Karš Ukrainā izgaismojis daudzas patiesības, tai skaitā arī par mums pašiem. Atbalstīt ukraiņu karotājus un kara bēgļus, ziedojot naudu, pārtiku, sadzīves lietas, ir tik pašsaprotami. Ajengāra jogas pasniedzēja Dace Šteinharde bez atlīdzības vada jogas nodarbības ukraiņu sievietēm, kuras patvērumu radušas mūsu pilsētā.
«Kara sākumā dzīvojām tikai Ukrainas notikumos, bijām šausmās. Sapratu, ka šausmināšanās nevienam nepalīdz, kaut kas jādara. Ko varu darīt es? Ziedot naudu, palīdzēt kā brīvprātīgais, bet varu veltīt arī savu jogas skolotājas darbu, laiku, zināšanas. Kam tad joga ir domāta? Lai fiziski un mentāli savestu sevi kārtībā,» tā par savu apņemšanos stāsta Dace. Aizgājusi uz augstskolas kopmītni, kur izmitināti kara bēgļi, uzrunājusi tur sastaptās sievietes. Un tā divas reizes nedēļā jogas studija Namaste ver durvis sievietēm, kuru rokās ir Ukrainas nākotne un pats lielākais dārgums – bērni.
«Bērnu dēļ mēs esam šeit, bērnu dēļ mēs smaidām un meklējam veidu, kā sakārtot savu dzīvi, lai mūsu mazie varētu izdzīvot savu bērnību bez kara šausmām. Joga mums ļoti palīdz. Pateicoties Dacei, viņas profesionalitātei, jogas praktizēšana sniedz harmoniju, iekšēju mieru, kas mums visām tik ļoti ir vajadzīgs. Pēc nodarbības ejam mājās apgarotas, iedvesmotas. Dace ir labsirdības iemiesojums. Tādi cilvēki izglābs pasauli. Mums visvairāk nepieciešama morāla palīdzība un atbalsts, ko saņemam caur jogu,» tā savas izjūtas pauž piektdienas vakarā pēc prakses sastaptās Jūlija, Oksana, Eleonora, Lina un Juļa.
Lina atzīst, ka joga viņas dzīvē parādās tad, kad tas tiešām ir vajadzīgs – kā glābšanas riņķis krīzes situācijā. Tā noticis arī šobrīd. Viņai ir bijuši daudzi jogas skolotāji, tāpēc sieviete droši apgalvo, ka Dace ir augsta līmeņa speciāliste.
Sievietes Ventspilī dzīvo nedaudz vairāk par mēnesi, taču visas ir jau atradušas darbu – skolā, bērnudārzā, zivju apstrādē, mācās latviešu valodu. Mazie bērni apmeklē dārziņu, ukraiņu grupiņu Eglītē, lielākie mācās skolās. «Pavisam negaidīti dzīve turpinās citā zemē, nevis mūsējā,» tā Jūlija.
«Pēc garā ceļa, kad īsti nezini, uz kurieni tevi ved, kur nokļūsi, Ventspilī viss nokārtojās... Latvieši sirsnīgi mūs sagaidīja, nepaspējām pat īsti atpūsties, kad mūs jau aicināja ekskursijā pa pilsētu. Ventspils ir maza, bet ļoti mājīga pilsēta, ļoti skaista, sakopta, ar skaistām mājām, mežu, jūru. Mūs izbrīnīja un pārsteidza krāsainās govju skulptūras – skatāmies un priecājamies. Pilsēta ir klusa, mierīga, bet mums dienas savirpuļoja. Esam jau ieguvušas draugus, ejot pa ielu, mūs sveicina, mēs sveicinām...Neesam sastapušās ar agresiju vai negatīvu attieksmi, vienmēr mūs uzņem ar smaidu, labsirdību. Šeit dzīvo īstie mūsu tautas brāļi un māsas. Paldies visiem!»
Lai arī sarunā apzināti neskaram pašu lielāko sāpi – karu dzimtenē, kura dēļ sievietes ir nonākušas Ventspilī, tomēr pilnībā tas neizdodas. Jūlija un Oksana ir no Austrumukrainas, no Kramatorskas puses, kur nupat dzelzceļa stacijā necilvēcīgu uzbrukumu piedzīvoja vairāki tūkstoši mierīgo iedzīvotāju. Sievietes nespēj novaldīt asaras par notikušo: «Bija skaidrs, ka tur nav armijas, tikai sievietes, bērni un vecīši, kuri cenšas paglābties no kara šausmām. Tur pat vīriešu, izņemot stacijas darbiniekus, nebija. Taču daudzus necilvēcīgi nogalināja...»
Savukārt Lina no Kijivas atceras, kā divas nedēļas visi mājas iedzīvotāji mitinājušies pagrabā, satuvinājušies ar kaimiņiem, ar kuriem līdz tam, kā jau vairums daudzdzīvokļu namu iemītnieku, tikai sasveicinājušies. Šajā briesmīgajā laikā kļuvuši par lielu ģimeni. Vieniem no kaimiņiem Ventspilī dzīvo draugi, kuri aicinājuši doties pie sevis. Taču viņi izbraukt nav varējuši, jo viņu 90-gadīgā mamma ceļu nebūtu pārcietusi. Un kaimiņi mudinājuši braukt uz Ventspili Linu. «Mana piecpadsmitgadīgā meita ļoti pārdzīvoja esošo situāciju – karu, dzīvi pagrabā, aukstumā, tumsā. Viņa pārstāja sarunāties, ēst, un sapratu, ka kaut kas ir jādara. Pieņēmu piedāvājumu. Pēc kartes paskatījos – gandrīz divi tūkstoši kilometru... Ar personīgo automašīnu vairs izbraukt nevarēja, devāmies ceļā ar vilcienu. Pagāja četras diennaktis, līdz nonācām Ventspilī. Te mūs silti sagaidīja, uzreiz izmitināja Ventspils Augstskolas kopmītnē. Negaidījām, ka mūs apņems tādas rūpes un uzmanība. Pēc pārdzīvotajām šausmām tas bija ļoti, ļoti patīkami.»
Eleonora atzinīgi novērtē daudzās iespējas bērniem – Mākslas skolu, Jaunrades namu, Mūzikas skolu, baseinu, slidotavu, uz kuriem aicina arī Ukrainas bērnus. Eleonora dzīvo netālu no Odesas, Iļjičivskā, kur situācija līdzīga – osta, jūra, taču tādu iespēju kā Ventspilī tur nav. Jūlija piebilst, ka viņas trīspadsmitgadīgā meita, zvanot saviem draugiem uz Ukrainu, lepojas – iedomājieties, es eju skolā, kurā ir savs baseins!
Un tomēr skumju ēnu sieviešu acīs pavisam aizdzīt nav iespējams – viņu vīri, tēvi, brāļi ar ieročiem rokās cīnās pret agresoru, par brīvu Ukrainu. Tāpēc īpaši augstu sievietes vērtē Latvijas piedāvātos mobilos sakarus – trīs mēnešus bezlimita internetu un sarunas. Pateicoties tam, viņas var sazināties ar tuviniekiem, zināt, ka viņi ir dzīvi, un tas ir galvenais!
«Lai jums nebūtu jāpiedzīvo karš, kā tas šobrīd notiek Ukrainā,» no sirds skan vēlējums. Paldies!
Komentāri (0)