Izdarīgas un lutinātas (FOTO)

Lai arī oficiālajā darbinieku sarakstā melnā kaķene Rūtiņa nav iekļauta, jau 14 gadu viņa pieskaitāma Brīvostas pārvaldes dāmu kolektīvam. Sekretariāta un lietvedības nodaļas vadītāja Gundega Rebhūna-Ģigule stāsta, ka kaķenīte pār pārvaldes jaunās ēkas slieksni pārlaista pirmā. Ticējums vēsta, ka šāds rituāls nes svētību. Rūtiņa ir visa brīvostas kolektīva, bet īpaši pārvaldnieka Imanta Sarmuļa mīlule.

Visus šos gadus Rūtiņa godam pilda savus pienākumus – sagaida viesus un, nav noslēpums, arī novērtē tos. Ikvienam, kurš uzgaidot apsēdies uz melnās krāsas dīvāniņa un nav pamanījis uz tā guļošo kaķi, nācies piedzīvot pārsteiguma pilnus brīžus. Reiz, kontrolējot pārvaldes ēkas jumtu labojošos strādniekus, Rūtiņa no tā nokritusi. Labi, ka kaķiem ir deviņas dzīvības! Rūtiņa atlaba, no jauna iemācījās staigāt un pamazām samierinājās arī ar krāšņās astes zaudējumu.

Sieviešu dienā puķe no vīriešu kārtas kolēģiem Rūtiņai netiek, taču kāds kārums ir sagādāts. Sievietes gan tiek lutinātas ar kūku un krāsainiem ziediem. Izvēlēties sev mīļākās krāsas ziedu no kuplā pušķa ir ierasta Sieviešu dienas tradīcija Ventspils brīvostas pārvaldē. Pārvaldnieka palīgs Guntis Tīrmanis uzskata, ka kolēģes jālutina katru dienu, ne tikai 8. martā, un to arī dara. Viņam nav aizspriedumu aizvietot sekretāri pusdienas pārtraukuma laikā. Ar šīm reizēm saistoties visjautrākie notikumi. Nereti nākas dzirdēt viņu telefonā atbildam: «Šodien, kundze, jūs savienošu bez maksas!» Humors Brīvostas pārvaldē esot kā zibens novadītājs saspringtās situācijās.

Neskatoties uz ticējumu, ka sievietēm uz kuģa nav vietas un osta saistās ar vīrišķīgu nodarbošanos, brīvostā bez sievietēm neiztikt. Piemēram, Ostas kapteiņa dienesta sekretāre-lietvede Regīna Miroņuka ir vienīgā sieviete vīriešu kolektīvā. Savukārt grāmatvedība ir vienīgā struktūrvienība, kurā strādā tikai sievietes. Starp citu, kopš brīvostas pārvaldes (toreiz – ostas administrācija) izveidošanas grāmatvedību vada Skaidrīte Groša. Bet sievietes ir katrā struktūrvienībā. Pat kuģa „Dzelme” apkalpes vidū ir sievietes – pavāres. Brīvostas pārvaldes sieviešu kārtas darbinieces savā profesionālajā dzīvē saskata pat zināmu romantiku un, kad darbs atļauj, vēl aizvien pulcējas pie loga, lai sagaidītu vai pavadītu kārtējo lielo kuģi.

«Šeit, Brīvostas pārvaldē, jūtama tāda kā pasaules elpa. Pie mums viesojušies gan Latvijas, gan pasaules mērogā zināmi ļaudis. Īpaša harizma piemīt pasauli apceļojušiem jūras vilkiem. Viņu ierašanās vienmēr ir notikums,» ar sirdsdegsmi stāsta Gundega. Viņa jau trīspadsmito gadu sagaida brīvostas viesus un gādā par dokumentu apriti. «Liekas vienkārši: pastiņš, kafija, telefoniņš un smaidiņš – sekretāres galvenie pienākumi. Tomēr mums šeit nav lieku cilvēku. Katra darbinieka laiks ir ļoti piesātināts, tāpat arī mans,» stāsta Rebhūna-Ģigule.

Jautāta, kā viņai, radošam cilvēkam ar komponistes izglītību, tik ilgi izdevies nostrādāt salīdzinoši birokrātiskā amatā, Gundega smejas: «Kad viss šķiet paredzams un zināms, ir jāiet mācīties.» Tieši to viņa šobrīd dara: studē dokumentu un arhīvu pārvaldību Latvijas Universitātes maģistrantūrā. Gundega neslēpj, ka lojalitāte darba vietai lielā mērā ir viņas priekšnieka Imanta Sarmuļa nopelns: “Sarmuļa kungs ir izcils profesionālis un lielisks cilvēku pazinējs. Pateicoties viņa sirsnībai, iejūtībai un reizē arī stingrībai, priekšnieks iemantojis darbinieku cieņu un uzticību.”

Grāmatveža palīdze Taiga Ieviņa atklāj, ka brīvostas dāmām ir īpašas metodes, kā uzturēt sevi formā pēc garajām, pie datora pavadītajām darba stundām, piemēram, vairākas meitenes apvienojušās kompānijā, kas vakaros kopīgi apmeklē sporta zāli. Viņas atzīst, ka, kolektīvi sportojot, ir mazāk iespēju palaisties slinkumā.

Brīvostas pārvalde var lepoties arī ar vairākus metrus augsto citronkoku, kas izaudzis no sēkliņas. Ik gadu tajā nogatavojas vairāki aromātiski eksotiskie augļi. Uz biroju no savas radinieces mājām to atnesusi grāmatvede Māra Cēbere. Viņa spriež, ka koks varētu jau tuvoties četrdesmitgadnieku paaudzei, un priecājas, ka brīvostā tam acīmredzot ļoti patīk. Par to gan lielā mērā paldies esot jāsaka apkopējai Gunai Griezei, kurai no tiesas esot tā sauktie „zaļie īkšķīši”.

Vēl brīvostā stāsta, ka Rūtiņa nav vienīgais amatu sarakstā neierakstītais darbinieks – vēsturiskajā ēkā mītot pavisam īsts spoks. Viens vai vairāki – to neviena īsti nezina teikt, jo katrai par sastapšanos ar brīvostas spociņu, kā to mīļi sauc darbinieces, stāsts ir cits – te justi soļi un ēnas, te bez iemesla krituši priekšmeti, te dzirdēta klusa skrāpēšanās, par ko maldīgi aizdomās turēta turpat netālu laiski gulšņājošā Rūtiņa... Nē, spoks nekā ļauna nedarot, tikai atgādinot par sevi, tāpēc baidīties neesot iemesla. Gluži otrādi - gan viesi, gan mājinieki novērtējuši biroja īpašo gaisotni, pat mājīgumu. Un brīvostas dāmas ir pārliecinātas: tas ir arī viņu nopelns!

Brīvostas dāmas darbībā!