No ostas līdz pilsētai

Ventspils nu jau labu laiku ir ne vien Latvijā ievērojama ostas pilsēta, bet arī iecienīts tūristu galamērķis. Turklāt šodien Ventspils vairs nav tikai ostas, bet ir arī rūpniecības pilsēta. Tas nav noticis nejauši, bet ir mērķtiecīgs Ventspils brīvostas pārvaldes un pašvaldības darbs, lai, mācoties no ostas pagātnes kļūdām, šodien «neliktu visas olas vienā grozā».

Un Ventspilī viesiem ir, ko redzēt! Nereti savus viesus pastaigā pa promenādi ved nevis gidi, bet gan paši ventspilnieki. Šoreiz un arī turpmāk Brīvostas Ziņas stāstīs ne tikai par šodienas sasniegumiem, bet arī ostas un pilsētas pagātnes liecībām.

Iesākumam par ostas attīstību cauri gadsimtiem savās zināšanās dalās mūspusē godātā vēsturniece Ingrīda Štrumfa.

Ventspils osta funkcionē jau kopš sirmas senatnes, tomēr ilgus gadus pavisam pieticīgi. Pilsētas uzplaukumu, kas, attīstoties ražošanai, sākās hercogistes laikā, pārtrauca karš, un nozīmīgas ostas statusu Ventspils ieguva tikai Krievijas impērijas laikā.

Portus Wynda un mazais ledus laikmets

Ventas grīva un Kurzemes piekraste jūras braucējiem bijušas pazīstamas jau sen. Tomēr kā par pašu pilsētu, tā arī par ostu pastāvēšanas pirmsākumos zināms salīdzinoši maz. Vēsturiskie dokumenti, kas saglabājušies, liecina, ka pilsētas pirmsākumi cieši saistīti tieši ar ostu. Ventspils osta ordeņvalsts dokumentos tiek dēvēta par portus Wynda un ir minēta vēl pirms pils un pilsētas. Osta ar topošo pilsētu saistīta vien tik tālu, cik piekļaujas tās robežai.

Tam, ka Ventspils osta ir neaizsalstoša, tolaik nebija būtiskas nozīmes, jo kuģošana Baltijas jūrā notika tikai laikā no Lieldienām līdz Visu svēto dienai, 11. novembrim. Jāpiemin arī mazais ledus laikmets. Latvijas teritorijā tas ilga aptuveni 600 gadu, sākot no 13. gadsimta. Tā kulminācija bija 16.–18. gadsimtā – apsīka kuģošana un vikingu apmetnes Baltijas reģionā. Domājams, tas ietekmēja arī Ventspils ostu.
 

Sāls, siļķes un audumi

Viduslaikos kuģniecību Eiropas ziemeļos monopolizēja Vācijas tirdzniecības pilsētu savienība Hanza, kuras locekle, lai gan ne pastāvīgi, bija arī Ventspils. No Austrumbaltijas, domājams, arī no Ventspils, tolaik veda vasku, zvērādas, linus un kaņepājus. Labību sāka eksportēt tikai 15. gadsimtā. Importēja lielākoties sāli, siļķes un audumus. 16. gs. Hanzas varenība mazinājās un, pieaugot Atlantijas un Indijas okeānu nozīmei kuģošanā, pasaules mēroga tirdzniecības ceļi pārkārtojās. Baltijas jūrā tirdzniecību pārņēma holandieši.

Kurzemes laivas un hercoga kuģi

17. gs. tirdzniecību Kurzemes ostās organizēja hercogi. Ventspils osta kļuva aizvien nozīmīgāka. Plašāks kļuva labības eksports. Vēl aizvien daudz izveda linus un kaņepājus. Eksporta prece bija arī pelni, darva un koks. Importā aizvien dominēja sāls, siļķes un audumi. Hercoga Jēkaba laikā Ventspilī būvēja kuģus. Salīdzinot ar iepriekšējiem, Hanzas laika, kuģiem, tie bija ietilpīgāki un ātrāki. Līdz ar kuģu būvniecību Ventspils teritorijā veidojās dažādas manufaktūras – dzelzs ceplis, naglu kaltuve, zāģētavas, koka virpotava –, bet Sarkanmuižā – lina austuve, Ūdrandē – auklu un virvju darbnīca. 17. gs. arī zemniekiem tika dota iespēja kļūt par kuģu īpašniekiem.

Viņiem gan pārsvarā piederēja lielas koka laivas, ne burinieki, bet tiek atzīts, ka tolaik pastāvēja arī latviešu kuģniecība. Latvieši uz Baltijas jūras ostām veda galvenokārt zivis. Par Kurzemes piekrastes zvejnieku noteicošo lomu liecina tas, ka šīs laivas tolaik sauca par Kurzemes laivām.

Arī pirmie moli tika uzbūvēti hercogistes laikā. Tolaik tapa arī pirmie Ventas krasta nostiprinājumi. Pie pils izveidoja kuģu piestātnes, bet vairākās vietās – smilts un grants paugurus (balasta kalnus). Gar pilsētas piekrasti izbūvēja koka noliktavu rindu, kas piederēja tirgotājiem.

Tās daļēji saglabājās līdz pat 20. gs. Dažas vēl atrodas vecpilsētā, ostai tuvākajos kvartālos, bet pāris vēlāk tika pārbūvētas par dzīvojamajām mājām.

Ostu aizsardzībai 18. gs. laikā tika izbūvēti arī forti. Jādomā, ka tie ir tie paši, kuru paliekas vaļņu veidā saglabājušās Vasarnīcu un Jūras ielas stūrī.

Tomēr attīstībai svītru pavilka ne vien kari un kārtējā varas un teritoriju dalīšana, bet arī mēris un dažādas epidēmijas. 18. gs. ventspilnieki bija tik nabadzīgi, ka nespēja uzcelt jaunu baznīcu sabrukušās vietā.

Dzelzceļš un uzplaukums

19. gadsimta sākumā Ventspils bija panīkusi pilsētiņa ar aptuveni 1000 iedzīvotājiem. Hercogistes laikā celtie moli bija vētru izpostīti, bet osta piesērējusi ar smiltīm. Stiprāka vēja periodos ostā nespēj ienākt pat vidēji kuģi, un Ventspils skaitījās trešās šķiras osta, kurā atļāva ievest tikai sāli un siļķes.

Tomēr 19. gs. gadsimta vidū ostā atjaunojās rosība – izbūvēja divus jaunus molus, Sarkanmuižā atjaunoja kuģu būvētavu. Ar koka bulverķiem nostiprināja Ventas krastu pilsētas teritorijā.

Uzlabojoties kuģošanas apstākļiem, pamazām pieauga arī Ventspils ostā ienākošo kuģu skaits un par vienu no galvenajām importa precēm kļuva akmeņogles. Aizvien vairāk eksportēja kokmateriālus. 1868. gadā Ventspilī tika uzcelts pirmais tilts pār Ventu – senās pārceltuves vietā Plosta ielas galā. 19. un 20. gadsimta mijā Krievijas impērijā tika pieņemts lēmums veidot Ventspili par vienu no galvenajām labības eksporta ostām. Sākās vērienīgi infrastruktūras būvniecības darbi, tajā skaitā dzelzceļa līnijas Maskava–Ventspils–Ribinska izveide. 1901. gadā uzcēla Ventspils dzelzceļa staciju un tilts no Plosta ielas gala tika pārvietots uz Sarkanmuižas dambi – pretī stacijai.

Sākotnēji ostas galvenā darbība norisinājās Ventas kreisajā krastā, bet līdz ar dzelzceļa izbūvi tā pārcēlās uz Ventas labo krastu un osta sāka strādāt ar vērienu. Kā jau kapitālismā, visus būvniecības un attīstības darbus veica privātas akciju sabiedrības. Ventspilī atradās arī Ostas celtniecības darbu pārvalde, kas koordinēja būvniecības darbus.

Ventas kreisajā krastā, iepretim Tirgus laukumam, izbūvēja ziemas ostu, kur ledus iešanas laikā patvērās kuģi. Lai arī tur vēlāk ierīkoja zvejas ostu, vecie zvejnieki to vēl ilgi sauca par Vintrāfenu.

Šajā laikā tika uzbūvēts arī Ventspils elevators, kas bija nepieciešams, lai šķirotu no Krievijas ienākošo labību, un tolaik bija modernākais Eiropā. No Ventspils eksportēja Sibīrijas sviestu. Šim nolūkam tika uzbūvēta saldētava. Ventspils ostā tika uzbūvēta arī elektrostacija, un jau 1911. gadā osta bija izgaismota ar elektrību.

Pirmā brīvosta – fiasko

Pēc Pirmā pasaules kara, kad lielākā daļa ostas infrastruktūras bija izpostīta, tās darbība atjaunojas pamazām. Tomēr tranzīts no Padomju Savienības tikpat kā nenotika. Vienīgi kokmateriālu eksporta ziņā Ventspils bija ceturtajā vietā starp Baltijas jūras ostām. No Ventspils šajā laikā izveda arī eksporta sviestu, linus un bekonu, bet ieveda akmeņogles.

1930. gadā tika izveidota Ventspils brīvosta, tomēr pēc trim gadiem, kad konstatēja, ka tā nes zaudējumus, to slēdza.  

Ventspils – naftas osta

Kad Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā, atkal sākās vērienīgi ostas atjaunošanas darbi – tika celtas piestātnes un noliktavas. 50. gados starp importa kravām ievērojamu vietu ieņēma cukurs, cements un dažādas iekārtas. Izveda čugunu, antracītu un zāģmateriālus.

Vēlāk Ventspils ostā saka pārkraut ievērojamu daudzumu kālija sāls un dažādas ķīmiskos produktus. 1980. gadā kālija sāls pārkraušana radīja ievērojamas ekoloģiskas problēmas un daļa Ventspils pat ieguva sanitārās zonas statusu.

Piecdesmito gadu beigās Ventspilī sāk pārkraut un pārstrādāt naftas produktus. Liela apjoma kravu plūsma caur Ventspili ļāva veidot jaunas dziļūdens piestātnes, padziļināt jūras kanālu, nostiprināt molus, veidot dažādus dienestus un saimniecisko infrastruktūru. Rezultātā strauji pieauga arī iedzīvotāju skaits Ventspilī. 1946. gadā pilsētā bija 12,7 tūkstoši iedzīvotāju, bet 1989. gadā tika pārsniegta 50,6 tūkstošu robeža.

Pārmaiņu laiks ietekmēja ne tikai Latvijas ekonomiku kopumā, bet arī ostu dzīvi. 90. gadu sākumā izveidotā Ventspils brīvostas pārvalde jau tobrīd saprata, ka jāmeklē jauni attīstības ceļi, lai no Krievijas naftas tranzīta ļoti atkarīgā osta starptautisko politisko pārmaiņu dēļ neciestu otru fiasko tās vēsturē. Šobrīd var teikt, ka otrais brīvostas laiks Ventspils vēsturē izrādījies veiksmīgs, bet par to jau kādā no citiem Brīvostas Ziņu numuriem.