitā darba grupām, komisiju un komiteju sēdēm, iekļaujot atskaitē datumu, saziņas formu, dalībniekus un apspriestos jautājumus, kā arī personu, kuras labā tiek veikta interešu pārstāvība. Tāpat pie iekļaujamās informācijas pieskaitāms saziņas protokols un jānorāda tā atrašanās vieta tīmekļa vietnē.
Nekāda atbildība par šī likuma neievērošanu vismaz šobrīd nav paredzēta, lai gan sākotnējā likumprojekta redakcijā tāda bija. Šāda pieeja izvēlēta, lai novērstu risku, ka sabiedrības pārstāvji, vēl neizprotot jauno sistēmu, baidīsies iesaistīties un kļūdīties. Likums stāsies spēkā 2023. gada 1. janvārī.
Solis uz atklātību
Lai arī ne tāds, kā sākotnēji iecerēts, likums tomēr sper vēl vienu soli interešu pārstāvības atklātības virzienā. Neskatoties uz to, ka Latvijas normatīvais regulējums jau šobrīd noteica publisko personu tiesības un ierobežojumus, tas tomēr neizslēdza situācijas, kad amatpersonas, īstenojot savas amata pilnvaras, izmanto savu stāvokli, lai gūtu labumu sev vai kādai pietuvinātai personai. Veiksmīgi ieviestam, tam būtu jāveicina gan lēmumu atklātība, gan arī sabiedrības uzticība lēmumu pieņēmējiem, mazinot vēl aizvien eksistējošo lēmumu pieņemšanas praksi, kad nevienam tā arī nezināmas konsultācijas notiek restorānos, pirtīs vai arī zem četrām acīm priekšsēdētāju un citu politiķu kabinetos. Vienlaikus tiek uzsvērta nepieciešamība stiprināt arī trauksmes celšanas kultūru, lai iedzīvotāji ziņotu par konstatētajiem pārkāpumiem.
Komentāri (0)