Digitālās atmiņas 0

Šajā modernajā laikā, kad viss tiek fotografēts un filmēts, pēc tam glabāts dažādu cietību diskos un sazin kādos mākoņos, aizdomājos, cik tas ir droši. Ērti noteikti, bet tie mākoņi šķiet tik tālu, ka visbiežāk pat cilvēks pats aizmirst, kas tajos glabājas. Manā telefonā arī netrūkst fotogrāfiju un video no dažādiem pasākumiem un notikumiem, bet bieži vien izskrienu cauri un padzēšu to, ko tiešām nevajag. Mājās arī ir bilžu kastes, kuras kādreiz pasūtījām, lai būtu rokās paņemamas atmiņas, un teikšu godīgi – man tā patīk labāk, nekā rakņāties mākoņos.

Pavisam nesen svinējām draudzenes dzimšanas dienu un kopīgi ar pārējām dāmām gribējām gaviļnieci iepriecināt ar kaut ko īpašu. Radās ideja par fotoalbumu ar mūsu kopīgajām bildēm. Jau meklējot mākonī kopīgās fotogrāfijas, bija gan prieka asaras, jo bija jau piemirsušies šādi tādi atgadījumi, gan arī mazliet skumju, ka laiks tik nežēlīgi ātri skrien. Pats grūtākais visā šajā dāvanā bija īstā fotoalbuma atrašana, tas nudien šajos laikos ir grūti, jo nav moderni. Viss izdevās lieliski! Dāvana tika pasniegta, prieks un saviļņojums draudzenes acīs bija milzīgs, un, protams, mums pārējām arī. Bija forši šķirstīt albumu un atcerēties mūsu piedzīvojumus, par tiem varētu grāmatas rakstīt. Skaidrs ir viens – ka fotogrāfijām būs dzīvot.

Kā reiz pabeidzu lasīt Heteras Morisas romānu Trīs māsas. Māsas apsolījušās vienmēr cita citu sargāt un būt līdzās. Šis romāns atšķiras no citiem, jo atklāj arī to, kāda ir dzīve pēc briesmīgā Aušvicā pavadītā laika. Kad vienai no māsām bija jādodas uz staciju, lai kāptu lopu vagonā un dotos briesmīgajā ceļā, viņa pēdējā mirklī paslēpa fotogrāfijas un vecmāmiņas mantojumā atstātos svečturus. Tas viņai šķita vērtīgs. Pēc atbrīvošanas no nāves nometnes visas trīs māsas devās uz dzimtajām mājām, bet tajās jau bija ievākušies citi cilvēki. Meitenēm izdevās tikt pie paslēptajiem dārgumiem un tos atgūt. Tas, kā grāmatā bija aprakstītas sajūtas, ar kādām māsas skatījās bildes, manī raisīja īstu emociju vētru. Viņas bija laimīgas atkal satikt savu tēti, mammu un vecotēvu, kaut arī tikai fotogrāfijā. Lieki piebilst, ka viņi nepalika starp dzīvajiem. Skumjš, sirdi plosošs stāsts par to, cik daudz īstenībā nozīmē šī mazā bildīte. Kādam tas ir tikai papīrs, bet citam – bagātība.

Tuvojas Ziemassvētki, gan jau lielākajai daļai cilvēku ir sācies lielais dāvanu pirkšanas bums. Es vēl neesmu tam ķērusies klāt, jo man nepatīk skraidīt pa veikaliem un pirkt lietas, kuras lielāko gada daļu nebūs nevienam vajadzīgas. Es te runāju par tematiskajiem svētku rotājumiem, svecēm ar nākamā gada zodiaka simbolu vai apsnigušajiem namiņiem, kuri pēc svētkiem tiek iebāzti tālākajā skapja stūrī. Manuprāt, dāvanai jābūt tādai, kas priecē jebkurā dienā vai arī raisa jaukas atmiņas. Varbūt jāķeras klāt kopīgajām fotogrāfijām?