Satiekas ringā samērā solīdi

Kādus soļus apņematies spert, lai nepieļautu lauksaimniecības zemju izpārdošanu ārvalstniekiem, un ar kādiem mehānismiem varētu panākt, lai šīs zemes atgūtu Latvijas pilsoņi?

Andis Zariņš: – Šo zemju pirmpirkuma tiesības ir valstij. Jebkuras lauksaimniecības zemes vispirms jāpiedāvā Latvijas Zemes fondam kā pirmpirkuma tiesību izmantotājam. Šajā mainīgajā laikā, kad zemes pielietojums nav tikai lauksaimniecībā, bet var būt arī enerģētikā un citādi, mums ir jāpārskata šis atteikšanās cenas slieksnis. Lai pēc tam jau veidotu kopienas, kur nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību un dažādi strukturēto, un piedāvāt to tikai Latvijas saimniekiem.

Aivars Lembergs: – Latvijā jau ir bijuši mēģinājumi to ierobežot, bet saņēmuši negatīvu vērtējumu Eiropas Savienībā, kur ir brīva darbaspēka un kapitāla kustība. Savulaik, kad vēl Godmanis bija premjers un mēs bijām labās attiecībās, es viņam jautāju, kas tiks darīts, lai veidotu Latvijā nacionālo buržuāziju, jo Latvija ir buržuāziski demokrātiska valsts. Bez buržuāzijas nav nacionālas valsts. Diemžēl tā globālā politika ir padarīt Latviju par vietu, kur ir darbaspēks, bet izskaust visu nacionālo, tajā skaitā nacionālo buržuāziju. Nacionālās politikas nokaušana bijusi ilglaicīga, īpaši Kariņa valdības laikā tā ir konsekventi realizēta. Tā ka nevajag skatīties tikai uz zemi, bet uz to, vai Latvijā vispār būs nacionālā buržuāzija, vai tie, kas Latvijā dzīvo, pirmām kārtām jau latvieši, būs tikai darbaspēks sveša kapitāla rokās, uz ko tas viss arī virzās. Priekšroka jebkura projekta realizēšanā ir ārzemniekiem. Piemēram, Skultes terminālis, kura lielie īpašnieki ir ārzemnieki. Tas ir piemērs, kur politikai vajadzēja būt citādākai. Lietuvā tā ir citādāka, jo uzvarēt konkursu latviešiem ir grūtāk nekā lietuviešiem. Tā ka šis jautājums jāskata globāli, pa visām nozarēm.

Ģirts Valdis Kristovskis: – Vispirms jāatceras, ka Latvija ir Eiropas Savienības valsts, un tas tiešām paredz kapitāla brīvu pārvietošanos pāri robežām. Neapšaubāmi, tas, ka Latvijas iedzīvotāji vai kādi uzņēmumi, kuru īpašumā bija zeme, meži un tamlīdzīgs nekustamais īpašums, atdevuši to ārzemniekiem, ir okupācijas sekas. Okupācijas rezultātā mūsu iedzīvotāji uz 50 gadiem tika izrauti no brīva tirgus un viņiem tika atņemti visi viņu privātie īpašumi. Tāpēc, atgūstot neatkarību, mums nācies apgūt arī jaunu pieredzi, diemžēl – esot nevienlīdzīgos apstākļos ar pasauli, ar Eiropas Savienību. Vēloties pēc iespējas ātrāk tikt pie kvalitatīvākas dzīves, iedzīvotāji arī atdeva savus īpašumus. Līdz ar to jāstimulē ar bankas līdzekļiem ekonomiski konkurētspējīgāko iedzīvotāju, uzņēmumu iespējas atgūt zemes. Tiem, kuri nevis gatavojas ar šo zemi spekulēt, bet tiešām strādāt. Šādi mehānismi ir izstrādāti, zinām, ka lauksaimniecības zemes ir iespējas apgūt, izmantojot fondus, kuri Latvijā darbojas. Ja to izvirza par tādu principiālu vajadzību, tad uz vienotajiem Eiropas Savienības tiesiskajiem noteikumiem jānostiprina nacionāla kapitāla un īpašnieku dominance nekustamā īpašuma tirgū.

Vitalijs Trusevičs: – Vispirms jāsaprot, kāpēc cilvēki nonāca šādā situācijā, ka bija spiesti atteikties no savas zemes, kas viņus baroja un uz kuras viņi ikdienā strādāja. Tas nozīmē, ka valstī nav sakārtota nodokļu sistēma, kāpēc uzņēmumi nevar izdzīvot tagad un nevarēja izdzīvot arī pirms 10 un 15 gadiem. Mūsu programmā ir plāni, kā sakārtot nodokļu sistēmu, lai izdzīvotu lauksaimniecības un pārējie uzņēmumi. Kāpēc ir tā, ka cilvēks strādā uzņēmumā, kurā domā par to, kā var apiet nodokļus? ASV lielākais noziegums ir nodokļu nemaksāšana, bet sistēma ir sakārtota tā, ka izdzīvot var jebkurš – gan liels uzņēmums, gan mazs.

Vai uzskatāt, ka šobrīd atbalsta pasākumi ir pietiekami, lai iedzīvotāji pārdzīvotu ziemu bez bada un sala? Ja nē, tad kādus pasākumus inflācijas mazināšanai jūs piedāvāsiet?

Ģ. V. K.: – Pasākumi ir tādi, kādus valdība var atļauties, turklāt atļauties uz aizņemtas naudas pamata un inflācijas apstākļos papildus ienākušajiem budžeta līdzekļiem. Diemžēl Latvija uz gadu desmitiem kļuva par Krievijas gāzes ķīlnieci. Politiķiem pietrūka tālredzības vai viņi konkrēti tika korumpēti, lai šāda situācija izveidotos, un šobrīd tā ir jārisina. Mēs esam Nord Pool, bet ir jāanalizē, vai šis mehānisms ir taisnīgs. Bez tādas dziļākas integrācijas Ziemeļeiropas enerģētikas lokā tikt pie stabilitātes neizdosies. Tas ir jārisina, jo tas beigu beigās dos enerģētikas cenu stabilitāti, gāzes un elektrības cenu kritumu dažu tuvāko gadu laikā. Šoziem būs jāpieņem tāda reālā situācija, kāda nu tā ir, jo mēs esam tādas globālās enerģētikas sistēmas sastāvdaļa.

A. Z.: – Gribētu visus nomierināt, ka gāzes Latvijā apkures sezonai pietiks. Otrdien Ministru kabinetā tika atbalstīta pakotne par to, kā atvieglot rēķinu nomaksu gan juridiskām personām, gan mājsaimniecībām. Tas ir gan par apkuri, gan elektroenerģiju. Tāda sistēma rada ne tikai slieksni šai cenai, ko rosināja arī Saeimas opozīcija, bet arī samazina šo cenu, liekot arī patērētājiem nedaudz piedomāt pie paradumiem, jo arī mēs esam spiesti taupīt. Mūsu situācija ir tāda, ka resursi mums ir, bet mēs vairs nevaram atļauties tos samaksāt, kamēr daļā Eiropas ir pilnīga pretēja situācija, un tā ir pilnīgi cita realitāte.

A. L.: – Esmu to jau teicis un te ir skaidri redzams, ka Latvija pieņēma tādus lēmumus, kas noveda pie tā, ka Latvija enerģētikas sadārdzinājumā ir līdere Eiropas Savienībā. Ja salīdzinām pagājušā gada jūliju un šī gada jūliju, tad energoresursu pieaugums Latvijā ir 70%, bet Ungārijā – 8%. Latvija ar vieglu roku balsojusi par lēmumiem, kuru sekas bija skaidri zināmas. Piemēram, daudzās pilsētās apkures tarifs pieaudzis pat sešas reizes. Pirms pieņemt šādu lēmumu, vajadzēja aprēķināt, kāds būs pieaugums, paziņot visiem patērētājiem, kādas būs sekas un kā šīs problēmas risinās. Pieņemsim, Rēzeknē tarifs par megavatstundu bija 45 eiro, bet tagad, ja nemaldos, ir kādi 200. Vai tad kāds Rēzeknē zināja, pieņemot to lēmumu, ka tarifs šādā veidā pieaugs? Neviens to nezināja. Neviens nerēķinājās ar to, kādas sekas būs tautai. Latvija šos lēmumus pieņēma kopā ar Eiropas Savienību, bet tās sekas Maltā – salā – jau nav tādas pašas kā Latvijā. Vai Portugālē. Pirms pieņemt kādu lēmumu, tev ir jāzina, kādas būs sociālekonomiskās sekas un kā negatīvās sekas risināt. Lēmumu par atbalstu pieņēma šodien – 27. septembrī. Cik dienu pirms vēlēšanām? Tā ka tas ir priekšvēlēšanas triks. Atbalsts nepašaubāmi ir nepietiekams, bet Latvija šeit nedrīkst palikt viena. Latvijai kopā ar Igauniju ir lielākais pieaugums Eiropas Savienībā, tāpēc Eiropas Savienībai mums jāsniedz palīdzība, un tad mēs redzēsim, kuri ir mūsu stratēģiskie partneri un kuri nav.

V. T.: – Protams, pirms lemt par sankcijām, ir jāsaprot, kādas būs sekas. Kurš tagad cieš? Parastais cilvēks. Vajadzēja jau pirms tam paredzēt, kādi var būt tarifu griesti, un palīdzēt cilvēkiem, lai viņi nemaksātu vairāk. Internetā redzēju, ka kāds deputāts no Saeimas mācīja, ka retāk jāiet uz tualeti un mazāk jāmazgājas, neizmantot kanalizāciju. Tas jau ir smieklīgi.

Vai Latvija un novadi ir gatavi tā saucamajai X stundai? Tiek stāstīts par 72 stundām un sakrāmētajām somām, bet – kur ar tām doties, jo patvertņu nav?

A. L.: – NATO spēku dalība Latvija ir mazefektīva un neaizsargā Latviju. NATO spēkiem jāatrodas pie austrumu robežas, pilnā kaujas gatavībā un moderni aprīkotiem, lai varētu atvairīt jebkuru uzbrukumu, nevis Ādažu bāzē. Kamēr tas nav izdarīts, Latvijas aizsardzības taktika ir tāda: ja nu kāds uzbruks, visas dalībvalstis vispirms nobalsos un tad tik dosies dzīt uz otru pusi. Kur tad mēs tajā laikā muksim? Jāmaina koncepcija un būtība, lai nav jāpalīdz, kad vilks jau aitās, kā tas ir Ukrainā. Kāpēc tad 2014. gadā neuzņēma Ukrainu NATO un Eiropas Savienībā? Joprojām nav uzņemta. Palīdzība jau reāli ir, bet kurā brīdī tā nāca? Šādu situāciju es piedzīvot negribu. Mani tāds variants neapmierina. Mums jābūt reāli aizsargātiem, Latvijas resursu tam ir par maz, bet situācija pasaulē ir pamainījusies. Amerikāņu karaspēkam jābūt pie Latvijas austrumu robežas. Tā, ka Zilupē neviens nevar ieiet iekšā. Ar visām modernajām pretgaisa aizsardzības sistēmām, tankiem un visu citu. Tad nevienam arī nevajadzēs nekur mukt.

Ģ. V. K.: – Latvijai neviens neuzbruks. Tieši tāpēc mēs iestājāmies NATO, un tieši tas ir garants. Nevis dažu simtu vai tūkstošu karavīru, dažādu ieroču sistēmu klātbūtne Latvijā. Tāpēc Latvijas iedzīvotāji var būt droši, ka viņiem nebūs jābēg uz mežu vai jāslēpjas patvertnē. Krievija ir jau tā sakauta Ukrainā, ka vēl pusgadsimtu nebūs iespējams atjaunot tos zaudējumus – gan politiskos, gan militāros –, kādi ir piedzīvoti. Latvijas valstij līdz šim nav bijuši resursi, lai varētu attīstīt civilās aizsardzības infrastruktūru, taču nepieciešama nepārtraukta koordinēšana to resursu robežās, kas ir pieejami visām institūcijām, kurām tas uzlikts ar likumu kā atbildība un pienākums.

V. T.: – Pilnīgi pareizi – Latvijai neviens neuzbruks. Ja uzbruks, tad diez vai mēs varēsim likt pretī kādu spēku, jo militārais aprīkojums ir novecojis. Armija ilgu laiku bija aizmirsta un netika finansēta. Domāju, Ventspilī tiešām neviens nezina, kur doties un ko darīt, ja tiešām kaut kas notiek.

A. Z.: – Ekonomikas ministrija kopā ar pašvaldībām apzinājusi, kādā stāvoklī ir esošās patvertnes, un izstrādā jaunus noteikumus, kā pielāgot pagrabus, kas ir pielāgojami, lai tur varētu notikt cilvēku uzņemšana. Tas ir dienaskārtībā, tur ir vēl daudz darāmā, bet šīs bīstamības tiek vērtētas, un, domāju, arī Aizsardzības ministrijai šajā ziņā ir liels darba apjoms.

Kā vērtējat valdības lēmumus par 8,5 miljonu uzdāvināšanu trim miljonāriem par Biķernieku sporta bāzes zemi, un vai Skultes gāzes terminālis ir izdevīgākais risinājums Latvijas valstij?

A. L.: – Pirkt par 8 miljoniem, ja kadastrālā vērtība ir 800 000, ir neapšaubāmi krimināls. Tā ir tīrākā korupcija. Aiz tās stāv sponsori un stipendiāti, par kuriem materiālā ieinteresētība ir Bordānam un viņa partijai, Jaunajai Vienotībai. Tāpēc tas tika darīts pēdējā brīdī un tur bija vienošanās. Ja man būs tāda iespēja, tas līgums tiks lauzts, jo tas absolūti nav izdevīgs Latvijas valstij. Kompleksam vispār jāpieder valstij. Par Skultes termināli ir tā, ka jau 2011. gadā bija pētījums par perspektīvo gāzes termināļa atrašanos vietu. Tajā izanalizēti trīs varianti: Skulte, Ventspils un Rīga. Starptautiskais auditors kā labāko atzina Ventspili. Ekonomikas ministrs tad bija Kampars, premjers – Dombrovskis. Personīgi viņiem iedevu šo pētījumu un lūdzu tikai izteikt savu vērtējumu un izvēlēties labāko variantu. Tas tika noairēts – Vienotība noairēja. Kā interesēs? Gazprom interesēs. Toreiz runa nebija par atteikšanos no Krievijas gāzes, bet par to, ka viens piegādes avots ir mazāk drošs nekā divi piegādes avoti. Tā ka, ja jau pirms 11 gadiem tie gudrinieki, kas tagad vicinās ar karogiem un stāsta, kā nu viņi strādā, būtu pieņēmuši lēmumu, situācija būtu pilnīgi cita. Jebkuram gāzes terminālim ir jāpieder valstij, nevis kaut kādiem blēžiem, aiz kuriem atkal stāv Gazprom.

A. Z.: – Sākšu ar Skultes termināli. Visiem, kas Latvijā bija gatavi ieviest termināli, bija izsludināta divu nedēļu pieteikšanās, kas bija pavisam vienkāršā aptaujas formā, pievienojot īsu aprakstu, kas un kur, un kas būs investori, lai varētu izvērtēt un pēc tam jau turpināt strādāt nopietnāk. No Ventspils šāda pieteikuma nebija, bet pēc tam jau valstspilsētas pašvaldība atsūtīja vēstuli, lai izvērtē, taču pieteikšanās jau bija beigusies. Pieteicās trīs pretendenti, no kuriem viens nebija tālāk vērtējams, palika Rīgas Kundziņsala un Skulte. Valdība tagad ir lēmusi, ka Skulte ir tas īstākais variants. Es nesaku, ka labākais, bet no tiem, kas pieteicās, ar lielāko potenciālu. Valdības lēmumu Biķernieku sakarā es īsti neatbalstu, man bija citas domas, bet valdība tā nu ir lēmusi.

A. L.: – Ventspilī terminālis ir jāattīsta valstij. Valstij! Un nekur tur nav jāpiesakās – Kariņam jāpaskatās spogulī, jāpiesaka projekts Kariņam un viņam jārealizē projekts.

V. T.: – Visiem lielajiem uzņēmumiem jāpieder valstij. Kā privatizē valsts uzņēmumus? Tie tiek nolaisti, lai vairs nenestu peļņu, bet pēc tam tiek privatizēti par kapeikām. Pēc pāris mēnešiem tie jau atkal nes peļņu, bet ne valsts budžetā. Valstij arī ir jāsāk pelnīt naudu, nevis tikai slaukt no iedzīvotājiem nodokļus. Par Biķernieku zemi tā lieta ir jāizmeklē KNAB, un varbūt viņi kaut ko arī tiešām noskaidros.

Ģ. V. K.: – Man nav zināms, kas bija iniciators šīs mototrases privatizēto daļu atpirkšanai, bet šāds lēmums man nav saprotams. Es neatbalstu visus valdības lēmumus, bet tas ir vairāku partiju, politisko spēku vienošanās rezultāts. Tā tas arī ir jāsaprot. Valdība visos lēmumos nav ideāla.

Vai brīvpusdienām skolā būtu jāpienākas visiem bērniem, un kam tas būtu jāfinansē?

A. L.: – Es runāšu par Ventspils praksi. Pirmās četras klases tiek ēdinātas bez maksas, pārējās pusi maksā pašvaldība un pusi vecāki. Plus liela daļa bērnu vēl saņem brīvpusdienas, bet tās pienākas trūcīgām un maznodrošinātā ģimenēm, kā arī izvēlas klases audzinātājs, jo viņš redz, kādi tie bērni nāk uz skolu, lai arī pēc noteikumiem varbūt viņiem nepienākas. Galvenais ir, lai bērni saņem siltas pusdienas. Tāds modelis Ventspilī ir iegājies un sevi attaisnojis.

V.T.: – Jāfinansē ir gan pašvaldībai, gan valstij, bet vispirms ir jāsaprot, vai tas skolēns vispār grib ēst pusdienas. Man ir tāda informācija, ka, nezin kāpēc, īpaši negrib. Tas ir jāanalizē precīzāk, bet bērni tiešām skolā ēd nelabprāt.

Ģ. V. K.: – Bērniem jābūt paēdušiem, bet diemžēl mūsu sabiedrība izceļas ar ļoti lielu sociālo nevienlīdzību. Domāju, Ventspils variants ir labs. Valstij un pašvaldībai kopā jāpanāk, lai bērni būtu paēduši, bet sevišķi tur, kur pašvaldības ir nabadzīgas.

A. Z.: – Ventspils novada pašvaldībā gandrīz visiem bērniem ir brīvpusdienas, tās nav tikai astoto un devīto klašu skolēniem. Domāju, valstij šeit ir jānāk palīgā un brīvpusdienām ir jābūt visiem, bet vajadzīgs arī nelieks līdzfinansējums no vecākiem – varbūt 10% –, lai bērni tiešām aizietu līdz tām pusdienām un viss nepaliktu uz galda.

Pagaidām no Ventspils pilsētas un novada apvienošanas esam izsprukuši. Kāds ir jūsu uzskats – vai tāda apvienošana ir nepieciešama?

Ģ. V. K.: – Es uzskatīju, ka vajadzēja apvienoties jau pēdējās reģionālās reformas laikā. Ventspils novads ar saviem iedzīvotājiem ir jau dziļi integrējušies pilsētas dzīvē, un tajā pašā laikā daudzi ventspilnieki ir organiski iekļāvušies Ventspils novada fiziskajā telpā. Ja mēs esam par straujāku attīstību, tas ir jādara kopā. Es nepiekrītu tiem apgalvojumiem, ka, ja apvienosies, tad Ventspils pilsēta kļūs sociāli nabadzīgāka, jo daļa līdzekļu aizplūdīs uz novadu, un ka pilsētas iedzīvotāji zaudēs savu identitāti. Pilsēta un novads – šī identitāte ir vienojoša. Jo vienotāka tā arī būs, jo mērķtiecīgāki, sekmīgāki, konkurētspējīgāki būs arī iedzīvotāji. Viņi dzīvos labāk.

A. L.: – Ventspils pilsētas dome nav atbalstījusi šādu apvienošanos, arī novada dome nav atbalstījusi, jo socioloģiskajā aptauja rādīja, ka to neatbalsta arī lielākā daļa pilsētas un novada iedzīvotāju, turklāt pārliecinošs vairākums. Šī būtu īstā reize, kad rīkot referendumu. Mēs domājam par lietderības principu, un mēs ļoti labi sadarbojamies jautājumos, kur tas ir nepieciešams. Bet jautājumu specifika Ventspils novadā ir tik smalka un tik niansēta, ka katra mājsaimniecība, katra māja, katrs neliels ciematiņš ir īpaši jāapkalpo. No Ventspils ikdienas dzīves to nevar izjust, tāpēc vajadzīga sava vēlēta vara arī Ventspils novadā. Tagad ir nolikvidēta sistēma ar vēlētu pagastu vadību, bet prezidents prasa, lai būtu kādas vēlētas padomes kaut kādām teritorijā. Pagasts jau ir tā vēsturiskā teritorija. Ar vienu roku likvidē, tad izdomā kaut ko jaunu ar nesaprotamu nosaukumu un funkcijām, tā ka apvienot nedrīkst.

A. Z.: – Arī mēs novadā nobalsojām pret, jo apvienojoties visi naudas līdzekļi, visi cilvēku resursi tiktu koncentrēti pilsētā. Tas nozīmētu, ka tiktu likvidētas mūsu skolas, kas ir mūsu bagātība. Vai būtu pieļaujams, ka bērnam Ancē jāceļas 5.30, lai tiktu uz mācībām Ventspilī? Vajadzētu ar kājām un rokām turēties, lai šīs mazās novadu skolas, kas ir ciematu centrs, ciemata dvēsele, saglabātos. Domāju, nākošajai valdībai par to būs jādomā. Nevar tikai ņemt Excel tabulu un skatīties, vai tas ir ekonomiski izdevīgi. Ja tas arī ir izdevīgi, vai tas ir racionāli?

V. T.: – Kurš zina to, kas notiek novadā? Protams, tie cilvēki, kas tur dzīvo, tāpēc novads jāvada pašu spēkiem. Ja apvienos, ventspilnieks tik un tā nezinās, kas notiek Pope vai Puzē, kas arī ir saprotami. Tāpēc arī es esmu pret apvienošanu, kas nav rentabli.

Ja kovida problēmas atkal saasināsies, kā, pēc jūsu domām, būtu jārīkojas, lai atkal nenobrucinātu veselības sistēmu? Vai vakcinācija atkal būs obligāta?

Ģ. V. K.: – Pandēmijā jau ir uzkrāta kaut kāda pieredze, jau bija jāpieņem lēmumi valdībai, Veselības ministrijai, mediķiem, infektologiem, kam apstākļi bija neskaidri un ar ļoti lielu nezināmā daļu. Šobrīd jau mēs esam labākā situācijā nekā pirms diviem gadiem, jau izdarīti zināmi secinājumi, tāpēc domāju, ka tik striktu noteikumu, kā iepriekš, nebūs. Arī pats vīruss vājinās, tāpēc katri nākamie pandēmijas viļņi jau būs pārvarami ar mazākiem ierobežojumiem un izdevumiem. Katrs var lemt, vai ņemt vērā rekomendācijas, var jau būt, ka kādam ir kādi aizspriedumi, bet es personīgi un mana ģimene centīsimies ievērot visas tās rekomendācijas, ko sniedz profesionāli eksperti.

A. L.: – Ja paskatās valdības lēmumus un to kvalitāti, rodas sajūta, ka kovids ir kāda prāta aptumsumu radoša slimība, kas īpaši skar Kariņa vadītā valdība. Šis laiks ļoti labi pierādīja, cik mazspējīga ir Kariņa valdība, kurā ir liels tirgus ar vienīgo mērķi – saglabāt Kariņa krēslu. Esmu par brīvprātīgu potēšanos, bet pats personīgi tuvākajā laikā potēšos gan pret gripu, gan Covid-19, un aicinu to darīt arī pārējos, konsultējoties ar savu ārstu. Ceru, ka valdība šajā laikā radījusi rezerves jaudas, jo to pietrūka. Iespējams, noslēguši līgumu ar pensionētiem dakteriem un māsiņām un viņi noteiktos apstākļos ir gatavi doties strādāt, zinot, cik par to saņems. Šajā jautājumā man pirmais jautājums būtu – vai ir pietiekamas rezerves jaudas kādas infekcijas slimības, ne tikai Covid-19, gadījumā. Komandantstundu nakts vidū gan nevajag ieviest.

A. Z.: – Nacionālā apvienība arī ir par brīvprātīgu vakcināciju. Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam atļauties to, ka, paļaujoties uz valdību, nolēma ātri aizvērt ekonomiku ciet un pēc tam ātri atvērt vaļā, jo nekāds ātri ciet – ātri vaļā nesanāca. Vēlreiz to mūsu ekonomika nepārdzīvos. Vienīgais rādītājs, kas to var ietekmēt, ir stacionēto skaits. Es gribētu iemest akmeni Veselības ministrijas lauciņā, jo viņi neuzticējās profesionāļiem, pusceļā atstāja viņus aiz durvīm un turpināja nodarboties ar to, ar ko nu nodarbojās.

V. T.: – Es arī esmu pret piespiedu vakcināciju. Domāju, mēs nedaudz pārspīlējām ar drošības pasākumiem. Daudz kur Eiropā un arī ASV pieeja bija daudz vienkāršāka.

Tā kā laikraksta Ventas Balss galveno redaktoru Pēteri Neimani uz brīdi pēkšņi aizsauca veselības lietas, politiķu satikšanos ringā moderēja Maija Kalniņa.

Notikuma intriga – Aivara Lemberga un Ģirta Valda Kristovska skatpunktu krustugunis.

Lielākais atbalsts zālē – ZZS premjera amata kandidātam un ilggadējam Ventspils mēram.