Grūtā vieglā valoda 0

Skaļākie un līdz ar to pamanāmākie viedokļa paudēji, brāļu Kaudzīšu vārdiem, cieti iedami virsū, pārmeta ieceres īstenotājiem vēlmi pirmā latviešu valodā sarakstītā un Latvijas kultūras kanonā iekļautā romāna sabojāšanu, latvisko vērtību necienīšanu. Projekta īstenotāji metās aizstāvēt ideju, skaidrojot, ka viņu mērķis ir sniegt iespēju cilvēkiem ar uztveres grūtībām vai vājām valodas zināšanām iepazīt šo nozīmīgo latviešu literatūras darbu. Dažādus un līdz ar to vērtīgus viedokļus šajā jautājumā ir izdevies apkopot manai kolēģei Oksanai Āboliņa rakstā, ko varat lasīt šajā laikraksta numurā. Un jāpiekrīt kolēģes secinājumam, ka sašutuma vētra būtu mazāk postoša un sociālo tīklu un ziņu komentāru sadaļas, visticamāk, iztiktu bez personīgiem apvainojumiem tad, ja projekta autori mazliet agrāk skaidrotu, kādam mērķim šī grāmata tiek veidota. Mulsinošs ir ziņojuma ievadā paustais apgalvojums, ka, neveicot šī pirms 145 gadiem sarakstītā romāna restaurāciju, tā vērtības nav iespējams nodot nākamajām paaudzēm. Šādi nevis primāri izvirzot cilvēkus, kuriem darbi vieglajā valodā dod iespēju izlasīt grāmatu, kas citkārt būtu pavisam nesaprotama, un parādot vieglās valodas iekļaujošo dabu, bet gan pasakot, ka romānu nākamajām paaudzēm nesaprast. Likumsakarīgi, ka šāds pamatojums karstasinīgākiem prātiem liek uzvirmot, jo, viņuprāt, tiek aizskartas divas vērtības: nacionālās kultūras vērtības un sabiedrības nākotne – bērni. Diskusija par tik grūti rakstāmo vieglo valodu, pēc kuras vajadzība ir daudz lielāka, nekā mums šķiet, aizvirzās citā gultnē – vai skolēni spēj uztvert šā darba tekstu, to saprast un vai viņi nemeklēs romāna vieglo versiju tad, ja skolotājs būs uzdevis šo darbu lasīt? Es sliecos domāt, ka, ja tekstu neskaidros, tad nesapratīs, un vieglākus ceļus mēdzam meklēt mēs visi, ne tikai bērni.

Vārds dzīvo tik ilgi, kamēr to lieto, un valodā, tās vārdu krājumā noris nepārtraukta attīstība. Daļa izmaiņu rodas, sadzīvē ienākot jaunām parādībām, daļa – lietām izzūdot, daļa – pielāgojot un vienkāršojot valodu steidzīgākam ikdienas ritmam. Retais ikdienā lieto auduma nēzdodziņu, bet gan izvelk no kabatas tā jaunāko brāli – papīra kabatlakatiņu vai māsu – salveti. Kurš matus ķemmē ar susekli, apcērp ar dzirklēm un apsedz ar galvas drānu? Mīkstnieki vairs nepārvietojas diližansos, bet brauc ar auto. Ceru, ka mani nepiemeklēs izsamisēšanās bālums brīdī, kad grāmata ieraudzīs dienasgaismu! Ļoti vēlos redzēt, kā vieglajā valodā būs atspoguļoti trāpīgie un spilgtie romāna tēlu portretējumi, kā tiks interpretēti arhaismi, ar kuriem šis darbs ir kā sētin nosēts. Tā itin viegli varētu kļūt par vērtīgu mācību līdzekli ne tikai skolēniem.