Par Ventspils pašvaldības sabiedriskās teritorijas sniega tīrīšanas un zāles pļaušanas “tradīcijām”, jeb par ilggadējo verdzību.
Runāsim šeit par Ventspils saistošajiem noteikumiem, kuri ir pretrunā pašvaldību likumam, kurā noteikts, ka finansiāli pašvaldības teritorijas kopšanu nodrošina pašvaldība un pēc būtības cilvēku vajag ne tikai nodrošināt ar nepieciešamo inventāru, bet arī samaksāt viņam par viņa paveikto darbu. Runāsim arī par verdzību, respektīvi par komunistiskās domāšanas sekām, jo tiek izmantoti tie paši paņēmieni, lai cilveks būtu spiests strādāt sabiedrības labā bez atlīdzības.
Komentāri (12)
Pašvaldību likuma 4. Pantā (4) teikts, ka autonomo funkciju (tajā skaitā pašvaldības teritorijas kopšanu un uzturēšanu) izpildi finansē no pašvaldības budžeta......(vai valsts).
Vai esošo saistošo noteikumu prasības nav pretrunā ar jaunā likuma 4.pantu? Izskatās, ka ir, jo noteikumos minētais pašvaldības sniegtais atbalsts ir diezgan formāls – rudenī tiek piedāvāts izvest sagrābtās lapas un saņemt ietvju kaisāmo materiālu, taču privātīpašniekiem par savu naudu jāiegādājas zāles pļāvējus, degvielu, grābekļus, sniega lāpstas un ledus skrāpjus.
Vai jaunajos noteikumos ir iestrādāta pašvaldības teritorijas uzturēšanā ieguldīto privāto līdzekļu kompensēšanas konkrēta kārtība arī „standarta” nekustamā īpašuma īpašniekiem, izņemot 13.punktā minētās „noteiktās personu kategorijas” ? Vai tiks ievērots samērīguma princips? Kad pie vienādas zemes īpašuma platības vienam īpašniekam nepieciešama tikai lāpsta un slota šaura trotuāra notīrīšanai un zāle nav jāpļauj vispār, kamēr otram gada laikā jāiegulda nez cik reižu vairāk līdzekļu, jo viņa zemes gabals atrodas ielu krustojumā, robežojas ar platiem totuāriem un platiem zālajiem .... netiek ņemts vērā ieguldītā darba laika apjoms un ieguldītās naudas daudzums, īpaši gadījumā, kad divi privātīpašnieki pašvaldībai samaksājuši vienādu zemes nodokli par vienāda izmēra zemes īpašumu, bet kopjamās platības lielums ir atšķirīgs.
Piemēram, cilvēkam nepieciešams uz vairākām dienām aizbraukt uz citu pilsētu (vai nu pie ārsta, vai pie radiem vai tml.), taču nākas domāt pat to, kurš viņa vietā šķūrēs sniegu no pašvaldības trotuāriem un kā par to samaksāt citam cilvēkam no saviem līdzekļiem! Nozagt cilvēkiem svētkus un svētku noskaņojumu izrādās ļoti vienkārši! Bet, ja nopietni, runa šeit ir par cilvēku brīvības ierobežošanu!
Runāsim par pašvaldības teritorijas kopšanu. Pēc būtības pašvaldība pieprasa kopt īpašumam pieguļošo teritoriju 7 dienas nedēļā, bez brīvdienām, bet valstī strādājošajiem ir noteikta 5 dienu darba nedēļa (tad varbūt brīvdienās un svētkos tīrīt sniegu un kopt pilsētas trotuārus vajadzētu pašvaldībai, jo cilvēkam sanāk sačakarētas brīvdienas un viņš ir “piesiets” pie īpašuma, nevar izbraukt no pilsētas). Sanāk, ka pašvaldība savu finanšu resursu taupīšanas nolūkā apzināti vai neapzināti daļai iedzīvotāju ierobežo viņu tiesības uz pārvietošanās BRĪVĪBU un ATPŪTU!
Cilvēks jau ir nostrādājis 40 stundas nedēļā un viņam ir likumīgas tiesības atpūsties, bet viņam vēl uzspiež sabiedrisku pienākumu strādāt vispār bez brīvdienām un bez atpūtas. Sanāk tā - lai cilvēks realizētu savas konstitucionālās tiesības uz atpūtu, viņš spiests algot kādu citu cilvēku pašvaldības teritorijas kopšanai un par Satversmē noteikto pārvietošanas brīvību maksāt no savas kabatas, vai vispār nekur nebraukt!
Ir normāli, ka cilvēkam patīk veidot sakārtotu vidi sev apkārt, bet nav normāli, ja viņam to uzspiež darīt, nerēķinoties ar viņa paša vajadzībām. Tas ne ar ko neatšķiras no verdzības laikiem, kad verga viedoklis nevienam neinteresēja un ja vergs nestrādāja, tad viņu sodīja. Vergiem taču arī nebija nekādu tiesību atteikties no piespiedu darba vergtura īpašumā, viņam nebija nekādu tiesību brīvi pārvietoties, nekādu tiesību uz brīvo laiku, atalgojumu, atpūtu.
Un ja pašvaldību likumā viss ir kārtībā, tad vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos mēs redzam visas iepriekš minētās verdzības pazīmes. Pēc būtības tā arī izskatās mūsdienīgā verdzība, kas ir aizliegta demokrātiskajās valstīs Eiropā. Kungi no domes piemirsa, ka visaugstākā demokrātijas vērtība ir pats cilvēks, viņa vajadzības un tiesības, un tikai otrajā vietā ir sabiedriskais labums. Ja pirmajā vietā tiek likts sabiedriskais labums un cilvēks otrajā vietā, tad tās ir komunistiskās pagātnes domāšanas sekas.
Vel viens moments! Netiek ņemts vērā nekustamo īpašumu īpašnieku veselības stavoklis, viņu SPĒJAS UN IESPĒJAS VISPĀR TO DARĪT gan konkrētā brīdī, gan ilgtermiņā. Tad viņiem jānoalgo kādu citu cilvēku, lai tas koptu sabiedrisko teritoriju viņa vietā. Kāda mūsu valstī ir minimālā samaksa par 1 stundu? Aptuveni 4 eiro. Bet cik sanāks nedēļā, gadā? Izveidosies krietna summa, bet nevienu pašvaldībā neinteresē, vai cilvēkam nauda ir vai nav un vai viņam ir iespēja atrast “strādnieku” savā vietā.
Tāpēc pašvaldībai obligāti jānoslēdz līgumus ar attiecīgajiem īpašniekiem un jāizvērtē viņu spējas pildīt “sabiedrisko” pienākumu. Var būt dažādi momenti, piemēram, cilvēks pēkšņi var saslimt! Vai tad slimības lapu jāiesniedz pašvaldībai kā attaisnojumu? Jāņem vērā, ka cilvēks vēl dažādu apstākļu dēļ nevarētu nodrošināt teritorijas kopšanu bez pārtraukuma, piemēram, strādā maiņu darbu vai dodas atvaļinājumā. Tad no jaunā Pašvaldību likuma 4. panta izriet, ka šajos gadījumos cita cilvēka atalgošanu teritorijas kopšanai finansiāli jānodrošina pašvaldībai vai jādara tas pašai!
Tātad – pašvaldība IR tiesīga pieprasīt, lai mēs koptu privātīpašumam piegulošo teritoriju, BET tikai tad, ja pašvaldība to finansiāli vai materiāli to nodrošina. Pie tam brīvdienās un svētku dienās koplietošanas sabiedrisko teritoriju pašvaldībai jākopj pašai, jo citādi sanāk, ka cilvēkam vispār tiek atņemtas tiesības atpūsties un brīvi pārvietoties! Respektīvi - pašvaldība ir tiesīga pieprasīt kopt teritoriju, BET tikai darba dienās! Pie tam jebkuram darbam jābūt atalgotam, tā demokrātiskās valstīs ir viena no galvenajām pamatvērtībām! Pašvaldību likumā nav teikts, ka pašvaldību koplietošanas teritoriju kopšana ir sabiedrisks pienākums, kurš netiek atlīdzināts!
Tad uz kāda pamata, lai uzturētu pašvaldības koplietošanas teritoriju, cilvēkiem pa savu naudu, vajag iegādāties zāles pļāvējus, degvielu, darba rīkus un darba apģērbu, pat smilts-sāls maisījumu? Nekur likumā nav atrunāts, ka to jādara īpašniekiem par saviem līdzekļiem. Izlasot visu šeit uzrakstīto, padomājiet, vai demokrātiskā valstī var pastāvēt verdzība, kad cilvēks ne tikai nesaņem atlīdzību par savu darbu, bet vēl par to maksā no savas kabatas un pie sava īpašuma jūtas piesiets kā suns pie būdas (šobrīd likumdošanā pat tas ir aizliegts attiecībā uz suņiem).
Par kādu naudu tad uzturēs , algos un pāralgos to administratīvo inspekciju, ja nebūs ko sodīt? Paši sev- pašvaldībai, taču sodus neliek, bet labi dzīvot, šefot un būt vareniem gribās. Te labi izcēlās Krūkles kundze, kuras pašas mājā varēja jebko.