Drosmīgākie sapņi piepildās

Kāds bija ceļš līdz tam, kad noskaidrojās, ka būsi starp olimpisko spēļu dalībniekiem?

– Ceļš bija garš un satraukuma pilns. Sākums bija ļoti cerīgs – kad šogad sākās iekštelpu sezona, es sasniedzu ļoti labu rezultātu, kas bija tuvu automātiskajam kvalifikācijas normatīvam olimpiskajām spēlēm. Bet tad dažādu iemeslu pēc es nevarēju piedalīties āra sacensībās stadionā. Nedaudz satraumējos, un man bija veselības sarežģījumi. Protams, tas bija morāls slogs – šķita, kas nu būs. Bet man tomēr bija vēl iespēja aizbraukt uz dažām sacensībām, tai skaitā startēt Latvijas čempionātā vieglatlētikā. Un, saskaitot visus rezultātus, sanāca, ka es tieku uz olimpiskajām spēlēm!

Kurā brīdī tapa skaidrs, ka varēsi doties uz Parīzi? Vai jau tad, kad izdevās veiksmīgi aizlēkt Latvijas čempionātā?

– Es vēl nezināju, čempionātā es nostartēju labi, tā man bija svarīga uzvara, bet nozīmīgs bija arī rezultāts, un tas mani līdz galam neapmierināja, tāpēc vēl bija divas stresa pilnas dienas, kad gaidījām, kā punkti saskaitīsies kopā.

Un kādas bija sajūtas brīdī, kad saprati, ka tu esi starp olimpiešiem?

– Esot Latvijā, man telefonā nav interneta, jo es izmantoju savu Amerikas karti; tajā dienā pie interneta es tiku tikai vakarā mājās, un tad pirmā īsziņa man atnāk no trenera: «Apsveicu, tu esi olimpiete!» Tad man bija no prieka jākliedz.

Olimpiāde ir katra sportista sapnis, vai ne?

– Jā, tāpēc tas šķiet nedaudz nereāli, ka tu vari tagad sevi saukt par olimpieti. Ir grūti aptvert to svaru, ko šis vārds sevī ietver. Tas ir tas, ko esi jau kopš mazotnes sevī iztēlojies, un, kad tas piepildās, ir nedaudz nereāla sajūta par to, cik liels ir tas notikums.

Es atceros, ka tad, kad mans brālis kļuva Tokijā par olimpisko čempionu un mēs lidostā viņu sagaidījām, visu mūsu ģimeni intervēja. Un es vēl joprojām atceros, ka žurnālists teica: «Nu tad Rūtu mēs vēl redzēsim kopā ar brāli nākamajās olimpiskajās spēlēs.» Tagad tas ir piepildījies, un tas ir ļoti īpaši.

Vai, tavuprāt, Latvijas vieglatlēti varētu pretendēt arī uz olimpiskajām medaļām?

– Tas ir ļoti grūti, bet nav neiespējami. Manuprāt, šķēpmetēji ir pierādījuši, ka viņi spēj startēt tuvu tiem rezultātiem, kas var reāli atnest medaļas. Nekas nav neiespējams, taču jāatceras, ka olimpiskajās spēlēs piedalās labākie no labākajiem pasaulē, un nekas nav paredzams, viss sākas no nulles tur.

Vai tava ģimene, izņemot brāli, kurš pats startēs olimpiskajās spēlēs, brauks uz Parīzi kā līdzjutēji?

– Viņi plānoja, taču ārkārtīgi augsto cenu dēļ tas nav iespējams. Olimpiskās spēles ir daudziem cilvēkiem nepieejams pasākums, jo tas patiešām ir ļoti, ļoti dārgi. Ja nemaldos, biļete vienam cilvēkam uz vieglatlētikas sacensībām tajā dienā, kad ir arī mans starts, maksā ap 900 eiro. Būtu vēl jāmaksā arī par palikšanu. Mēs labāk pēc tam aizbrauksim kopā ceļojumā.

Kāds patlaban ir tavs dienas režīms? Kā tu gatavojies lielajam notikumam?

– Dzīvoju savā sporta režīmā, kā jau vienmēr, neko īpaši nemainu. Trenējos kā ierasts. Cenšos vairāk pievērst uzmanību miegam, atpūtai, lai būtu pietiekama atjaunošanās. Pievēršu īpašu uzmanību veselībai, lai viss būtu labi.

Vai Ventspilī trenējies viena pati?

– Man palīdz mans treneris Juris Petrovičs, kurš joprojām ir ar mani, kad esmu mājās. Trenējos Olimpiskā centra Ventspils stadionā, taču diemžēl tāllēkšanas sektora skrejceliņā ir bedres, tāpēc braucu arī uz Pilteni, kur ir jauns stadions.

Cik bieži esi Latvijā? Vai, esot Amerikā, pēc tās ilgojies?

– Šī ir pirmā reize, kad mājās esmu atbrauksi tikai pēc gada, un, jā, uz beigām bija grūti, man gribējās uz mājām. Latvijas vasara, daba – tā man tur pietrūkst. Esmu izaugusi Ventspilī pie jūras, un man gribas dabu un jūru redzēt. Bet pierod jau, es arī apzinos, ka Amerikā esmu ar noteiktu mērķi. Man tā ir kā darba vieta, bet, protams, atbraukt mājās ir jauki, te visi savējie, mīļie ir apkārt, un tas arī ir ļoti vajadzīgs. Parasti es atbraucu divas reizes gadā – pavadot vasaras Latvijā un uz īsu brītiņu ziemā. Šogad tā nesanāca, jo tajā laikā, kad būtu braukusi uz mājām, es izvēlējos būt treniņnometnē Tenerifē, Spānijā.

Vai, esot Amerikā, izjūti to, ka ģimenes locekļi seko līdzi tavām gaitām?

– Es ar mammu sazvanos gandrīz katru dienu. Mums ir apmēram astoņu stundu laika starpība, un, kad Amerikā mums ir sezona un notiek mači, mamma un tētis citreiz pat neguļ un liek modinātāju, lai redzētu sacensību rezultātus. Viņi ļoti jūt līdzi un pārdzīvo. Un tētis ir ļoti emocionāls. Ja man neiet, viņš ieraujas sevī, ļoti pārdzīvo. Un man šķiet, ka man ir līdzīgi. Tu tik ļoti ieliec visu sirdi tajā, ko dari, un ir sāpīgi, kad kaut kas nesanāk. Bet vienmēr jau ir jāiet tālāk…

Amerikā patlaban tev rit pēdējais studiju gads psiholoģijas bakalaura programmā Teksasas Tehniskajā universitātē. Vai tu plāno palikt Amerikā arī pēc tam?

– Jā, decembrī studijas noslēgsies, tikai astīte palikusi. Man ir ļoti laba sadarbība ar manu treneri un ir laba profesionālu atlētu grupa, ar ko kopā trenēties, un es domāju, ka es vēl nesteigšos atpakaļ un varētu gadu vēl palikt tur. Iespējams, man būs iespēja arī kaut ko manā universitātē studēt papildus un iegūt maģistra sertifikātu.

Kā izdodas apvienot sportu un studijas? Vai atliek visam laika?

– Jā, ja tu saplāno savu laiku. Man patīk, ka Amerikā ir tāds režīms, ritmiņš, kad viss ir pakārtots viens otram. Un es neteiktu, ka ir ļoti grūti apvienot, tev vienkārši ir jābūt disciplinētam. Bet viss ir izdarāms un iespējams.

Kā paiet tava ikdiena?

– Parasti pieceļos ap astoņiem. Man ļoti svarīgas ir brokastis, tās ir jāpaēd vienmēr. Parasti tā ir putra vai kāda tostermaize ar olu. Es ļoti daudz gatavoju mājās – Amerikā man īpaši nepatīk ārpus mājas ēst, jo tu nezini, kas ir pievienots ēdieniem. Pēc brokastīm es eju uz studijām, līdz pusdienām esmu lekcijās. Tad dodos pusdienās studentu ēdnīcā. Es tur izvēlos pēc iespējas kaut ko veselīgāku un svaigāku, lai pēc tam nebūtu smaguma sajūtas. Tad man vairs daudz laika līdz treniņam neatliek un es dodos uz training room jeb fizioterapijas kabinetu, kur var izrullēties, izlocīties, izmasēt savilktās vietas. Tur es sagatavoju savu ķermeni treniņam. Pēc tam dodos uz treniņu, kas ilgst apmēram divas vai citreiz trīs stundas. Pēc treniņa atkal eju uz fizioterapijas kabinetu, kur var iekāpt arī limfadrenāžas zābakos vai izmantot ledus vannu, var palūgt, lai izmasē vai uztaisa kādu procedūru. Pēc tam dodos mājās, mācos, ēdu vakariņas un dodos gulēt laicīgi, jo miegs ir ļoti svarīgs. Treniņi – tā ir liela slodze, tāpēc ir svarīgi neiekrāt neizgulēšanos.

Vai treniņi ir arī brīvdienās?

– Man treniņi ir visas dienas, izņemot svētdienu. Sestdienās parasti man ir mazais treniņš svaru zālē. Parasti brīva ir svētdiena, bet dažreiz arī trešdiena vai ceturtdiena.

Vai atliek laika arī draugiem?

– Draugi jau arī rodas no vieglatlētikas vides. Man ir draugi no dažādām pasaules malām. Viena mana istabas biedrene ir no Peru, otra ir no Francijas. Arī viņas ir sportistes. Es ļoti saraudzējos arī ar meitenēm, ar kurām es dzīvoju kopā pirmajā gadā, kad pārcēlos uz Teksasu. Viņas jau universitāti ir pabeigušas un dzīvo citur, bet mēs vēl joprojām sazvanāmies. Viņas mani atbalsta un ļoti priecājas par maniem sasniegumiem.

Vai psiholoģijas studijās esi ieguvusi arī ko vērtīgu sev kā sportistei?

– Jā, gan mācoties to, gan reāli dzīvē tam visam ejot cauri un rūdot sevi kā sportisti laukumā, tas viss iet roku rokā. Un man ir interesanti, jo es laikam jau no mazām dienām esmu bijusi tā, kam patīk iedziļināties un analizēt katru situāciju, cilvēkus un viņu uzvedību. Man šķiet, ka tas man palīdz arī kā sportistei.

Vai sacensībās Amerikā līdzjutēji ir savādāki nekā Latvijā?

– Es neesmu Amerikā piedalījusies profesionālajās sacensībās, bet gan NCAA (Nacionālās koledžu sporta asociācijas) sacensībās, tāpēc varu spriest tikai par tām. Latvijā līdzjutēju tribīnēs varbūt ir tikai cilvēki pieci, un tie paši ir tavi ģimenes locekļi. Amerikā interesentu loks ir plašāks, taču, iespējams, arī tie ir cilvēki, kuri ir ģimenes locekļi, draugi, paziņas. Bet kopumā ir lielāks atbalsts jūtams, un viņi arī ļoti cenšas sacensības padarīt interesantas publikai, taisot nelielu šovu. Arī paši amerikāņi ir atraktīvi un brīvi. Kad Bostonā notika NCAA čempionāts vieglatlētikā telpās, kurā es vinnēju, bija ļoti forši – tu pajautā aplausus, un visi tiešām tevi atbalsta un uzmundrina.

Tu sacīji, ka tev pietrūkst Latvijas dabas. Kā tu raksturotu vietu, kur dzīvo Amerikā?

– Es dzīvoju Rietumteksasā, pilsētā Laboka. Tā ir skaitās Teksasas vidiene, visapkārt ir klaji lauki, ļoti sauss, kontinentāls klimats. Laboka ir diezgan tālu no visām lielākajām Teksasas pilsētām. Savā ziņā nekurienes centrs.

Pa šo laiku jau varbūt esi pieradusi?

– Īsti jau nevar pierast, man prasās, lai būtu zaļums, lai būtu brīvība, tāpēc es sevi tur neiztēlojos uz visiem laikiem. Taču manai universitātei ir ļoti laba sporta infrastruktūra. Tur ir viss, ko vien vari iedomāties. Mums ir labākā manēža, svaru zāle ar visjaunākajām ierīcēm un aprīkojumu. Turpat pieejama arī medicīna. Tas ir vērtīgi, tāpēc tā ir laba vieta, kur strādāt.

Vai Amerikā tev joprojām ir tas pats treneris, kurš tevi trenēja no brīža, kad tur aizbrauci?

– Jā, tas mums ar treneri Kītu Herstonu ir interesants stāsts. Mēs diezgan daudz kam esam kopā izgājuši cauri, jau kopš pirmās dienas, kad es aizbraucu uz Ameriku. Mēs abi divi kopā nomainījām universitātes – no Floridas pārcēlāmies uz Teksasu. Mums abiem Teksasā bija jauns sākums jaunā kolektīvā, abiem jauns sākums no nulles. Tad man bija traumas, tad NCAA čempiones tituls, un tagad brauksim uz olimpiskajām spēlēm.

Viņš uz olimpiskajām spēlēm brauks kā tavs treneris?

– Viņš brauks kā Amerikas pārstāvis, taču viņš pieslēgsies arī man un gan jau uzvilks arī Latvijas kreklu.