Cilvēki un citi zvēri 1

Pasaule jūk prātā, cilvēki sāk pārkāpt jebkādas normas. Labi, saprotu, bērns, vēl neizaudzis, nepieredzējis, viss plūst un mainās viņos tik strauji, ka netiek pats līdzi tam, kas ar viņu notiek. Bet katram bērnam blakus ir pieaugušais. Kas ar viņiem notiek? Vai tiešām visi ir tik ļoti modernizējušies, ka gatavi pieņemt jebko? Es drīzāk to sauktu par pilnīgu vienaldzību, jo, manuprāt, vesels, nobriedis pieaugušais nekad kā normu neuztvers to, ka viņa atvase tagad uz veikalu dosies suņa, kaķa vai kāda cita zvēra izskatā, ja vien tā nav bijusi bērnu ballīte, kur apglezno sejiņu. Un interesanti – vai maz tāds kvadrobers var iet veikalā, jo, cik man zināms, dzīvniekiem veikalos ieeja ir aizliegta! Kā tas viss iet kopā ar ikdienas lietām – skolu, pulciņiem, sportu? Ko darīt pedagogam, ja kādu dienu viņa klasē ierodas šāds personāžs? Vai dzīvnieki iet skolā? Zinu, ka ir suņu skolas, bet vai tur uzņem šādus kadrus? Vai šos dzīvniekus varēs sterilizēt?

Ir tādi, kuri sevi identificē arī ar meža zvēriem, piemēram, vilku, un ir pat kāda valsts, kur viņi pieprasa oficiālus dokumentus, lai turpmāk viņus neliktu vienā plauktiņā ar cilvēku. Vilks ir bīstams dzīvnieks, dzīvo baros, nomaļus no cilvēkiem. Bet ja tāds parādās pilsētā? Vai būs atļauts tos medīt?

Kur visā šajā ir vecāki? Vai tiešām to var uzskatīt par normu? Saprotu, ka var spēlēties, var pieņemt dažādas lomas rotaļu laikā, bet ir jāapzinās un jāmāca, ka no tām ir jākāpj laukā un jādzīvo dzīve tādam, kāds esi piedzimis. Un neviens cilvēks nepiedzimst par kaķi, suni vai surikatu. Man kā divu bērnu mammai šis bija šoks, un, mājās šo modes tendenci pārrunājot ar jaunāko bērnu, sapratu, ka mūsu ģimenē viss ir kārtībā. Bet arī meita bija dzirdējusi un redzējusi bildes un video, par ko viņai bija šoks.

Laikam jau viss tomēr ir vecāku rokās. Bērniem ir jārada tādi apstākļi, lai viņiem negribētos iemantot citu tēlu, lai viņi gribētu būs paši. Tiek piedāvāts tik daudz iespēju sportā, mūzikā, dejās, rokdarbos. Neticu, ka ir kāds, kuram nekas no piedāvājuma nešķiet saistošs. Ja tā ir, tad arī šajā lietā ir jāiesaistās vecākiem un jāpalīdz bērnam atrast savu ceļu, kaut arī tikai uz laiku. Un jārunā, daudz, daudz jārunā! Ik vakaru ir jānoliek malā telefoni, jāizslēdz iemīļotais seriāls, jāpastumj malā kotlešu masa un jārunā – tik ilgi, cik vien mazā sirds vēlēsies. Tā daru es un iesaku citiem!