Taka apvieno Ugāli un ugālniekus

Caur gravām uz centru

Nedēļas nogales lietainā diena ugālniekiem izvērtās aktīva. Pie velotriāla trases, kur sākas TAK-U-GĀLES pastaigu taka, svinīgi tika griezta atklāšanas lentīte, oficiāli noslēdzot projektu, kas ir piemērs vietējo iedzīvotāju un dažādu iestāžu un institūciju sadarbībai vietas attīstībā. Un arī atklāšanas pasākumā drēgnajā novembra dienā kuplo ļaužu pulku sildīja ne vien ugunskurs, bet arī sadarbības gars. TAK-U-GĀLES komanda, kultūras nama ļaudis, folkloras kopa Urdava, Ugāles pūtēju orķestris, pagasta pārvalde, triāla klubs KARTERS – katrs deva savu artavu, lai diena izvērstos interesanta un piepildīta. Savukārt, takas apmeklētājiem bija iespēja ne vien pārbaudīt savas zināšanas, izpildot sagatavotos uzdevumus, bet arī baudīt zupu, karstu tēju, dziesmas un jauno triālistu paraugdemonstrējumus. Dienas noslēgumā, izejot 6 km garo posmu, sākot no triāla trases, metot loku gar dzelzceļu, lapegļu audzi, veco pilskalnu un baronu kapiem, cauri skaistām gravām, gar dižozoliem un teju neskartiem dabas džungļiem, pāri Ventspils – Rīgas šosejai līdz pat vecajiem veikaliem un tad gar dzelzceļa ūdenstorni, bērza aleju atpakaļ uz jauno Ugāles tirgus placi, atgriežoties sākuma vietā, pat iedzimtie ugālnieki atzina, ka uzzinājuši par savu pagastu daudz jauna un ir patīkami pārsteigti. Gan pašiem interesanti, gan būšot, kur ciemiņus aizvest.

Iedvesma dod impulsu

2019. gadā vietējās biedrības Ugāles attīstībai vadību savās rokās uz laiku ņēma Ilze Babra. Savukārt, vēl pirms tam Ilze bija iedvesmojusies no kaimiņu pagasta biedrības Popes muiža organizēto semināru, kurā vietrades eksperts Jānis Ķīnasts stāstīja par kopienu nozīmi sava pagasta attīstībā. Iedvesmojoties un nodomājot, ka arī ugālniekiem jāsarosās, lai kopējiem spēkiem meklētu idejas, Ugāles attīstībai sagatavoja projekta pieteikumu LEADER projektu konkursā, piesakot ideju organizēt vasaras skolu kopā ar Ķīnastu. Projekts tika atbalsts un 2019. gada augustā bariņš ugālnieku, kā arī daži kaimiņu pagastu ļaudis, sanāca kopā, lai ne vien gūtu jaunas zināšanas, smeltos iedvesmu no lektora, bet arī paši radītu idejas Ugāles pilnveidošanai. Tika izveidotas vairākas darba grupiņas un viena no tām bija TAK-U-GĀLE, kura vasaras skolas laikā izveidoja pirmo uzmetumu takai. Šī arī izrādījās reālākā no visām idejām. Pat vairāk, tā izrādījās ļoti dzīvīga un ar milzu sparu tiecās uz augšu kā asns pavasarī, kas saņēmis spēcinošos saules starus. TAK-U-GĀLES kodols vasaras skolā ne vien baltas no baltas lapas jau izveidoja gana skaidru plānu, ko vēlas panākt, bet uzreiz pēc tam ar entuziasmu ķērās pie realizācijas.

Labāk nekā sapņos

Sekoja vairākas ekspedīcijas, lai saprastu, kur takai labāk vīties, apzinoties, ka vietām nāksies izlauzties cauri arī tobrīd necaurejamiem - aizaugušiem un mitriem valkiem. Vēlāk sekoja pirmās talkas. Pirmajā no tām, kas notika vietā netālu no takas sākuma posma, kur krūmos ieaudzis slēpās skaists ozols, piedalījās tikai daiļais dzimums. Taču tas netraucēja dāmām pašām ņemt rokās trimmeri un padarīt gana lielu darbu. Dzintra Mieze, kura ir viena no idejas autorēm, atceras: «Ilze Mekša - Komisarova viena pati iztrimmerēja šo vietu ap ozolu līdz pat dzelzceļa tiltam.» Taču, dodoties aizvien jaunās, kā paši iedzīvotāji to dēvē – ekspedīcijās un laužot takas ceļu, aktīvistu un atbalstīju pulks audzis. «Mums pievienojās Andris, kas mūsu dāmu pulkā bija ļoti vērtīgs pienesums. Mums, sievietēm, šķita, ka šo vajag izzāģēt un to vajag izzāģēt, lai viss ir tāds tīrs un smuks, bet Andris kā mežinieks saka, nē, tā nebūs,» atceras Dzintra. Tika organizētas vairākas talkas, kuru skaitu esot grūti saskaitīt un tām pievienojušies daudzi ugālnieki. Ja sākumā bija sapnis tikai par to, kā izlauzt takas ceļu un skatam atbrīvot ainaviskākās vietas, pāri mitrajām vietām pārmest laipiņas un vietām uzlikt informatīvos stendus, kas pavēstītu konkrēto vietu stāstus, tad pamazām ideja ieguva vērienu. Kā atklāšanas pasākumā atzina Inese Rumpa, kuru pārējie dēvē par šī projekta lokomatīvi - šis esot tas gadījums, kad rezultāts sanāca skaistāks par sapņiem.

Kopienā ir spēks

Grupas dalībnieki lika lietā katrs savas prasmes. Irēna Lakše, būdama biologs pēc izglītības un dzīves aicinājuma, spēja saskatīt dabas vērtības, Andris Bernāns - ar pietāti un izpratni attiecās par meža tīrīšanu, Dzintra Mieze dalījās savās zināšanas par skaistākajiem meža kaktiņiem, kas uzkrātas jau no bērnu dienām. Savukārt Inese Rumpa nebaidījās ķerties klāt visiem birokrātiskajiem saskaņošanas darbiem, jo taka vijas cauri gan Latvijas valsts mežu, gan pašvaldības, gan privātajiem īpašumiem. Ilze Mekša-Komisarova darbojās gan ar mākslinieka otām, gan ar trimmeri. Ar savām prasmēm atbalstīja arī citi ugālnieki. Māksliniece Sindija Mačtama radīja TAK-U-GĀLES logo, Liene Radionova palīdzēja maketēšanas darbos.

Uzdrīkstēšanās jautāt

Taču vērienu idejai piešķīra mirklis, kad grupiņa pieņēma lēmu sazināties ar Ventspils novada pašvaldības tūrisma speciālisti, Evitu Roģi. Viņa, uzklausot ideju un, saprotot, kādas ir ugālnieku ieceres, soli pa solim uzlikusi plānu, kā tālāk rīkoties, lai tā taptu realizēta. Rezultātā pašvaldība to kā vienu no projektiem virzīja arī LEADER projekta konkursā un tā tika atbalstīta. Ugālnieki saka paldies novada Attīstības nodaļas vadītājai Gintai Rodertei par ieinteresētību. Savukārt, Roderte uzteic iedzīvotāju grupu ar, kuru strādāt esot bijis viegli un produktīvi. Nepieciešamais finansējums tika sarūpēts un sākotnējā pieticīgā ideja ieguva lielāku vērienu – gan ērtas un glītas kāpnes, lai ikvienam pa spēkam šķērsot arī stāvās nogāzes, glīti tiltiņi, informatīvie stendi, soliņi un pat šūpoles. Atbalstoša bijusi arī VAS Latvijas valsts meži, kas ne vien atļāva rosīties savās teritorijās, bet arī uzņēmās papildus objektu ierīkošanu uz sava rēķina.

Arī māksliniece Laimdota Junkara pievienojusies, atvēlo novadpētniecības materiālus informatīvajiem stendiem, gan ar savu mākslinieku studiju, veidojot uz koka zīmētus dabas tēlus. «Visiem, kas piedalījās pateikt paldies nav iespējams, to bijis daudz, tādēļ, lai neapvainojas kāds, kurš piemirsts,» saka Dzintra un atklāj, ka TAK-UG-ĀLEI šis nebūt nenozīmē projekta noslēgumu, jo ideju vēl ir daudz.

Jāsper solis tālāk

Viena no tām ir veidot takas atzarus uz dažādām vietām Ugālē. Tāpat ir plāns piesaistīt Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistus, lai apzinātu un nokartētu vērtīgos kokus. Dzintra atklāj, ka viņas sapnis būtu kukaiņu mājas izveide. Tāpat no apmeklētājiem izskanējusi ideja, ka varētu veidot dažādus vides objektus, piemēram, molbertu dabā. Inese, savukārt, atklāj, ka ir potenciāls izmantot Irēnas Lakšes vērtīgās zināšanas, piedāvājot izzinošas ekskursijas dabā jauniešiem.

Taču vērienīga ir vēl viena iecere, kas iezīmē, cik būtiska tāpat kā projekta sākumposmā, tā arī turpmāk – ir starppagastu sadarbība. Ir dzimusi doma savienot Ugāles taku ar Puzenieku taku uz vienu pusi, kā arī cauri Ugāles Mācītājmuižai un Dzirnavām uz Usmas pusi. Iespējams, ka tas varētu būt pat velo maršruts.

Vajadzētu digitalizēties

Inese uzver nepieciešamību dabā ierīkoto arī digitalizēt un sasaistīt ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām. «Mums katram ir savas prasmes un stiprās puses komandā, taču šīs digitālās lietas ir tas, kas mums pietrūkst, bet, ko vajadzētu darīt, tādēļ mums noderētu palīdzība šajā sadaļā,» jau par konkrētiem darāmajiem darbiem runā Inese. Tas apliecina, ka acis vietējai kopienai turpina degt un labi uzsāktais ceļš pie kopienas sadarbības projektiem Ugālē nebeigsies.

Taču par to, cik pakāpienu jāpārvar, cik tiltiņi jāpāriet, cik nozīmīgu vietu jāaplūko, takas izveidotāji, aicina uzzināt katram pašam. Ceļā uz Ventspili, nevis izbraucot Ugālei cauri, bet piestājot un izkustoties izzinošā pastaigā.

Atjaunot asinsriti

Dzintra Mieze

pastaigu takas idejas iniciatore

Šeit blakus pilskalnam, gravām atrodas manas vecāku mājas un visa mana bērnība un jaunība pagājusi blakus šai vietai, bet pēdējos gadus es ar skumjām noraudzījos, kā tai aizaug. Ja manā jaunībā šeit bija tāda kņada, ugālnieki slēpoja, slēpju ceļi bija iebraukti krustu šķērsu. Izslēpoja vienu gravu un devās pāri uz Šalkumu lielo gravu. Un es parasti nestaigāju pa ceļu, bet nācu cauri mežam un vēroju, kā mainās ainava. Ja kādreiz, kad bija piemāju saimniecības, aitas un govis noganīja gravas un tās bija pārskatāmas, tad ar gadiem tās aizauga. Un tikai mazs posms līdz pilskalnam bija vienīgā vieta ārpus centra, kur varēja pastaigāties. Un laikam, jo vairāk gadi gāja, jo dziļāk apzinājos, ka, ja ne mana paaudze, šo vēl izcels, tad pēc mums šīs vietas kādreizējo nozīmību un skaistumu aizmirsīs. Mans ikdienas darbs ir ar cilvēkiem un tā vienu reizi biju šo savu ideju izteikusi arī Ilzei Babrai. Un, kad notika šī Ķīnasta vasaras skola un ritēja jau otrā diena, Ilzīte man zvana un saka: «Dzintra, skrien šurpu, esi mums vajadzīga!» Es sākumā minstinājos, jo, lai arī man bija informācija, ka šāds pasākums notiek, īsti neuzdrošinājos piedalīties, īsti nesaistīju to ar sevi. Taču atsaucos, pievienojos un burtiski tūliņ arī devāmies pirmajā ekspedīcijā pa iespējamo takas ceļu. Tagad, pārlasot savas piezīmes, biju pārsteigta, ka jau nākamajā nedēļā gājām otro reizi. Sākumā izgājām kādas sešas ekspedīcijas, lai vispār saprastu, kā taku labāk veidot. Mūsu mērķis bija izveidot apli, lai būtu savienots vecais Ugāles centrs ar jauno centru. Tādu asinsriti Ugālei vēlējāmies ielaist, jo katrs ikdienā dzīvojam savā vidē un redzam tikai to, kas ap mums grozās. Šodien varu tikai pabrīnīties, kā mums izveidojās komandas kodols un teikt paldies, ka tas sākuma posms – seminārs pie Ķīnasta notika un saveda mūs kopā, lai pēc tam, iesaistoties jau citiem, ideja uz tās piepildījumu tiktu aiznesta ar vēja spārniem.

No defekta par efektu

Inese Rumpa

TAK-U-GĀLE neformālā līdere

Toreiz seminārā pie Ķīnasta, analizējot Ugāles stiprās un vājās puses, kā vienu no trūkumiem identificējām Ugāles lielo sašķeltību. Ugālē ir izveidojušies vairāki vēsturiskie centri, turklāt to sašķeļ arī šoseja, bet kādreiz iecienītās pastaigu takas pa divsimt gadus veco mežu un bija aizaugušas. Un tad Ķīnasts ieteica mums šo defektu pārvērst par efektu, izdomāt, kā šos daudzos centrus apvienot un mēs domājām, ko paši ar saviem spēkiem varam izdarīt. Sākām ar to, ka tās vienkārši paši izstaigājām un tas emocionāls fons bija ļoti pacilājošs un iespaidiem bagāts. Tieši toreiz pirmajā tika ievibrētas tās pozitīvās enerģijas, mums darbi šķīrās un tā soli pa solim tika pieņemti TAK-U-GĀLEI labvēlīgi lēmumi un mūsu vēlmju minimums izvērtās projektā, kas saņēma finansējumu un tapa ne vien daži tiltiņa, bet daudz vairāk, ieskaitot skaistās un pamatīgās šūpoles. Nepiekrītu, ka es esmu tā līdere, visi dara, es vienkārši starp mums esmu tas pašvaldības darbinieks, un, protams, ka par visiem jautājumiem un saskaņojumiem zvana man un līdz ar to man ar tiem papīriem vairāk sanāk darboties. Un šis stāsts nav tikai par taku, bet tiešām ir stāsts arī par sadarbību. Kamēr es strādāju bibliotēkā, tāda sadarbība, kāda šobrīd, mums ar kultūras namu nekad nav bijusi. Es pirms tam ne ar Andri, ne Dzintru biju kontaktējusies, bet tagad ir arī paplašināts vietējo paziņu loks. Un talkas, kad sanāk visi kopā, tas atkal ir tas pozitīvais. Ideju mums ir daudz, Ugāles meži slēpj neatklātas iespējas un katram mums ir savs potenciāls, atliek tikai turpināt darīt.