Ventspils veicina rakstīšanu (Fragments no romāna)

Drīz to turpinājumos varēs lasīt Latvijas Avīzē, pēc tam Lata romāna izdevumā.

Kurš pēc skaita ir jūsu jaunākais romāns?

– Vīrietis vēsai vasarai ir mans trīspadsmitais romāns. Ar šo ciparu draudzējos – dzīvoju namā Nr. 13, kuru apkalpo 13. pasta nodaļa, tālsatiksmes transportā man bieži trāpās 13. vieta, arī dažādās situācijās to bieži satieku. Bet pavisam nu būšu uzrakstījusi 25 grāmatas, trīs no tām varētu nodēvēt par savā un citu virtuvēs gūtās pieredzes pastāstiem. 

 

Par ko vēsta jaunākais romāns?

– Lielos vilcienos jaunais romāns, protams, ir par mīlestību. Gan par tās visiem redzamajām šķautnēm, gan par slēpto starojumu, kurš atklājas, tikai savu īsto brīdi sagaidījis, un ir tik spēcīgs, ka uzdrošinās stāties pretī aklam naidam un to uzvar. No kurienes mīlestība atnāk un kurp aiziet? – uz šiem mūžīgajiem jautājumiem atbildes meklējot, pamatā vērpjas romāna sižets.

 

Kāda ir šī darba saistība ar Ventspili? Varbūt pilsētas pieminēšana saistās ar nostalģiskām atmiņām par šeit pavadītajiem gadiem?

– Šī romāna ideja pie manis atnāca pirms diviem gadiem kādā skaistā augusta vakarā Ventspils promenādē. Sēdēju, klausījos pilsētas trokšņos un pieķēru sevi saceram dialogu: sarunājas vīrietis un sieviete, kas pēc daudziem gadiem satikušies, lai atkal stāvētu pie pirmās mīlestības sliekšņa…

Un par to, kas vieno un šķir, abi varēja domāt tikai šeit, kur dzestrs upes vējš glaužas gar stilbiem kā no peldes atgriezies suns! Iznāk tā, ka Ventspils sevi pati ielika grāmatā, un es šim diktātam ar prieku pakļāvos. Septiņdesmito gadu sākumā Ventspilī dzīvojot, tur esmu pieredzējusi brīnišķīgus likteņa pavērsienus, satikusi jaukus cilvēkus un daudz mācījusies profesijā.

 

Kāpēc jūs ieteiktu šo darbu izlasīt ventspilniekiem un kādai auditorijai tas vairāk piemērots?

– Jāteic, ar Ventspili saistās tikai viena romāna līnija, un nevaru galvot, vai tāpēc grāmata būtu īpaši ieteicama ventspilniekiem – tas ir katra izvēles jautājums. Par savu lasītāju galveno auditoriju uzskatu vidēja vecuma sievietes, taču gadījies satikt arī stiprā dzimuma pārstāvjus, kuri ļoti labi orientējas manā daiļradē.

 

Cik bieži atbraucat uz Ventspili un kas jūs šeit īpaši saista?

– Tā kā joprojām darbojos praktiskajā žurnālistikā, Ventspili apmeklēju vairākas reizes gadā. Tiesa, tad vienmēr sanāk steigties, tāpēc mēģinu augusta beigās vai septembrī – atvasara ir mans mīļākais gada nogrieznis, – atlicināt no visiem pienākumiem brīvu Ventspilij veltītu dienu.

Lēnām izbraukāju mazās ieliņas Pārventā, aplūkoju jaunceltnes, ieturos Melnajā sivēnā, noklausos tirdzinieku sarunas, aizeju ciemos pie Silvijas Olderes (bijusī Ventas Balss tulkotāja – red.) un mēģinu saprast, kādā valodā un ko man stāsta vējš pie jūras. Debesis tad jau kļuvušas palsi rudenīgas, smiltsērkšķu zari pilni dzeltenu ogu un katra smiltī izaugušā grīšļa lapiņa dabas balsī apstiprina: viss paiet… Tādas gaišas, krāšņas un iztēli uzpildošas skumjas man ir nepieciešamas

 

Ko šobrīd rakstāt?

– Esmu uzrakstījusi sešas nākamā romāna lappuses. Cik raiti ies uz priekšu, grūti prognozēt – ir darba pienākumi, dienišķā sadzīve, dažādi kārdinājumi, arī personīgais noskrējiens liek sevi manīt.

 

Fragments no Monikas Zīles jaunākā romāna „Vīrietis vēsai vasarai”, kurš drīz būs lasāms „Lata romānu” sērijā.

  

– Dzirdi? – Niklāvs pagausināja soli. – Danči  Reņķa dārzā jau uzņem apgriezienus, tā kā esam pašā laikā.

– Progresīvā jaunatne šādu mūziku neizsvilps? – Renāte jautāja ieklausoties. Aiz lielajiem kokiem nudien spēlēja lauku zaļumballes valsi.

 

Sen tas bij’, pie Ventas ziedu laikā, pirmoreiz kad tevi redzēju, – instrumentiem piebalsoja dziedātājs. Vēl pirms pusstundas, no Slokas mītnes izejot un lēnām soļojot uz pilsētas centra pusi, zaļumballes apmeklējums bija šķitis vienīgais piemērotais iegansts, lai Niklāvs viņu atvestu uz Ventspili, pēc daudziem gadiem pieliekot punktu jaunības iecerei.

Savu panākt raduša vīrieša iedoma, kaut ar spēles paņēmienu, bet par katru cenu! Viņa redzēja, cik lielu prieku Slokam sagādā priekšlikums atstāt mašīnu sētā un izlocīt kājas. Toreiz arī bija iecerēti gari klejojumi kopā cieši sadotām rokām...

 

Ak, kamdēļ mums lemts bij’ toreiz šķirties? – gluži vai  atmiņu rakstā sēroja neredzamais solists.

– Ja pasākumus pareizi sakārto, paaudzes nestrīdas, – Sloka atsaucās. – Šovakar te izziņota šlāgerballe un attiecīgs pavadījums.

– Ā, beidzot sapratu, kāpēc esmu ielūgta. Senioru ballē ierasties kopā ar jaunu meiteni nebūtu stilīgi.

– Cik ātri tu uzminēji! – Niklāvs iesmējās. – Nu, ja viss nācis gaismā, nav nozīmes turpināt slēpšanos, – viņš sacīja, savā elkonī Renātes roku iekabinādams. – Nešaubos, tev šeit būs liela piekrišana. Taču uzskatīsim, ka esi man apsolījusi gan valšus, gan lecamās dejas.

– Pieklājības pēc varēji apjautāties, vai vēl spēju palēkāt.

– Vēl ... Kā sauc to?... Laikam aerobika. Šoziem festivālā nekas neliecināja, ka tev būtu kustību problēmas.

– Pag, kur tu ņēmi šo informāciju? – Renāte apstājās.

– No pirmavota. – Sloka noglaudīja gaišzilā krekla krūšu kabatiņu. – Gadījos Rīgā, ieraudzīju festivāla afišu, sagribējās gar skaistiem augumiem pamielot acis. Puišu nosliece, liekas, to dēvē par vuārismu.

–Ak, Dievs!...

– Nešausminies, tā neskaitās īpaši smaga perversija. – Niklāva acis smējās. – Bet vispār mēs nācām šurp izklaidēties, nevis diskutēt par pusmūža veču novirzēm. – Viņš strauji apskāva Renāti un, mirkli paturējis klāt pievilkto augumu, palaida vaļā. – Godīgi runājot, vairs neatceros beidzamo dancošanu. Tāpēc rēķinies, ka varu nomīt ķepas.

Izskatījās, ka ballei piekrišana. Iespējams, nevis sarīkojums, bet pirmais siltais vakars bija izvilinājis no mājokļiem gan izaicinošus tīņus, gan viņu vecākus. Pagaidām tauta lielākoties tēloja skatītājus. Dažu maigāku jūtu iekvēlināti pārīši klīda pa izgaismotā dārza gludajām takām un, kāroto divvientulību neatraduši, ciešāk sakausēja skavas.

– Tu domā, ka mēs neatļāvāmies izrādīties tik atklāti, vai ne? – Sloka ierunājās. – Bet, ja izveidojās pāris, to visi zināja, un es jutos glaimots, ka mūs aprunā. Drīkst tevi lūgt? – Viņš paklanījās.

Liekas, arī malā stāvējušie nupat bija saņēmuši kādu zīmi, jo deju laukums piebira pilns, saspiežot viņu augumus kopā. Muzikanti spēlēja saldi sērīgo meldiņu par logā līgstošajiem zilajiem ceriņiem, un solists, ik vārdu skaidri izdziedot, atkārtoja:

Sirds klusi un skumjās man prasa: kur gan tu pazudi, draugs?

Renāte gribēja pajokot, ka nav pat nojautusi, cik sentimentāli mēdz būt atklātās jūras skarbajā krastā mītošie. Taču, ar vīrieša krūtīm piekļauto vaigu jūtot Niklāva sirds dobjos pukstus, viņa steidzīgi norija jau gatavo teikumu. Un vispār ... Pirmīt Niklāvs it kā starp citu atklāja, ka jau ziemā meklējis iespēju satikties.

Aiz jociņiem par novirzēm un sagadīšanās pēc apmeklētu vingrošanas izrādi varēja skaidri dzirdēt īsto nolūku un acīmredzot to slēpt Niklāvs nedomāja. Tikai gribēja, lai viņa saprot, cik daudz joprojām nozīmē un cik ilgota palikusi gadiem cauri...

Afišas par aerobikas festivālu bija tik bālas, ka vienkāršs garāmgājējs neievērotu, un skatītāju zāli pildīja vingrotāju draugi, radi un kolēģi. Ķermeņa izlocīšana ritmiskas mūzikas pavadījumā joprojām bija modē, un, pateicoties tam, nesen izveidotais "Horna" sporta klubs par dīkstāvi nesūdzējās.

Būtu neprāts atsacīties no iesaistīšanās tik spožā masu pasākumā, kur  varēja iegūt bezmaksas reklāmu. Dažas dienas pirms festivāla Renāte izdomāja uzstāties kopā ar "Horna" vingrotājām. Programma nebija sarežģīta, parastajās nodarbībās viņa labi tika galā ar grūtākiem uzdevumiem, un ķermenim tie patika. Vingrošana bija vienīgais vaļasprieks, ko Renāte atļāvās pat vissaspringtākajos dzīves posmos.

Vajadzība sekot kustību ritmam izkliedēja pārējās domas, bet pēc nodarbības tās darāmo bija sakārtojušas pareizajā secībā, sākot no galvenā.

"Horns" nostartēja viduvēji un palika bez godalgām, taču Renāte saņēma krāšņu ziedu grozu no anonīma pielūdzēja. Noklausījusies šī vīrieša izskata raksturojumu, viņa toreiz dāvinātājā sazīmēja lielas mēbeļu firmas īpašnieku, kurš tīkoja iegūt "Horna" pasūtījumu.

– Par ko tu smejies? – Niklāvs jautāja.  

– Tur viens drukns onkulis ar savu dāmu gandrīz ievirpuļoja puķu dobē.

Ja Sloka atskatījies, patiešām redzētu pārīti, kurš  atelsās pēc mazās ēverģēlības. Bet Renātes jautrības iemesls bija mēbeļnieka toreizējā neizpratne un juceklīgā atsacīšanās no ziedu sūtītāja goda, -  to atceroties,  lūpas atkal vilkās smaidā.

Ak, Niklāv... Iemaldījies vingrošanas svētkos garāmejot, nejauši paķerot līdzi bagātīgu kušķi Renātes iemīļoto dzelteni saulaino frēziju! Būtu zinājusi... Jā, kas būtu? Droši vien arī Niklāvs, ziedus sūtot, bija uzdevis šo jautājumu un, paša atbildi saņēmis, nolēma netuvoties.

Nu, bet kam tādam vajadzēja notikt? Tūkstošiem cilvēku pēc gariem gadiem saskrienas ar savām pirmajām mīlestībām – vēsi pamāj sveicienu vai sirsnīgi apskaujas, tēlo viens otru nepazīstam vai aiziet kopā pusdienās,  – tas viss iederas dzīvē. Vai arī...

 

Aizmirsti bijušo draugu, dāvā šo mirkli tik man! – solists izdziedāja piedāvājumu, kuru apstiprināja Niklāva elpa viņas matos, muguru vīrišķīgi nekautri izlūkojošā plauksta un smaržīgā jūnija mijkrēslī satinušās deju dārza nomales.

Atceries tālumā zilā mani vēl, mīļotais draugs. Varbūt, ka pagātnes sapnis tevi reiz atpakaļ sauks...

– Manuprāt, pietiks. – Renāte strauji atlaida vaļā Niklāva pleciem uzliktās rokas. – Zaļumballes programmu, domāju, esam pildījuši ar uzviju.

– Kā vēlies, – Slokas steidzīgajā piekrišanā bija saklausāma vilšanās un, šķiet, vēl kaut kas. – Tepat uz ielas dežurē taksometri.

– Būtu labi. – Viņa  jutās nogurusi. Nē, drīzāk apjukusi vai, kas vēl ļaunāk, vāja. Joprojām pietiekami stipra, lai uzraudzītu "Horna" lielo saimniecību un pieveiktu  šķēršļus; gana ietekmīga, lai liktu ar sevi rēķināties; tik daudz pieredzējusi, lai varētu dot nekļūdīgus padomus, un...

Ne pa jokam sabaidījusies no piemirstās sajūtas, kad pasaule pēkšņi sarūk un vietas tur pietiek vienīgi diviem cilvēkiem. Ar vienu prāta daļu viņa mēģināja par šo sajūtu ironizēt, bet otra, šobrīd daudz stiprāka, vēlējās to paturēt un izbaudīt. Vēl dziļāk, līdz galam.

Mašīnas tapsējums smaržoja pēc putekļiem un atsvaidzinātāja. Nosaucis adresi, Sloka piebilda:

– Ar mazu līkumu, pa Promenādi, vienu no man mīļākajām Ventspils vietām. Gribu tev parādīt vislabāko, – viņš teica Renātei. –Komentāru nebūs, skaties un vērtē pati.

– Jā.

Laikam gan pareizāk būtu pajautāt: "Arī esi pamatīgi samulsis, Niklāv? Tev lieliski izdevās šīs rotaļas sākums – noslēpumainība, lidojums, izmeklētais vīns kopā ar vieglajām uzkodām gaišajā namiņā un pastaiga līdz balles vietai. Varbūt mums nevajadzēja dejot, uzmodinot atmiņas līdz robežai, kad tās uzsāk patstāvīgi rīkoties?...

Abi saprotam, ka teātris beidzies. To ausī man iečukstēja tava sirds, Niklāv. Un, zini, manējā to sadzirdēja… " Palsajā naktī gar mašīnas logiem slīdēja pilsēta. Gaiša, klusa un varbūt nedaudz aizvainota par tās burvībai izrādīto ciemos atvestās sievietes vienaldzību. Jo pilsēta bija pelnījusi cieņu un apbrīnu.

Gan par pievilcīgo ārieni, gan aizturēto maigumu, ko tā mācēja glabāt un gaidīja uzminam. Mājīga laukuma vidū stāvēja senlaicīgs pulkstenis, un turpat bruģa valgajā spogulī skatījās balts dievnams. Tālāk pie upes lapu vēdekļus lēnītēm žužināja brangos podos dēstītas palmas, nevis mākslīga dekorācija, bet apbrīnojami dabiska rota, kas bez strīdiem sadzīvo ar liepām un kļavām. 

Pie upes brauktuves joslu vidū uz sola sēdēja meitene uzrotītās baltās biksēs, un draugs auklējot apmīļoja savā klēpī viņas nogurušās pēdas. Apturēt auto, pieskriet klāt un lūgties, pavēlēt, piekodināt: saudzējiet šo mirkli, noglabājiet zelta brīžu krātuvē un arī tad, ja nepaliksiet kopā, lepojieties, ka šāds dārgums jums ir piederējis!...

Taksometra vadītājs, aizmugures skata spogulī Renātes acis notvēris, paraustīja plecus. Šoferis vairs nebija jauns, droši vien daudz ko pieredzējis un, iespējams, ne pirmo reizi vizināja sievieti un vīrieti, starp kuriem valdošā saspringtā tuvība acīmredzami pārtop vairogā, kas neļauj saskarties viņu rokām.

To apstiprināja Niklāva nopūta. Kā savdabīga atzīšanās bezspēkā un paļaušanās uz brīnumu, kas atbrīvotu no bezvārdu važām, kur jaunības atmiņas savijušās ar dzīves rūdījuma pieredzi tādā  mudžeklī, ka nav iespējams saprast:  viņiem abiem šis brīdis ir prieka biķeris vai sāpju un vilšanās kauss.

– Esam klāt, – Sloka teica. – Cik mums tā skāde?

– Uzskatīsim braucienu par manu dāvanu. – Šoferis  izslēdza skaitītāju.

– Paldies, bet ... – Niklāvs nesaprata. – Kāpēc?

– Varbūt jūsu kundze tad pasmaidīs. Viņai tik skumjas acis.

Aiz vārtiņiem Renāte noāva kurpes un iekāpa zālienā.

– Noguri? – Slokas jautājumā siltas rūpes vienojās ar neskaidrām gaidām.

– Ļoti gara diena... – lūpas ar pūlēm izveidoja atbildi.

Radusi strādāt ilgas stundas – nereti pēdējās elektroniskās vēstules no viņas pasta aizceļoja krietni pēc pusnakts, – Renāte, iespējams, būtu mēģinājusi iztirzāt saguruma iemeslus, taču dīvainais vārgums slēdza domas un ierobežoja kustības līdz robežai, uz kuras vairs nav spēka pretoties, ja kāds paņem klēpī un nes. Palika vien uzticēšanās rokām, kuras atcerējās gan viņas ķermenis, gan sirds.