Vēja ģeneratori apdraud murkšķu veselību

Dienā, kad viesojamies Alsungas novada Reģos esošajā murkšķu audzētavā Jaunstuči, pūš diezgan stiprs vējš un dīvainā, pulsējošā skaņa, kas nāk no vēja ģeneratoriem, ir labi sadzirdama. Saimniece saka, ka šodien gan neesot tas skaļākais troksnis. «Tas vēl ir maz. Kad ir riktīgs, kārtīgs vējš, tad es televizoru vakarā nevaru slēgt laukā, lai nebūtu jāklausās. Troksnis ir kaitinošs. Kad tu esi mājās, ir tā, it kā kāds aiz sienas vienmērīgi sistu bungas. Tas uzvelk,» stāsta murkšķu audzētavas īpašniece Silvija Tetere, kura dzīvo netālu no audzētavas. Agrāk viņa strādājusi par noliktavas pārzini nodegušajā pansionātā Reģi, kura ēka (kas nu no tās palicis) joprojām turpat līdzās stāv.

Dažreiz vēja ģeneratori arī «čīkst, grab un plēšas», «brīžam tā klab, ka pat suns ierejas». Kad rīdzinieki vasarā atbrauc ciemos atpūsties, viņi gulēt nevarot. «Viņiem Rīgā tramvajs brauc garām tā, ka māja grab, un viņi guļ. Te viņi atbrauc, vēja nav, bet vēja ģeneratorus viņi dzird un gulēt nevar,» stāsta Silvija.

Dzīve izmainījās

Pēc Jaunstuču saimnieces teiktā, pirmie, kas parādīja, ka pēc vēja ģeneratoru uzstādīšanas kaut kas nav kārtībā, bija murkšķi. Viņa audzētavu izveidoja 2004. gadā, kad no Tatriem tika atvesti pirmie tās iemītnieki – 12 murkšķi (6 pāri). Līdz vēja ģeneratoru uzstādīšanai 2011. gadā audzētavā bija laba dzimstība, murkšķus pārdeva zoodārziem un arī dažiem privātajiem interesentiem.

«Kad palaida vēja ģeneratorus darbībā, pirmajā gadā nekas nemainījās. Otrajā gadā pazuda dzimstība. Tikai vienai mammai piedzima divi bērniņi. Uzreiz daudz nesatraucos, jo domāju: nevajag, tāpat jau ir daudz, kur nu liks. Nākamajā gadā nepiedzima neviens murkšķis. Parādījās pirmais ādas vēzis. No sākuma nesapratām, kas tas ir. Līdz vēja ģeneratoru uzstādīšanai nekas tāds nebija bijis,» stāsta Silvija.

Kad pirmais murkšķis pēkšņi saslimis ar ādas vēzi un nomiris, ne saimniece, ne vetārsts nav zinājuši, kas tā par kaiti. Tas noskaidrojies tikai tad, kad vetārsts preparējis mirušo dzīvnieku. Vēlāk murkšķiem audzēji parādījušies arī citās vietās: mātītēm – dzemdē, tēviņiem – urīnceļos.

Murkšķa dzīves ilgums var sasniegt 15 gadus, taču Jaunstučos daudzi saslima un apmira daudz, daudz ātrāk. Saimniece sapratusi, ka vajag murkšķu daudzumu palielināt, jo «nebija vairs, ko cilvēkiem rādīt». Jāpiebilst, ka murkšķu audzētava ir iecienīts tūrisma objekts un Alsungas lepnums, ko apmeklē gan vietējie, gan ārzemnieki. Saimniece rāda pamatīgi biezu viesu grāmatu un piebilst, ka šī jau ir pēc skaita trešā.

Citur problēmu nav

Visi vienas vasaras ienākumi tika ziedoti tam, lai piepirktu klāt jaunus murkšķus – mātītes. Divgadīgs murkšķis maksājot ap 400 eiro, trīsgadīgs – sākot no 500. Mātītes atvestas no Beverīnas novada, no cilvēka, kas pirms kādiem septiņiem gadiem bija pats murkšķus nopircis no Silvijas. Tur murkšķi bija auguši un vairojušies uz nebēdu, vienu brīdi vīrietim bijuši pat 90 murkšķi. Nekādu problēmu ar vairošanos vai audzējiem nav bijis.

Kad jaunās murkšķu mātītes pirms diviem gadiem atveda no Beverīnas uz Jaunstučiem, pirmajā pavasarī, ko viņas šeit uzturējās, visām atkal bija bērni. «Pagājušajā rudenī jau teicu: tagad mēs priecājamies par bērniem, bet diez vai nākamajā gadā būs. Un tiešām – šogad bērni bija tikai vienai mātei. Es pilnīgi ticu, ka nākamgad nebūs nevienai. Un vienu jauno trīsgadīgo mammu es jau zaudēju,» stāsta Silvija.

Sods – niecīgs

Par vēja ģeneratoru ietekmi uz murkšķu veselību runāts ne pirmo reizi, par to ziņojuši arī citi mediji. «Krievu valodā pat televīzijā rādīja, ka vēja ģeneratori iznīcina zvērus. Pirmajos gados sabrauca piecas sešas mašīnas. Brauca dabas aizsardzības speciālisti, no Rīgas brauca vetārsts. Kontrolēja, vai es neesmu dzīvniekus nobadinājusi. Viņi aizstāv murkšķus, jo tie ir ievesti dzīvnieki,» stāsta saimniece. Taču tad ažiotāža pierimusi, neviens vairs nebraucot un neinteresējoties.

Novada pašvaldība esot noorganizējusi, lai tiktu izmērīts attālums no audzētavas līdz vēja parkam. «No murkšķiem neiznāca pat 400 metri,» rezultātu atceras Silvija. Kad būvēja vēja parku, viņai piekrišanu neviens neesot prasījis.

2012. gadā portāls liepājniekiem.lv rakstīja, ka vēja elektrostaciju būvētājus Alsungā – uzņēmumus W.e.s.5. un W.e.s.6 – Liepājas reģionālā vides pārvalde sodīja ar 200 latu naudas sodu. Šāds niecīgs sods tika piemērots par to, ka šie uzņēmumi, veicot vēja elektrostaciju būvniecību, nav ievērojuši tehniskajos noteikumos izvirzīto prasību – ja aizsargjosla skar blakus esošos īpašumus, jāsaņem šo īpašumu īpašnieku piekrišana.

Šobrīd murkšķu audzētavā ir 39 murkšķi, arī šogad vienā dienā nomiruši divi zvēriņi. Saimniece atzīst, ka nu gan vairs jaunus nepirkšot. «Klāt es vairs nepirkšu savā vecumā. Pārdot arī nepārdošu. Cik ilgi te būs, tik ilgi būs. Es vairs to nevaru, man veselība neļauj,» saka Silvija.

Ēna gāja pa sētu

Jaunstuču saimniece zina teikt, ka problēmas ar vēja turbīnām bijušas arī citviet Alsungas novadā. «Tā māja ir aiz Alsungas. Viņiem vēja ģeneratora spārna ēna gāja pa sētu. No sākuma radās problēmas ar gosniņu, nevarēja aplecināt. Ar laiku lopus dabūja likvidēt. Beigās arī pati saimniece nomira. Viņai tad varēja būt kādi gadi 60,» stāsta Silvija. Mirušās sievietes vedekla esot sākusi sūdzēties par vēja ģeneratoriem, vērsusies arī pēc advokātu palīdzības. Beidzies viss ar to, ka viņas dēlam nākusi atriebība – «uz viņa firmu nāca visādas pārbaudes un kontroles».

Silvija pieļauj, ka vēja turbīnas ietekmē ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku veselību. «Es nepateikšu, kādā veidā viņi ir indīgi, bet domāju, ka tie arī cilvēkam dara kaut ko sliktu. Tad, kad es vasarā šeit [namiņā pie murkšķu audzētavas] sēžu, man bieži sāp galva. Kad pa ziemu esmu mājās, man galva nesāp, varbūt kādu ļoti retu reizi tik,» atzīst Silvija.

Vienā mājā ar viņu agrāk dzīvojusi audžumeita, kura tagad jau mirusi, arī viņai ļoti nepatikusi no vēja rotoriem nākošā šņākoņa, kas, pēc Silvijas teiktā, jaunajai sievietei izraisījusi migrēnas. «Viņa te ravēja un man strādāt visu līdzēja, viņa bija ļoti labs, sirsnīgs cilvēciņš, vienmēr smaidīga, ar visiem mīļa. Beigās vēzis viņu paņēma,» stāsta Silvija. Audžumeita mirusi 32 gadu vecumā.

Ne tikai Latvijā

Ziņas par to, ka vēja parki ietekmē gan savvaļas dzīvniekus, gan fermu iemītniekus, nav nekāds jaunums pasaulē. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt to, ka kādā ūdeļu fermā Dānijā priekšlaicīgi piedzima un nomira 1600 ūdeļu mazuļi. Analizējot iemeslus, vetārsti noskaidroja, ka pie vainas nav barība vai vīrusi, vienīgais, kas bija ūdeļu fermas dzīvē mainījies, bija vēja ģeneratoru uzstādīšana 328 metru attālumā. Pēc vēja turbīnu izbūvēšanas daudzi dzīvnieki bija kļuvuši arī agresīvi, uzbrukuši cits citam, kaujoties līdz nāvei.

Ietekme uz dzīvnieku un cilvēku veselību galvenokārt tiek skaidrota ar to, ka papildus dzirdamajam troksnim vēja ģeneratori rada infraskaņu, kas nav sadzirdama ar cilvēka ausi, un arī vibrācijas.

Jāpiebilst, ka Alsungā esošie vēja ģeneratori ir 77 metrus augsti, bet Popē plānots uzstādīt daudz lielākus milžus ar lielāku jaudu – augstumā ap 240 metriem.

Par murkšķiem

• Stepes murkšķis jeb baibaks ir vāveru dzimtas grauzējs, kas pieder murkšķu ciltij.

• Tie apdzīvo gan Eiropu, gan Ziemeļameriku, gan Āziju, tomēr vislabāk tiem labpatīkas dzīvot kalnainos apvidos, piemēram, Eiropas Alpos, Karpatos, Tatros, Pirenejos, Ziemeļamerikas Sjerranevadā, ASV un Kanādas ziemeļu daļā.

• Apmēram 60% pieaugušo murkšķu vairojas katru gadu. Tie dzīvo ģimenēs. Parasti piedzimst 4–6 mazuļi. Dzimumbriedumu murkšķi sasniedz trīs gadu vecumā.

• Ziemas auksto periodu murkšķi pavada miegā, bet silto laiku – aktīvi ēdot, lai uzkrātu tauku kārtu, ko atkal varētu izmantot ziemā.

Murkšķi uzticas saimniecības palīgam Ingusam, kurš var tos paturēt arī rokās.

Murkšķu audzētava atrodas 200 metrus no ceļa, kas ved uz Alsungu. Laukā, kas atrodas otrā pusē ceļam, slejas vēja ģeneratori.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.