Robežpunktos redz skaudro realitāti

Pagājušajā piektdienā ceļā no Latvijas uz Ukrainas–Polijas robežu devās latviešu kompānija, kurus vieno kopīgs mērķis – palīdzēt Ukrainas karā cietušajiem. Aicinājumam iesaistīties atsaucās arī Lauris Lizbovskis, kurš šīs dienas pavadīja pie stūres. Par to, kā viņiem gāja, Lauris padalījies savā Facebook lapā un labprāt pastāstīja arī Ventas Balsij. Labdarības brauciens uz Ukrainas–Polijas robežu, kurā iesaistījās brīvprātīgie un pārstāvji no biedrības Tavi draugi, rezultātā izvērsās arī kā televīzijas projekts, jo kopā ar brīvprātīgajiem ceļā devās filmēšanas komanda, un piedzīvotais drīz būs redzams arī TV ekrānos.

Lauris stāsta, ka izbraukšana notika piektdien pa dienu un mājās atgriezās pirmdien. Visas dienas lielākoties tika pavadītas uz riteņiem, un to starpā bija tikai viena pilnvērtīga nakšņošana. Sanāca būt divos robežpunktos un divos bēgļu palīdzības centros, kas atradās netālu no robežpunktiem.

Pirms izbraukšanas no Latvijas visas četras mašīnas tika piekrautas ar ziedojumiem, lietām, kas karā cietušajiem ukraiņiem šobrīd ir ļoti nepieciešamas.

Sarunas laikā Lauris vairākkārt pieminēja to, ka loģistika, kā notiek preču transportēšanas un piegādes koordinēšana un kā tiek organizēta bēgļu pārvadāšana, ir ļoti sarežģīta. Pie robežas darbojas latvieši, lietuvieši, poļi un arī citu valstu pārstāvji, kas aktīvi uztur saziņu un cenšas koordinēt visus procesus. Uzdevums nav vienkāršs, jo patvēruma meklētājiem ir dažādi galamērķi, nepieciešams saplānot transportu, tā ietilpību, maršrutu, īslaicīgi izmitināt cilvēkus, ja došanās ceļā uzreiz nav iespējama, notiekošo ieskicē Lauris, piebilstot, ka situācija nemitīgi mainās un informācijas apjoms, ar kādu saskaras palīdzības sniedzēji, ir milzīgs. Gar robežu nākas nobraukt pat vairākus simtus kilometru prom un atpakaļ.

Lauris zināja teikt, ka lielākoties uz Baltijas valstīm brauc tie kara bēgļi, kuriem šeit ir radinieki, draugi un paziņas. Vairums pārējo cilvēku labprātāk izmanto palīdzības iespējas rietumu virzienā.

Spriežot pēc redzētā, Lauris stāsta, ka robežpunktos situācija ir ļoti atšķirīga. Vietās, kur ir mazāka bēgļu plūsma, situācija izskatās vairāk cerīga. Taču jebkurā gadījumā tas, ko šobrīd nākas redzēt, ir dramatiski, nosaka Lauris. Cilvēki nāk pāri robežai ar dažām somām, bērniem pie rokas. Tāpat nāk arī veci cilvēki, kas, ļoti ticams, vairākus desmitus kilometru gājuši kājām. Visgrūtāk noskatīties uz to esot naktī, kad ir tumšs un sals. Daļu cilvēku pie robežas kāds sagaida, bet ir arī tādi, kurus ne un kuri nezina, kur iet, un kuriem nav kur iet. Palīdzības centri esot pārpildīti. Tā kā visiem vietas nepietiek, citi gaida ārā, satinušies segās. Vietās, kur pietur autobusi, ir milzīgas rindas. Cilvēki stāv kājās, salst. Lauris zināja teikt, ka daudziem bēgļiem ir vienalga, kur viņus aizvedīs, galvenais, lai nav jāsalst. Redzot cilvēku grūtības, vienlaikus viņš aizdomājies par to, ko nākas izciest tiem, kas ir otrpus robežai, jo ir garas mašīnu rindas, daļa bēgļu daudzus kilometrus iet kājām, un nemaz nerunājot par to, kādas šausmas izdzīvo cilvēki, kas atrodas karadarbības zonās.

Lauris atzīst, ka viņam visgrūtāk bijis noskatīties uz pusaudžiem. Mazi bērni notiekošo vairāk uztver kā ekskursiju, savā starpā labprāt rotaļājas, savukārt pieaugušajiem, visticamāk, kaut nedaudz palīdz briedums, dzīves pieredze. «Bet tas izmisums, ko es redzēju pusaudžu acīs… Apjukums un briesmu sajūta. Asaras sariešas acīs,» emocionāli pauž Lauris. Pēc viņa sacītā, cilvēku stāsti ir ļoti līdzīgi. Neviens nesaprot, kāpēc tas notiek, visi ir šokā, izmisumā, daudziem ir bezcerība.

Mašīnā, ko vadīja Lauris, tika uzņemta kāda sieviete kopā ar meitu. Viņas aizveda uz Lietuvu, jo tur ir sievietes otra meita un ir, kur palikt. Cilvēki, kas tika uzņemti pārējās mašīnās, kopā vairāk nekā desmit, tika atvesti uz Latviju.

«Noteikti to darīšu vēlreiz, ja būs tāda iespēja,» sarunas noslēgumā pauž Lauris. Šobrīd viņš tiešām atkal devies uz Ukrainas robežu, lai brīvprātīgajiem aizstāvjiem nogādātu apvidus automašīnas, degvielu un automašīnu riepas.

Foto: «Bildē mēs ar operatoru Juriju. Atvedām meitiņu un viņas mammu pie vecākās māsas/meitas Katjas, kas dzīvo Moļetai. Otrpus kadram palikusi Vineta Medne,» savā Facebook kontā raksta Lauris Lizbovskis.