Mākslas akadēmijas studentes restaurējušas Popes baznīcas altārgleznu

Tā kā uzdevums ir atbildīgs, laikietilpīgs un arī visādi citādi apjomīgs un sarežģīts, parasti pie vienas gleznas strādā vairāki studenti, un tā bija arī šoreiz – Popes baznīcas altārgleznu restaurēja Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas zinātnes nodaļas Restaurācijas apakšnodaļas bakalaura studiju programmas 2. kursa studentes Rēzija Marta Zegnere un Laura Vucena. Darba vadītāja – LMA Restaurācijas katedras vadītāja Dace Pāže – stāsta, ka altārgleznas restaurācija bija iespējama, pateicoties LMA doktora studiju programmas direktora profesora Ojāra Spārīša un Popes draudzes mācītāja Jāņa Kalniņa iniciatīvai. Taču šis nav pirmais šāda veida projekts, jo LMA studenti arī iepriekš strādājuši pie dievnamu altārgleznu restaurēšanas.

«Glezna bija pārsteidzoši labā tehniskā stāvoklī,» novērtē Pāže. Tā gleznota uz jau rūpnieciski gruntēta audekla eļļas tehnikā. Pāže zināja teikt, ka šie audekli ir problemātiski restaurācijai, jo laika gaitā kļūst trausli un veidojas plaisas. Lielākie defekti bija divi plīsumi, kas restaurācijas gaitā tika aizdarīti, un apakšrāmja savērpums, kas ar laiku veicina arī pašas gleznas deformāciju. Lai to novērstu, restaurācijas gaitā iesaistījās profesors Andris Začests un glezna tika noņemta no apakšrāmja, kaut arī tas nebija paredzēts pēc sākotnējiem plāniem. «Gleznai vienmēr ir jābūt labi uzstieptai uz apakšrāmja, lai neveidotos deformācijas, jo, ja veidojas deformācija, tad sākas slāņu plaisāšana. Tā ir sarežģīta restaurācijas lieta,» procesus skaidro Pāže. Tāpat viņa zināja teikt, ka glezna saglabājusies uz oriģinālā rāmja un nav tikusi pārvilkta. Tā kā gan gleznas virspuse, gan arī aizmugure bija salīdzinoši tīra, «spriedām, ka altārī tā bijusi labi aizsegta».

LMA studenti Rēziju Martu ar Popi saista īpaša saikne – tā ir viņas dzimtā vieta –, un, uzzinot, ka glezna, kas būs jārestaurē, atceļojusi tieši no Popes baznīcas, jaunieti pārņēmusi vēl lielāka interese un degsme. Tā bija spēcīga motivācija, akcentē studente. Pēc viņas sacītā, glezna ir ļoti skaista, un jūtas gandarīta, ka kopīgiem spēkiem ir izdevies to restaurēt, tādējādi paildzinot tās mūžu. Studente priecājas, ka darbs, kas jāpaveic, beigās nebija tik sarežģīts, kā sākumā plānots, jo gleznas formāts to būtu vēl papildus apgrūtinājis. Jāpiemin, ka glezna ir nepilnus 3 metrus gara un 1,33 metrus plata, un tīrīšana tiek veikta ar instrumentiem, kas ir līdzīgi vates kociņiem.

Atskatoties uz padarīto, Rēzija Marta stāsta, ka vispirms tika atputekļota un dezinficēta gleznas aizmugure, kā arī notīrīts netīrumu slānis tās virspusē; vietās, kur tas bija nepieciešams, tika stiprināts grunts un krāsu slānis, aizdarītas plīsuma vietas, reģenerēts lakas slānis, kā arī tonētas un retušētas autora krāsas slāņa zuduma vietās. «Viens no ētikas likumiem ir – dari, cik maz iespējams, bet tik labi, cik iespējams, – un to es arī ievēroju,» turpina studente, piebilstot, ka nezinātājam būtu pat grūti pateikt, ka kaut kas ir darīts, bet šie procesi ir ļoti svarīgi, lai saglabātu darba ilgmūžību.

Informācija par Popes baznīcas altārgleznas izcelsmi ir ierobežota – nav zināms nedz tās autors, nedz arī precīzs datējums, taču, pēc visa spriežot, tās varētu būt 19. gs. beigas–20. gs. sākums. «Ļoti cerējām, ka kaut kur atklāsies kāds uzraksts, bet diemžēl neko neatradām,» teica Pāže, vienlaikus piebilstot, ka darbs uzgleznots ļoti smalki un augstvērtīgi. Baznīcas pieņēmums par to, ka tas varētu būt vācu gleznotāja Jūliusa Dēringa darbs, neapstiprinājās. Cita starpā to apšauba arī mākslas zinātniece Edvarda Šmite, kas ir pētījusi Dēringa daiļradi.