Palīdzība Ukrainai – ventspilnieku "Pie pleca plecs"

Centra pārstāvji sociālajā vietnē “Facebook” pauž: “Paldies aktīvistiem, šoferiem un PSIA “Ventspils Reiss”. Autobuss ar ziedojumiem no Ventspils un Kuldīgas devās uz Poliju, lai nogādātu tur ziedojumus un atpakaļ uz Latviju atvestu bēgļu ģimenes, kam jau ir izdevies šķērsot Ukrainas - Polijas robežu!”

Steidz palīgā

Sazinoties ar PSIA “Ventspils Reiss” direktoru Arvi Bernicu, Ventas Balss noskaidroja, ka lēmums par atbalstu palīdzības un bēgļu transportēšanā pašvaldībā pagaidām nav pieņemts: “Pagaidām tā ir mana personīgā iniciatīva. Atsaucos informācijai par 23 cilvēku grupu, no kuriem 13 ir bērni. Viņiem vajadzēja tikt uz Latviju. Sāku organizēt un parādījās informācija par vēl 15 bērniem. Šobrīd autobuss jau ir netālu no Ukrainas robežas, braukt gribētāju ir daudz. Autobuss ir pilns ar palīdzības kravu. Vakar gan paši, neliela domubiedru grupa, sapirkām un safasējām, gan arī paņēmām līdzi citu ventspilnieku ziedojumus, kurus mums izsniedza centrā “Ventspils Atbalsts Ukrainai”."

Ventspils Pašvaldības policijas pārstāve Inga Ābiķe pastāstīja, ka aizvadītajā diennaktī Ventspilī ieradušās vēl divas ģimenes: “Man šobrīd ir zināms 21 cilvēks, kas ir izmitināts Ventspils Augstskolā, bet pieļauju, ka ir vēl kādi cilvēki, kas apmetušies Ventspilī pie radiem, draugiem vai paziņām.”

Pilsētas mārketinga nodaļas vadītāja p.i. Jānis Bitenieks: “Pašvaldības policija koordinē bēgļu ierašanos un izmitināšanu Ventspils Augstskolā, centrs “Ventspils Atbalsts Ukrainai” – palīdzības sūtīšanu uz Ukrainu. Viņiem ir aktuālā informācija par to, kas Ukrainas cilvēkiem nepieciešams.” Taču cilvēcīgais faktors ir nozīmīgs un, lai arī viņiem tas nebūtu jādara, praksē centra pārstāvji ir klātesoši arī tad, kad Ventspilī ierodas patvēruma meklētāji.

Dievs laikam augšā ir

“Ja es nevaru sagaidīt, tad brauc kāds cits no mums,” saka Ventspils ukraiņu biedrības “Kobzar” vadītāja Marija Antonova. “Kas tuvāk, tas brauc. Sazināmies čata režīmā. Tas ir komandas darbs – ļoti gudri, spēcīgi, čakli cilvēki. Saprotiet, ko tas nozīmē?! Man grūti to vārdos raksturot, viss notiekošais ir unikāls,” viņa turpina. Antonova teic, ka nelielas palīdzības akcijas Ukrainai rīkotas jau arī agrāk. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā viņa ar citiem Ventspils ukraiņu biedrības aktīvistiem sapratušas, ka jārīkojas arī šoreiz: “Nolēmām – sāksim pirmdien, bet atveru internetu un lasu, ka ir tāda Sanita Petere, kura jau rīkojas. Ziniet, cik es biju priecīga?! Sirds man trīcēja!” Ukraiņu biedrības vadītāja pajoko: “Var teikt – mēs nokavējām!” Viņa zvanījusi Sanitai un piedāvājusi apvienoties: “Lai nav pa vairākām mājām, mazām telpiņām.” Marija Antonova turpina: “Ziniet, Dievs ir laikam augšā?! Pirms tam man bija jau zvanījusi Justīne Širina no Ventspils Augstskolas, piedāvājot palīdzību. Viens otru jutām laikam attālināti. Kāpēc Justīne zvanīja? Pavisam svešam cilvēkam, lai pateiktu, ka viņai smagi un viņa pārdzīvo kopā ar mani. Tā izveidojās komanda – Justīne un studenti, Sanita, tad pievienojās arī Agnese Pastare, Dace Kalsere, Ventspils pašvaldība un citi. Liels, ļoti smags darbs, bet tas tiek darīts ar mīlestību, ar līdzjūtību un cilvēcību. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu visus iesaistītos cilvēkus. Es neesmu vienīgā, ir daudz tādu.”

Brīnumainā notikšana

“Palīdzības centrs “Ventspils Atbalsts Ukrainai” piedzima 24 stundu laikā”, saka Sanita Petere. Viņa ir gan uzņēmēja, gan Latvijā un ārpus valsts robežām pazīstama dziedniece. Sanita Petere stāsta: “Šī nedēļa ir pārsteigumu pilna. Katru dienu kas jauns. Sākumā bija doma atvērt savu mazo veikaliņu, pieņemt mantas, bet tad sapratām, ka ir jāveido palīdzības centrs. Piezvanīju Ventspils domes priekšsēdētājam Jānim Vītoliņam svētdienas dienā un teicu, ka ir nepieciešama palīdzība – ir vajadzīgas plašas telpas. Viņš man atbildēja: “Šajā laikā brīvdienu nav.” Pirmdien jau mēs saņēmām telpas, sāka veidoties komanda. Esam sadalījuši atbildības jomas. Cilvēki nāk. Varbūt neraksturīgi ventspilniekiem, kas arvien ir centušies pastāvēt maliņā un paskatīties uz situāciju. Tagad redzam, ka mums ir liela kopības sajūta, esam lieliska komanda. Kopš esmu Ventspilī, tas ir pirmoreiz pa visiem šiem gadiem. Kara situācija vieno. Vakar daļu saziedoto mantu iedevām līdzi “Ventspils Reisa” autobusam, kurš brauc uz Ukrainu pēc bēgļiem. Pārējo komplektējam, jo, iesaistoties Ventspils uzņēmējiem, esam tikuši pie iespējas palīdzību nosūtīt ar lielo kravas auto. Viens uzņēmējs iedeva fūri, otrs noziedoja degvielu, trešais lielais uzņēmums atbrauks visu sūtījumu nopakot ar plēvēm. Iesaistās visa Ventspils, tajā skaitā uzņēmumi – viens noziedo ūdens paleti, otrs konservu paleti, trešais sveces. Šodien runāju ar Izglītības pārvaldi par bēgļu bērnu adaptāciju vidē. Plānojam, ka būs grupiņa ar ukraiņu valodas skolotājiem. Pieaugušie vēlas mācīties latviešu valodu, vēlas strādāt. Man šķiet, ka ne Rīgā, ne Latvijā vēl nav tāda palīdzības sistēma izveidota, kāda jau ir mums.

Vienlaikus publiskajā vidē saņemu lielus pārmetumus par to, kāpēc ir jāpalīdz ukraiņiem, ka mums pašiem ir nepaēduši, vientuļi, slimi cilvēki, kuriem ir nepieciešams atbalsts. Bet tagad notiekošais ir pasaules līmeņa krīze. Tie ir cilvēki, kuriem viss bija – mājas, darbs, izglītība. Viņi ir savas jomas speciālisti. Un pēkšņi vienā dienā viņi paliek ar vienu koferi, bērniem un mājdzīvniekiem pie rokas, meklējot, kas viņus pieņems.

Mūsu palīdzība ir mazs piliens jūrā, bet jūra veido okeānu.”