Ielāps uz ielāpa 0

Bija nepieciešama tikai viena diena, lai iniciatīva Nepieļausim šodienas valsts budžetu lāpīt uz mūsu pensiju uzkrājumu rēķina savāktu nepieciešamās 10 000 balsis. Patlaban iniciatīvu parakstījušo skaits tuvojas jau 20 000. Reakcija ir asa, un to var saprast, jo cilvēkiem ir svarīgi, lai vecumdienas būtu nodrošinātas, un bažas par to, vai mūsu pensiju sistēma to spēs garantēt, nav nekas jauns. Bet jaunais priekšlikums jau tā trauslo uzticības ledu salauž mazos gabaliņos.

Aprēķini ir dažādi. Finanšu ministrija sola, ka, novirzot 1% pirmajā pensiju līmenī, pensija pat nedaudz palielināsies (kā var nesolīt!). Piemērs tiek minēts šāds: ja ir 2000 eiro alga un papildu 1% iedod valstij, nevis bankām (2. pensiju līmenis), tad nākotnes pensija būs par 50 centiem lielāka. Savukārt Latvijas Bankas speciālisti apgalvo pretējo, proti, var prognozēt, ka strādājošais ar vidējo algu pēc 25 gadiem saņems par 8 eiro mazāku pensiju. 

Taču, lai kādas būtu prognozes, ir būtiski saprast, ka 2. pensiju līmenis pieder cilvēkam pašam un to var arī mantot, bet, ja skatās no indivīda viedokļa, tad iemaksas 1. pensiju līmenī ir tikai kā solījums nākotnē saņemt no valsts pensiju, jo tu šobrīd strādā un veic iemaksas, no kurām tiek izmaksātas pensijas šodienas senioriem. Un nākotnē, kad pats būsi pensionārs, tu līdzīgi saņemsi pensiju no nodokļiem, ko maksās strādājošie. Taču mēs zinām arī to, ka demogrāfijas tendences labu nākotni nesola. Latvijas Banka paredz, ka 2060. gadā uz vienu pensionāru būs ne vairs 2,8 pelnītāji, kā tagad, bet gan 1,5. Vidējā pensija būs vien 27% apmērā no vidējās algas.

To, ka pensiju būšana ir demogrāfijas slazdā, mēs jau zinājām arī agrāk. Taču, manuprāt, Finanšu ministrijas ierosinājums atkal sāpīgi iedragā uzticību, vēlmi godīgi samaksāt nodokļus, un vairo vēlmi ieslīdēt kādā pelēkā zonā vai meklēt aplinkus ceļus. Liek meklēt risinājumus, kā izdzīvot individuāli, bet ne valstiski. Taču mums ļoti svarīgs tieši pretējais.

Pensiju sistēmas reformām vajadzētu notikt tikai ar vienu mērķi – ieviest risinājumus, lai, Latvijā dzīvojot, strādājot un maksājot nodokļus, būtu iespējams nodrošināt pēc iespējas labākus pensijas gadus, nevis īstermiņā lāpīt budžeta caurumus.

Savukārt – ja vajag lāpīt budžetu, var jau paskatīties arī citos virzienos, piemēram, kā iesaka polittehnologs Jurģis Liepnieks, – papūlēties un valdībai pašai veikt savu izdevumu samazināšanu par 5–6%, tādējādi iegūstot ap 800–900 miljonus eiro, kas ir vairāk, nekā no pārbīdītā 1%.