Panākumu ceļš 20 gadu garumā

Atšķirībā no lielas daļas citu sporta būvju airēšanas bāze nebija jābūvē no jauna, jo tā Ventas līkumā atrodas jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus, kad vecā pontonu tilta vietā sāka celt jaunu un citu vietu nācās meklēt arī airētājiem. Treneris Ēriks Eglītis, kurš Ventspilī strādā kopš 1973. gada, atceras, ka pats vēl airējis pie pontonu tilta un ka tas bijis visai liels pārbaudījums, jo vajadzējis izvairīties no baļķiem, kas pludināti pa Ventu, bet krastā nav izcelti. Sākot būvēt tiltu, airētājiem tika ierādīta vieta Dampeļos, kur sākotnēji bijusi doma ierīkot ostas jahtklubu, taču jau būvniecības laikā šī ideja atmesta.

«Precīzi nezinu iemeslus, bet tomēr tika nolemts nebūvēt jahtklubu, lai gan vieta tajā Ventas cūku jūrā jau bija ļoti laba. Dažas ēkas, ko jau bija pagūts uzcelt, tika nodotas airētāju vajadzībām, piemēram, plaša laivu novietne. Viss paredzētais netika uzcelts, bet tiem laikiem apstākļi bija tiešām labi,» stāsta Eglītis. 1971. gadā airēšanas bāzi pārņēma sporta biedrība Daugava, bet divus gadus vēlāk – sporta skola. Interesanti, ka līdz pat 2012. gadam, kad sākās lielā rekonstrukcija, bāzē bija malkas apkure, ūdens bija jāsmeļ no akas un arī labierīcības atbilda priekšstatiem par lauku romantiku. Kopš 1973. gada Dampeļos trīs reizes tika veikti lielāki remonti, vēl treneri un audzēkņi kopīgiem spēkiem uzcēla velosipēdu novietni, bet tas arī viss. Starp citu, velosipēdu novietne tika saglabāta arī rekonstrukcijas projektā, tikai tā krietni pagarināta.

2010. gadā pilsētas vadība piedalījās Ventspils airēšanas 90. dzimšanas dienas svinīgajā pasākumā Dampeļos, kas, protams, ietvēra arī bāzes apskatīšanu. Pēc tam, kad pilsētas mērs Aivars Lembergs bija iepazinies ar airētāju treniņu apstākļiem, šaubu par to, ka arī viņiem beidzot jāsarūpē mūsdienīgi treniņu apstākļi, vairs nebija. «Nevar teikt, ka mēs bijām ļoti kautrīgi un neko neprasījām, bet kaut kā bijām pieraduši pie tā, ka esam ārpus pilsētas, prom no visiem, tāpēc tā ļoti neuzstājām. Ļoti labi, ka mūsu vajadzības sakrita ar pilsētas plāniem, jo bija paredzēts attīstīt šo rajonu, tāpēc tikām arī pie ūdensvada, centrālās apkures un vispār lieliskiem treniņu ap­stākļiem,» stāsta treneris.

Rekonstrukcija tika sākta 2012. gada aprīlī, bet nākamā gada maijā jau notika jauno Dampeļu svinīgā atklāšana. Sportisti un treneri bija tikuši pie modernākām telpām, pašiem savas trenažieru zāles, telpas drēbju žāvēšanai, pirtiņas un skaisti sakoptas apkārtnes. Eglītis spriež, ka šobrīd ventspilniekiem noteikti ir labākie ap­stākļi Latvijā, un izsaka cerību, ka komforts neliegs audzināt jauno sportistu raksturu: «To, ko esam ieguvuši, novērtēt var tikai tie, kas redzējuši, kā bija pirms tam. Šobrīd tiešām labam treniņu darbam netraucē nekas. Ja laika apstākļi nav piemēroti iziešanai uz ūdens, airēšanas bāzē tik un tā ir, ko darīt. Tā tiešām ir liels ieguvums airētāju saimei.» Starp citu, jaunos apstākļus novērtējuši arī ziemas peldēšanas cienītāji, kas katru svētdienu Dampeļos plunčājas Ventā un pēc tam sildās saunā.

Nu jau daudzus gadus neatņemama Olimpiskā centra stadiona sastāvdaļa ir tenisa korti, taču daudzi sporta draugi droši vien nemaz nezina, ka tādi bijuši arī pagājušā gadsimta vidū. Vietā, kur tagad slejas Basketbola halle, agrāk atradās volejbola laukumi, taču izrādās, ka tie tika ierīkoti uz tenisa kortiem. Vēl 50. gadu beigās uz tiem tika spēlēts tieši teniss, tomēr tad pār valsts vadību nāca apgaismība, ka tas taču nav olimpiskais sporta veids, olimpiskās medaļas tajā nopelnīt nevar, tāpēc šī aristokrātiskā izklaide vairs nav kultivējama. Latvijā tenisa centri palika vien Rīgā, Jūrmalā un Liepājā, bet citviet, arī Ventspilī, treniņu grupas un laukumi tika aizklapēti ciet.

Tomēr zināmā mērā tieši ar partijas palīdzību teniss Ventspilī arī atdzima. 70. gadu sākumā uzcēla tenisa kortu pie Ventspils izpildkomitejas, un tas notika tāpēc, ka lieli tenisa cienītāji bija tā laika Dzelzsbetona rūpnīcas direktors Gunārs Grunvalds un partijas komitejas priekšsēdētājs Naļivaiko – viens ieteica, otrs atbalstīja un korts tapa. «Tur arī es pirmo reizi ieraudzīju tenisu. Mēs ar draugiem iegādājāmies raketes un arī sākām spēlēt, tajā laikā vēl pat nezinot noteikumus. Kāds nu tas korts bija, tāds bija, bet tur tā pa īstam atsākās Ventspils tenisa dzīve. Kortu neviens īsti nemācēja kopt, tas nebija pārāk līdzens, bet tajā tika spēlēts daudzus gadus,» atceras Ventspils tenisa kluba vadītājs Andris Šteinhards.

Arī tenisa attīstībā zīmīgu lomu nospēlēja jubilejas svinības un Lemberga viesošanās tajās – 1993. gadā 75. dzimšanas dienu svinēja 1. ģimnāzija un Šteinhards juta, ka šis ir īstais brīdis sarunai par jaunu kortu celtniecību: «Stāstīju mēram, ka arī pie mums ir interese par tenisu, ka sākušies arī treniņi bērniem, bet neviens arguments īsti labi nestrādāja. Līdz pateicu, ka Ludzā gan jau ir divi korti.» 1996. gadā Olimpiskā centra stadionā tika atklāti pirmie divi modernie korti, tiesa, ar pirmo reizi neizdevās trāpīt nedz ar segumu, nedz novietojumu. Segums bija moderns un labs, taču nepiemērots mūsu visai lietainajiem laika apstākļiem, jo ļoti ilga žuva, par ko pirms uzklāšanas neviens pat nenojauta. 2001. gadā divi laukumi tapa pie Vieglatlētikas manēžas, tiem izvēlējās citu segumu un tos arī pagrieza parocīgākajā ziemeļu–dienvidu virzienā. Dažus gadus vēlāk tika rekonstruēti jau labu lauku kalpojušie vecie korti, bet šovasar pie jauna seguma tika arī otrs kortu pāris. «Šobrīd ar tenisa kortiem viss ir tā, kā tam vajadzētu būt. Mums ir četri korti ar vienādu, kvalitatīvu segumu, un varam ne tikai labi trenēties, bet arī rīkot dažādus mačus,» atzīst Šteinhards.

2015. gada maija beigās tika atklāts ielu vingrošanas stadions, kas tapis, pateicoties pašu šī sporta veidu entuziastu iniciatīvai. Viņu lūgums Olimpiskajam centram ierīkot vietu, kurā var nodarboties ar ielu vingrošanu, sākotnēji gan netika uztverts pārāk nopietni, taču drīz vien noskaidrojās, ka liels skaits šādu vingrotāju ir ne tikai Ventspilī, bet arī visā Latvijā. Lai stadions būtu tiešām piemērots treniņiem un arī mačiem, talkā nāca Latvijas Ielu vingrotāju biedrība, bet ideja par tā ierīkošanu tieši pie ieejas stadionā radās Aivaram Lembergam. Gala rezultāts ir tiešām teicams, jo šis stadions nestāv tukšs pat ziemā, kad vingrotāji pamanās darboties cimdos, turklāt bieži vien jaunieši un ne tikai viņi piestāj pie stieņiem, arī vienkārši garām ejot. Kas zina, varbūt no tādas vienkāršas piestāšanas kādreiz rodas arī stabila interese.

Olimpiskā centra Ventspils sporta un atpūtas bāzu stāsts nu ir izstāstīts, taču vērt ciet šo grāmatu pilnīgi noteikti nevar, jo ir pilnīgi skaidrs, ka drīz vien būs jāšķir nākamā lappuse, pēc tam vēl viena, un tā tālāk, un tā joprojām.

Viens no lielākajiem ieguvumiem pēc Dampeļu rekonstrukcijas ir pašiem sava atlētikas zāle.

Teniss Ventspils stadionā bija jau pagājušā gadsimta 50. gados, un šis foto ir tam pierādījums.

Lai gan pēdējos gadu desmitos Olimpiskā centra stadions piedzīvojis pamatīgas pārvērtības, tā joprojām ir vieta, kur cilvēki ne vien enerģiski trenējas un sacenšas, bet arī labi atpūšas.

Savā jubilejas gadā Olimpiskais centrs Ventspils ir pievērsies vēsturisko materiālu un fotogrāfiju apkopošanai, lai atspoguļotu šo informāciju visiem ventspilniekiem un nodotu to nākamajām paaudzēm. Olimpiskais centrs Ventspils aicina atsaukties personas, kuru rīcībā ir fotogrāfijas ar senākiem sporta pasākumiem un notikumiem, kā arī citas vēsturiskas liecības par Olimpiskā centra Ventspils tapšanu. Lūgums sazināties ar Sporta un mārketinga daļu pa tālruni 28664261 vai rakstot uz e-pastu [email protected].