«Vēsturiskā atmiņa savieno pagātni, tagadni un nākotni.» «Vēstures zināšanas palīdz izvairīties no kļūdām un negatīvas vēsturiskās pieredzes atkārtošanās nākotnē.» «Tie, kas neatceras pagātni, ir nolemti to atkārtot.» Šie ir dažādu cilvēku citāti.
Aizmirst pagātni? Nē, mācīties no tās! 2
15. oktobris, 09:34 | Jeļena NaruševičaTiem var piekrist vai nepiekrist. Svarīga ir katra personīgā attieksme pret savas valsts, pilsētas, reģiona vēsturi, pret savu pagātni. Dažreiz gribas aizmirst sāpīgas, nepatīkamas savas dzīves lappuses. Taču pat pilnīga amnēzija pagātni nemainīs. Neatkarīgi no tā, vai mums tā patīk vai nē, vai mēs ar to lepojamies vai kaunamies.
Katra paaudze veido savu attieksmi pret vēsturisko pagātni. Jo tālāk ir konkrētais laikmets, jo mazāk dzīvo tā liecinieku, jo lielāks ir kārdinājums pārrakstīt vēsturi, izdaiļot un aizēnot tās nepatīkamākās lappuses. Novāksim no acīm visus pieminekļus un citas liecības par kādu konkrētu laikmetu, un, šķiet, it kā šī laikmeta nav bijis. Man šķiet, ka tieši tas šobrīd notiek ap pieminekli Pilsoņu kara varonim Jānim Fabriciusam Ventspilī.
Nostāvējis akmenī kalts 70 gadus, no tiem gandrīz puse – jau neatkarīgajā Latvijā, Fabriciuss pēkšņi nonācis viedokļu un spriedumu sadursmes epicentrā par to, vai viņam palikt savā iepriekšējā vietā, tikt sadrupinātam, līdzīgi kā skulptūru kompleksam Uzvaras parkā Rīgā, vai viņu pārvietot uz nomaļāku vietu, lai netraucētu tiem, kas nevēlas sevi un savus pēctečus saistīt ar padomju pagātni. Ventspils iedzīvotāju attieksme pret Fabriciusa pieminekli vienmēr ir bijusi un joprojām ir neviennozīmīga. Līdz šim diskusijas ap pieminekli bija beigušās ar lēmumu par labu pieminekļa saglabāšanai. Šoreiz iniciatīva demontēt pieminekli nāk nevis no Ventspils, bet gan no ārpuses – no politiskās partijas Nacionālā apvienība (NA) un Publiskās atmiņas centra. Platformā manabalss.lv parakstu vākšana par labu pieminekļa demontāžai tāpat sākās ne pēc ventspilnieku iniciatīvas. Un vēl divi vēsturnieki – Andrejs Gusačenko un Aiga Bērziņa-Kite – steidzami sarīkojuši zinātnisku konferenci Rīgā, lai atspēkotu argumentus par labu pieminekļa saglabāšanai.
Bet kāpēc tagad pēkšņi šādas kaislības izraisa piemineklis, kas nav iekļauts demontējamo totalitārisma režīmus slavinošo objektu sarakstā? Vai tas nav NA priekšvēlēšanu kampaņas sākums? Starp citu, Ventspils vēsturnieki uzskata, ka Fabriciusa piemineklis neslavina totalitārismu, bet gan ir konkrēta vēstures laikmeta liecība. Gribētos ticēt, ka lēmumu par Fabriciusa pieminekļa nojaukšanu vai saglabāšanu pieņems paši ventspilnieki. Un gribētos cerēt, ka ventspilnieki, kā saka cienījamā vēsturniece Ingrīda Štrumfa, būs tik stipri savā garā, ka savu pagātni nevis noliegs, bet mācīsies no tās. «Tas ir tāpat kā šķirties no sievas. Jūs pašķiraties. Bildes visas sadedzinātas vai saplēstas. Bet tu nevari izdzēst tos gadus, ko esi nodzīvojis. Tev vienkārši jāturpina dzīvot tālāk, jāmācās no savām kļūdām. Vai nu, kā sanāk,» savā komentārā raksta viens no ventasbalss.lv diskusijas dalībniekiem.
Komentāri (0)
Paldies, nu es vispār saprotu domu ka vēstures dzīlēs var sasmelties daudz visvisādas, iecietīgi apzīmējot, muļķības. Ja Gusačenko savā iniciatīvas tekstā raksta ka tā iesniegta, ņemot vērā musdienu situaciju Ukrainā - būtu jautājums kā pieminekļu gāšana pie mums varētu pasargāt kādu citu, (noteikti staltāku un vēturiski korektu) pie viņiem. Būtiska izrādās simbolika un atveidotā tēla vēsturiski negatīvā loma ko pēkšni apzinājuši vēsturnieki nevis totalitārismā identas rīcības paternas kuras viņi mums piedāvā.
Ja skolās primāri mācītu mākslas vēsturi militārās vēstures vietā no tā arī būtu krietni vairāk labuma kā izglītībā tā audzināšanā.