Marijas Antonovas, tāpat kā daudzu citu ukraiņu, dzīve 24. februārī tika sadalīta divās daļās – pirms un pēc Krievijas armijas iebrukuma Ukrainā. Tagad viņas ikdiena līdztekus medmāsas pamatdarbam 4. vidusskolā ir piepildīta ar jaunu saturu – palīdzēt tiem tautiešiem, kas ieradušies Ventspilī, un tiem, kas palikuši dzimtenē.
Kā apliecinājums teiktajam ir viņas tālrunis, uz kuru nemitīgi kāds zvana un sūta īsziņas.
Sarunas sākumā Marija pa tālruni palīdz atrast dzīvesvietu mammai un meitai, kas ieradušās no Mariupoles, – viņas piekritis uz laiku uzņemt viesu mājas Ostgalā īpašnieks.
Marija, kas tavā dzīvē izmainījās pēc 24. februāra?
– Domāju, ka 24. februāris atstās melnu nospiedumu daudzu cilvēku dzīvē, ne tikai manā.
Kā tu uzzināji, ka Ukrainā sācies karš?
– Tonakt redzēju briesmīgu sapni, it kā mani grauž suns. Pamodos, jo zvanīja māsa no Ukrainas. Viņa pateica, ka plkst. 5 rītā sācies karš un sākusies militāro objektu bombardēšana. Māsa ar ģimeni dzīvo Ļvivas apgabalā, kara pilsētiņā. Pie viņiem arī bombardēja – 500 metru attālumā no mājām. Bombardēt sāka vienlaikus daudzos militārajos objektos dažādās Ukrainas pilsētās.
Ko tu sajuti tajā brīdī, kad māsa tev to bija pateikusi?
– Es viņai nenoticēju. Man likās, ka turpinu murgot. Neviens neko tādu negaidīja. Lai gan, protams, Krievijas militārās mācības pie Ukrainas robežas raisīja bažas. Un vēl mani visu laiku ausīs skanēja tas, ko Vladimirs Žirinovskis (Krievijas politiķis, Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis, tagad jau nelaiķis – red. piez.) pateica vienā no savām pēdējām intervijām pagājušā gada beigās. Toreiz viņš nosauca teju precīzu kara darbības sākumu Ukrainā – 2022. gada 22. februāris. Atceros, es pavisam nejauši ieslēdzu televizoru un trāpīju tieši uz Žironovska interviju.
Kas no taviem tuviniekiem šobrīd dzīvo Ukrainā?
– Trīs māsas, viņu bērni, tante.
Viņi neplāno braukt prom no Ukrainas?
– Nē, neplāno. Bija informācija, ka jau ir bombardēta Ļviva. Lai gan situācija tur nav tik briesmīga kā Mariupolē, Hersonā, Kijivā. Visi mani tuvinieki ir iesaistījušies teritoriālajā aizsardzībā.
Tev šeit rūpju tagad netrūkst. Kas šobrīd ir aktuālākais bēgļu uzņemšanā?
– Katru dienu kopā ar Daci Kalseri dodamies uz Ventspils Augstskolas viesnīcu, tiekos ar cilvēkiem, kopā risinām visus svarīgākos jautājumus. Sūtām bērnus uz skolu, skatāmies pēc saraksta, lai visiem visa pietiktu mācībām un nodarbībām baseinā – skolas lietas, mugursomas, sporta un parastie apavi, peldkostīmi, gumijas čības, dvieļi, sporta tērpi. Katru dienu vedam uz turieni visas nepieciešamās preces un piederumus. Pie mums šobrīd dzīvo 114 ukraiņu bērnu, no tiem 94 mācās skolā.
Izdodas savākt un aizvest visu nepieciešamo?
– Paldies ventspilniekiem! Cilvēki visu laiku nes uz Andreja ielu 11 mantas, visu nepieciešamo. Pilsēta piešķīrusi papildu telpas Andrejnamā, kur mēs vācam apģērbu ukraiņiem, kuri apmetušies Ventspilī, un mūsu vietējām daudzbērnu ģimenēm.
Vai bēgļu skaits Ventspilī joprojām pieaug?
– Pieaug. Taču mēs saprotam, ka iespējas ir ierobežotas, Ventspils Augstskolas viesnīca ir gandrīz jau piepildīta, Piejūras kempingā drīz sāksies tūrisma sezona, jau tagad tūristi sāk rezervēt vietas, tādēļ arī tur bēgļu uzņemšanas iespējas ir ierobežotas. Ja valdība kompensēs privāto viesu māju izdevumus, bēgļus varēs izvietot pie viņiem.
Kā ukraiņu bēgļi tiek uzņemti?
– Ventspils bija viena no pirmajām pilsētām Latvijā, kas operatīvi un organizēti uzsāka visu ar bēgļiem saistīto jautājumu risināšanu. Vienā mirklī visa pilsēta apvienojās un sāka palīdzēt! Pieslēdzās pilsētas dome, Izglītības pārvalde, skolas, Sociālais dienests, Pašvaldības policija, robežsargi, Pilsonības un migrācijas lietu departaments, slimnīca, poliklīnika, studenti, skolēni – cilvēki no dažādām jomām. Visi atsaucās, jo sveša bēda mūs vienoja un parādīja, cik stipri varam būt! Es uzskatu, ka Ventspils paveica brīnumu. Ļoti ātri tika izveidota ķēdīte, kurā katrs posms precīzi strādā savā virzienā. Un cik ātri mēs piepildījām autobusus un mašīnas ar humāno kravu Ukrainai! Sākumā es kā Ventspils ukraiņu biedrības vadītāja biju tas cilvēks, kas sagaidīja šeit bēgļus. Naktī vai agri no rīta, jebkurā diennakts laikā cēlos un braucu uz Ventspils Augstskolas viesnīcu vai kādu citu vietu. Tagad bēgļus uzreiz novirza uz Ventspils Augstskolu, no turienes tiek izsaukta Pašvaldības policija, robežsargi, agrāk atbraucējiem tika veikti kovida testi, pēc tam cilvēkus izvieto pa istabām. Mani vairs nesauc pie katra atbraukušā, līdz ar to varu arī atpūsties. Kafejnīcā Panorāma kopmītnes ēkas sestajā stāvā visi ukraiņu bēgļi tiek ēdināti trīs reizes dienā. Mēs paredzējām, ka daļa bēgļu ieradīsies ar dzīvniekiem, tādām ģimenēm paredzētas mājiņas kempingā. Ar mums sadarbojas veterinārārsti, kuri apskata dzīvniekus. Liels paldies Dacei Andersonei no Pašvaldības policijas! Viņa ļoti aktīvi palīdz, toskait pieraksta bēgļus pie zobārsta.
Daudzi atbraukušie bēgļi ir slimi ar kovidu?
– Neviens ar kovidu nav atbraucis. Taču, jau esot šeit, saslimušas divas ģimenes, mēs ievietojām viņus atsevišķā blokā.
Kas maksā visus bēgļu uzņemšanas izdevumus?
– Lielākā daļa izdevumu tiek segti no valsts līdzekļiem. Sākumā mēs visi no atbalsta centra ieguldījām savus personīgos līdzekļus. Pēc tam sāka pienākt ziedojumi no privātajiem sponsoriem, pilsētas dome piešķīra naudu. Tagad ukraiņu bēgļiem ārsti var jau izrakstīt receptes kompensējamiem līdzekļiem, bet sākumā visu vajadzēja pirkt.
Vai bēgļiem izdodas atrast darbu?
– Daži cilvēki jau strādā skolās un bērnudārzos, ēdināšanas iestādēs par pavāriem, apkopējām, pārdevējiem. Medmāsa masiere strādā pansionātā Selga. Kāds mēģina atrast darbu sveču fabrikā. Starp bēgļiem ir ārsts pulmonologs. Nosūtījām dokumentus uz Rīgu, lai apstiprinātu viņa kvalifikāciju darbam Latvijā. Ļoti lielu palīdzību sniedz vietējie ukraiņi – Odarka Kukite un viņas māsa Varvara Sproģe – periodiski palīdzot tulkot informāciju ukraiņu valodā.
Ukrainā karš rit jau otro mēnesi. Pirmais solidaritātes un palīdzības vilnis ukraiņiem ir nedaudz noplacis. Vai joprojām notiek humāno kravu sagādāšana Ukrainai?
– Viss notiek, un, tiklīdz savāksim nepieciešamo apjomu kravas mašīnas piepildīšanai, uzreiz nosūtīsim kārtējo kravu uz Ukrainu. Ir vajadzīgas higiēnas lietas, medikamenti, pārtika ar garāku derīguma termiņu.
Vai karš Ukrainā tev palīdzējis labāk iepazīt savu tautu?
– Pie mums pārsvarā brauc tikai mammas ar bērniem, visi iesaukuma vecuma vīrieši, kuri var turēt ieroci rokās, palikuši Ukrainā. Ir, protams, dažādi cilvēki, tāpat kā jebkurā tautā. Taču tas fakts, ka ļoti daudz ukraiņu, kas iepriekš bija izbraukuši no valsts, tagad atgriežas dzimtenē, lai gan tur šobrīd ir bīstami, arī raksturo šo tautu. Ļoti daudzi pievērsušies teritoriālai aizsardzībai. Cilvēki ir kļuvuši ļoti vienoti.
Kāda ir tava attieksme pret Ukrainas prezidentu Zelenski?
– Es viņu vienmēr esmu uztvērusi normāli. Daudzi zina, ka viņš nāca pie varas Ukrainai grūtā laikā. Neatrisinātās problēmas ar Donbasu un Krimu. Oligarhi, korupcija, briesmīgi ceļi un tilti. Es to zinu, jo pati esmu to redzējusi. Taču, kad pirms diviem gadiem aizbraucu pie māsas uz dzimšanas dienu, nespēju noticēt, ka braucu pa to pašu ceļu – viss saremontēts, labiekārtots. Kur palikušas bedres ar grāvjiem?! Viņš daudz izdarīja, trīs gadus esot pie varas. Un, ceru, varēs vēl ļoti daudz paveikt, ja vēlēsies palikt uz otru termiņu. Viņa reitings valstī ir ļoti pieaudzis. Tagad viņu atbalsta pat tie, kas iepriekš viņam neticēja. Tauta sākusi viņu cienīt – viņš nenobijās, neaizbēga, neizveda savu ģimeni no valsts, bet palika savā zemē. Viņš deva grūdienu uz tautas apvienošanos; cilvēki sajuta savu spēku!
Kā tu prognozē turpmāko notikumu attīstību Ukrainā?
– Kādreiz šis murgs beigsies. Taču kas paliks pēc kara? Baidos, tikai izdedzināta zeme. Tāda sajūta, ka visu valsti grib vienkārši noslaucīt no zemes virsas.
Kā, tavuprāt, var apturēt karu?
– Ar pārrunām. Skaidrs, ka Krievija uzstās, lai paņemtu sev Donbasu, Luganskas un Doneckas apgabalu, Krimu, bet Ukraina tam nepiekritīs. Tādēļ grūti pateikt, kad beigsies karš brālim pret brāli! Šobrīd Ukraina piedāvā Krievijai šīs teritorijas nomāt, maksāt nodokļus. Mana ģimene arī nomā zemi zem savas mājas, un mēs arī maksājam nodokli un nomas maksu. Diemžēl ar sankcijām pret Krieviju tiks sodīti vienkāršie cilvēki, kuriem nav naudas, lai nopirktu nekustamo īpašumu ārzemēs, un kuriem nav, kur aizbraukt. Ukraiņi un krievi vienmēr dzīvojuši līdzās viens otram. Ukrainas Harkivu un Krievijas Belgorodu dala neliels mežiņš! Jānoiet 30 metri no Harkivas robežas – un tu jau esi Belgorodā!
Kā tavā ģimenē uztver notikumus Ukrainā un tavu aktīvo pozīciju?
– Jūt līdzi, atbalsta. Mēs taču esam viena ģimene, esam vienoti, kā vienas laivas braucēji. Tagad vīrs sācis gulēt mierīgāk. Mans vīrs pēc tautības ir baltkrievs, un meita ir baltkrieviete. Bet es un mans vecākais dēls – esam ukraiņi. Mans pirmais vīrs bija ukrainis, viņš nomira, būdams gados jauns.
Pastāsti, kā nonāci Ventspilī no Ukrainas?
– 15 gadu vecumā redzēju sapni – es redzēju šo pilsētu, tiltu, bet līdzās tiltam – zvejnieku kuģus, dzelzceļa staciju, garu ielu, kur tagad ir Lielais prospekts, jūru. Redzu, kā es eju peldēt, bet mamma man kliedz: Marusja, nelien ūdenī, noslīksi! Vari iedomāties, ka tas viss atkārtojās īstenībā! Mēs mammai bijām četras meitas, un es jau kopš bērnības zināju, ka vēlos kļūt par mediķi. Taču Ukrainā iestāties medicīnas skolā maksāja bargu naudu. Reiz mamma brauca vilcienā un satika meitenes no Ivanofrankivskas, kas mācījās medicīnas skolā Ventspilī. Mamma paņēma adresi, mēs nosūtījām uz šejieni dokumentus un mani uzaicināja uz iestājeksāmeniem. Mamma mani atveda uz Ventspili, un šeit es atpazinu dzelzceļa staciju, tiltu, gaismas ostā, Lielo prospektu. Laiks bija karsts, mēs aizgājām ar mammu uz jūru, es gāju peldēties, bet mamma man kliedz: Marusja, nelien ūdenī, noslīksi! Pabeigusi medicīnas skolu, es pēc uzaicinājuma paliku strādāt Ventspils slimnīcā.
Vai vari pastāstīt par saviem bērniem?
– Dēls pabeidza Latvijas Jūras akadēmijas Ostu vadības fakultāti. Tagad kopā ar ģimeni dzīvo Anglijā, nodarbojas ar biznesu, palīdz bīdīt ukraiņu preces tirgū. Meita ir finansiste, dzīvo Rīgā.
Jūsu ģimenes māju Ostgalā labi zina dažādu tautību ventspilnieki. Tā vienmēr ir atvērta cilvēkiem un ne reizi vien uzņēmusi mūsu pilsētas viesus.
– Man daudzi vaicā, kāpēc es nekur nereklamēju savu viesu māju. Taču tas ir hobijs, nevis bizness. Ir klienti – es priecājos, taču necenšos par visām varītēm aizpildīt visu māju. Man patīk uzņemt viesus. Es lepojos ar to, ka dzīvoju šajā pilsētā. Tā ir mana pilsēta, goda vārds! Tie ir mani cilvēki. Ienaidnieku man šeit nav.
Komentāri (0)