No zvejniekiem par udenslīdējiem

Ostā strādāju jau vairāk nekā pusgadsimtu. Manu acu priekšā aizritējusi nozīmīga Ventspils ostas vēstures daļa. 1954. gadā kā 18-gadīgs puisis sāku strādāt uz peldošā celtņa. Tajos gados 99% peldošo celtņu pienākumu ostā bija saistīti ar ogļu izkraušanu. Tas taču bija laiks, kad viss darbojās uz oglēm – sākot ar pilsētas pirti un beidzot ar visiem kuģiem un elektrostaciju. Ogles veda no Polijas, tad ar peldošo celtņu palīdzību izkrāva Krimuldas rajonā. Pēc tam atkal ar to pašu peldošo celtņu palīdzību iekrāva ogles baržā, kas pieveda tās pie kuģiem.

Tas nozīmē, ka arī pirms 60 gadiem saimnieces Pārventā neriskēja izkārt baltus palagus pagalmos – tie ātri vien kļuva melni no ogļu putekļiem. Mūsu peldošais celtnis bija būvēts Holandē 1929. gadā, tā celtspēja bija 12 tonnas. To vēl izmantoja arī Ventas tilta būvniecībā 60. gadu sākumā, bet pēc tam norakstīja metāllūžņos. Pēckara osta bija sekla, kuģi tajā ienāca reti. Pabeidzis zivju rūpniecības tehnikumu, sāku strādāt zvejnieku kolhozā Sarkanā bāka un 34 gadus nogāju jūrā uz zvejas kuģiem.

Tagad jau 20 gadu strādāju Ventspils brīvostas pārvaldē par kapteini uz ūdenslīdēju kuģa Neptūns. Tāpat kā es pats, arī kuģis Neptūns kādreiz bija saistīts ar zvejniecību. Tas būvēts 1967. gadā kā zvejas kuģis kolhozam Sarkanā bāka. 1989.–90. gados to pārbūvēja un pārveidoja par ūdenslīdēju kuģi. Tagad ik pēc 5 gadiem kuģim ir jāveic remonts ar dokošanu.

Ūdenslīdēju darbs ostā ir bijis vajadzīgs vienmēr. Tagad tas ir daudz atbildīgāks un sarežģītāks – osta ir daudzreiz dziļāka salīdzinājumā ar pēckara laiku. Mūsu ūdenslīdēju darbs redzams ne tikai ostā, bet arī pilsētā. Daudzi enkuri, kas tagad rotā Jūrmalas parku, un dižakmeņi, no kuriem ir izgatavotas skaistas akmens skulptūras, ir izcelti no jūras dzelmes, palīdzot Ventspils brīvostas pārvaldes ūdenslīdējiem.