Plūdoņu Aldas laika zīmes

  Lauku cilvēkam tās ir svarīgas. Tajās daba pasaka priekšā, kas no darbiem veicams šodien, ko var atlikt līdz rītdienai.

Plūdoņu mājās 

Aldas vectēvs Uldriķis Birziņš dienējis cara armijā, sakrājis zelta naudu un, pārnācis mājās, nopircis saimniecību. Uldriķim bijuši seši bērni. Vienu dēlu Uldriķis gribējis izskolot par juristu.

Taču dēls Jānis, atnācis uz pilsētu, saticis ticīgus cilvēkus, sācis klausīties bībeles mācību, un kļuvis par mācītāju. Vecaistēvs ar to nevarējis samierināties, un ilgi viņu nepieņēmis. Vēlāk viņš visiem saviem bērniem iedalījis pa 12 hektāriem zemes katram. Aldas tēva Eduarda saimniecība atradusies otrpus upītei.

Māju vārds Plūdoņi dots dēļ plūdiem, kas upes krastā bieži vien bijuši pamatīgi. Lai mazinātu plūdu iespējas, pirms kara upes līkumam izveidota jauna, taisna gultne,  māja palikusi uz saliņas. Tēvs uztaisījis zemes dambīti, lai tiktu uz ārpasauli. Ja pavasara ūdeņi bijuši lieli, tad dambītis applūdis, un mājas no ārpasaules  nogrieztas.

«No bērnības atceros, kā vienreiz dambītis aizgāja reizē ar malkas šķūnīti. Ūdens plūda pāri saliņai.Mūs, mazākos bērnus, ārā nelaida. Skatījāmies pa logu, kā malka peld projām, un raudājām. Mamma uz kūti brauca ar lavu,» atcerās Alda.

Viņa Plūdoņos dzīvojusi līdz 16 gadu vecumam, pēc tam pārcēlusies uz Ventspili, bet kopš 1988. gada, kad tēvs miris, aizgājusi atpakaļ uz tēva mājām. Arī šogad dambītis applūdis, palicis plaukstas platuma tiesa, lai ūdens skalotos pāri visai saliņai. Dēls ar vedeklu atveduši gumijas laivu, ja nu kas notiek.

Par Eduardu un Plūdoņu mājām apkārtnē bijusi tāda kā anekdote. (Kādreiz laukos cilvēkus sauca māju vārdos.) «Ko ta Plūdonis dara?» vaicā viens. « Ar visu bērnu baru sēž mājai uz jumta, dziesmu grāmata rokās,» atbild otrs.

Laika vērojumi

Laika zīmes sākusi pierakstīt Aldas māsa. Viņai slimības dēļ ierobežota kustību spēja, tāpēc māsa sūdzējusies «Man nav ko darīt,». Alda ieteikusi: «Pieraaksti laiku!» Tā visi vērojumi pierakstīti kopš 1991. gada.

Kad atrodas brīvs brīdis, un apnīk tā trakā strādāšana, Alda ar māsu skatās, kāds solās būt laiks. Māsa paņem pierakstus, Alda sakrājusi piezīmes un pulblikācijas presē par dažādām laika zīmēm, abas tās pēta un izdara secinājumus par laiku tuvākam un tālākam  periodam. Piemēram, nāk vasara – vai varēs savākt sienu, un kāds būs rudens? Daba pati parāda priekšā, jāprot tikai saskatīt.

«Biju pretī māsai uz autobusu. Lēnam nākam mājās – saku, skaties, eglei skujas nobirušas, būs plūdi. Tas bija 20. februārī – tātad plūdiem jāsākas 20. martā. Tā arī bija. Eglēm skujas turpināja krist ilgi, kādu mēnesi, tātad plūdi būs gari. Tā arī bija, pagāja aptuveni mēnesis, kamēr upe pilnībā atgāja savā gultnē.»

Alda novērojusi, ka pagājušajas nedēļas sākuma mājās atnākušas vietējās dzērves, tātad iestāsies silts laiks. Dzērves uz saviem spārniem atnes siltumu. (Tieši tā arī bija, par to varējām pārliecināties paši, jo mūsu saruna notika pagājušajā nedēlā – trešdienā.)

Ja rītā debess mala ir skaidra, tad būs skaists laiks. Ja vakarā saule riet sarkana, laba laika nebūs. «Man tie lopiņi ganās savvaļā, aizaugušajās pļavās un krūmājos. Vakarā eju pakaļ. Ja pļavu ielejas baltas, pilnas ar miglu un kalniņi pliki, būs skaists laiks. Ja otrādi, tad būs slapjš.»

Kad odi stampājas, lido tādos kā stabos, būs skaists laiks, ja sijājās, tad uz lietu.

Pavasarī, rokot mēslu kaudzi, jāvēro maijvaboļu kāpuri – kurš gals ir tumšs? Sākuma vai beigu gals? Pēc tā var pateikt, slapjš būs vasaras sākums vai beigas.

Vasarā jāskatās, kā govis ganībās izēd zāli. Pēc tā var pateikt, būs barga vai maiga ziema. Ja bez izņēmuma noēd visu zāli, būs barga. Ja izēd laukumiem – maiga. Pagājušajā vasarā govis noēdušas visu bez atlikuma.

Vardes kurkst uz lietu. «Tagad gan varžu apkārt paliek mazāk. Stārķi izēd. Mums uzkūlies zivju gārnis, tas ir tik rijīgs, ka bail,» stāsta Alda. «Kamēr zivju gārnis  uzradies, mūsu stārķa ligzda ir tukša. Stārķis vairs te nenāk . Domāju, ka barība viņam pietiek, bet gārnis  neļauj perēt – izēd olas, visu gāž ārā.»

Ja govs no ganībām nāk ar zāles kušķīti mutē – nākošajā ziemā būs bada ēdiens. Siens nebūs vērtīgs. Siena kvalitāte atkarīga no tā, kad zāli pļauj un kā tā ir izžāvēta. Citreiz saka – siens skaisti izžāvēts, kā tēja. Bet govīm negaršo, ja siens vismaz vienu reizi nav dabūjis lietu. Tad tas ir it kā mīkstāks. Vecu sienu govis kādreiz ēd labāk kā jauno. Veca gudrība māca, ka sienam trīs mēnešus jānostājas, tad lopi to ēd laprāt, jaunu nē.

Šoziem Alda ar māsu barojušas briežus.  Ar pirmo salu pagrabā apsaluši rutki. Interesanti, vai brieži tos ēdīs? Visus rutkus un bietes apēduši. Piedevām vēl katru dienu arī maisu siena. Tagad briedis Aldai pateicies. «Eju aplokā, laist ārā aitas –

skatos briedis atstājis lielo ragu – paldies pateicis.»

Pēc Aldas vērojumiem šī gada vasara būs pērkoņaina. Mitruma būs pietiekoši. Varētu būt arī sausāki periodi. «Varbūt, ka ne vienmēr vērojumi sakrīt – jo tālāk tā pasaule iet, jo vairāk tiek samaisīta – taču daudz kas piepildās,» savu stāstījumu nobeidz plūdoņu Alda.