Intervija ar Kasparu Ozolu. Dzīves nejaušības un smags darbs palīdz sasniegt mērķus

Pateicoties dažādām dzīves nejaušībām un neatlaidīgam darbam, ceļš ir vedis uz panākumiem un palīdzējis sasniegt izvirzītos mērķus. Vairāk lasiet sarunā ar acu ārstu.

Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Kurzemes Acu centrs pērn nosvinēja 10 gadu jubileju. Kad jūs pievienojāties oftalmologu komandai?

– 2014. gada 10. decembrī, augot pieprasījumam pēc oftalmoloģijas pakalpojumiem, tika atklāts Kurzemes Acu centrs Ventspils slimnīcā ar ieceri paplašināties un tā laika divu oftalmologu komandai piesaistīt vēl vienu. Desmit gadu laikā Kurzemes Acu centrs ir ievērojami audzis, gan piesaistot kvalificētus jaunos speciālistus, gan atverot kabinetus ārpus Ventspils – Talsos, Kuldīgā un Liepājā. Kurzemes Acu centrā sāku strādāt 2018. gada rudenī līdz ar ārsta sertifikāta iegūšanu.

Jau tobrīd reģionālās slimnīcas līmenim centrs bija labi attīstīts, bet slimnīcas vadība uzskatīja, ka tā potenciāls netiek pilnībā izmantots, tādēļ meklēja jaunus kolēģus, kas varētu uzlabot pakalpojumu pieejamību. Slimnīca uzrunāja mani, dakteri Mārtiņu Ābelīti. Darba gaitas slimnīcā sāku ar daudziem izaicinājumiem, jo bija daudz kas jāapgūst. Ar laiku kļuva skaidrs, ka Kurzemes Acu centrs jāveido plašāks. Pirmkārt, lai aptvertu visu reģionu, jo tas, ka ārsts ir pieejams daudziem pacientiem, ir ļoti ērti; otrkārt, tas ļauj izveidot tādu kā tīklu un Ventspilī veidot bāzi, kur var saņemt augsti kvalificētu palīdzību un manipulācijas ar ievērojami augstāku pievienoto vērtību. Ja nav klīniku tīkla plašākā mērogā, tad nav finansiāli pamatoti iegādāties daudzas iekārtas, kas netiek nodarbinātas. Šobrīd uz Ventspili virzām pacientus no visas Kurzemes, pacienti ir informēti, ka spējam tikt galā ar absolūti lielāko acu slimību daļu.

Kas ir jūsu dzimtā puse?

– Nāku no Cēsu puses, bet visu savu apzināto dzīvi – no 4. klases – esmu pavadījis Rīgā. Mācījos Rīgas 49. vidusskolā. Īsi pirms 12. klases nejaušas sakritības dēļ nomainīju savu iepriekš izvēlēto nākotnes profesiju pret ārsta profesiju. Iestājos Rīgas Stradiņa universitātē un izmācījos par ārstu.

Arī oftalmoloģijā, jāsaka, nokļuvu nejaušības pēc, jo pirms tam vēlējos kļūt par endokrinologu. Esmu pateicīgs dzīves nejaušībām, kas man piespēlēja iespēju kļūt par acu ārstu. Man bija plāni strādāt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, taču nejauša saruna ar kolēģi dakteri Vanagu, kurš teica, ka, lūk, Ventspilī ir acu nodaļa ar plašām attīstības iespējām, atveda mani uz šo pilsētu. Lēmumu pārcelties uz Ventspili atbalstīja arī mana sieva. Tolaik mana vecākā meitiņa jau bija piedzimusi, un sapratām, ka dzīvesvietas maiņa būs arī iespēja audzināt bērnu draudzīgākā vidē, kas arī izrādījās absolūti patiesi. Nākotnes plāni man bija skaidri, taču tad es tos nomainīju par 180 grādiem un izdomāju, ka nākšu strādāt uz Ventspili.

Vai Ventspils un ventspilnieki jūs pieņēma uzreiz?

– No pacienta puses noteikti jā, vienkārši tā iemesla dēļ, ka bija speciālistu pieejamības vakuums. No personāla puses – es teiktu, ka drīzāk jā, lai arī vēl joprojām jūtu dalījumu, kuri tad ir īstie ventspilnieki un kuri nav tādi (smejas). Bet kopumā es esmu pilsētā iedzīvojies, un es tiešām jūtos jau kā savējais.

Ko jums nozīmē jūsu uzvārds – Ozols?

– Tas ir uzvārds no manas mammas puses. Mans vectēvs arī bija ārsts, nācis no Rūjienas puses. Viņš bija radiologs Madonas slimnīcā. Mans vectēvs bija tāds, kā īstam vīram klājas būt – stingrs, ļoti inteliģents. Viņš ļoti daudz lasīja un interesējās par dažādām lietām. Apzinos, ka uzvārds uzliek latiņu – tev ir stalti jāstāv, kluburēt pa dzīvi nevar.

Kas jūs iedvesmoja pievērsties medicīnai un kļūt par oftalmologu?

– Kad mācījos 11. klasē, es saslimu ar bronhiālo astmu, kas par sevi šad un tad atgādina joprojām. Aizgāju pie ārstes speciālistes Purvciema poliklīnikā – viņas izturēšanās pret mani bija ļoti jauka, viņa atklāja slimības būtību, kāpēc tā notiek, kas ir jādara. Kādā brīdī sapratu, ka ārsta profesija laikam būs piemērotāka nekā stāšanās matemātikas fakultātē. Par laimi, man bija iespēja 12. klasē iet uz bioloģijas un ķīmijas kursiem, ko visu vidusskolas laiku biju ignorējis, jo vairāk mani aizrāva matemātika. Pēdējā gadā sarāvu mācībās, ļoti labi nokārtoju eksāmenus un veiksmīgi iestājos medicīnas fakultātē. Kad pabeidzu sešu gadu studijas, pirmajā gadā rezidentūrā netiku, jo nesavācu vajadzīgo punktu skaitu. Kā jau iepriekš minēju, sākumā bija doma kļūt par terapeitu, endokrinologu. Biju ļoti daudz voluntējis arī studiju gados visās internās medicīnas disciplīnās, taču vienā brīdī pieņēmu lēmumu, ka strādāšu Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļā kā ārsts stažieris, voluntēšu Endokrinoloģijas nodaļā pie profesores endokrinoloģes Ilzes Konrādes. Tā es to gadu ļoti dūšīgi nostrādāju. Kad vēlreiz stājos Stradiņos budžetā rezidentūrā, tiku uzņemts – bija viena brīva budžeta vieta, un tā bija oftalmoloģija. Mēģināju atrast veidu, kā samainīt specializāciju, bet, par laimi, tādas iespējas nebija. Tā mani dzīves situācija piespieda studēt oftalmoloģiju, un labi, ka tā. Ja dzīve tev piespēlē iespējas, tās ir jāizmanto. Es nevienu brīdi neesmu nožēlojis savu izvēli: ne tajā brīdī, kad kļuvu par ārstu, ne tajā brīdī, kad man piespēlēja oftalmologa profesiju, ne tajā brīdī, ka nomainīju Bērnu slimnīcu pret Ventspils slimnīcu.

Kas bija lielākie izaicinājumi studiju laikā un profesijas specializācijas laikā?

– Ļoti garas darba stundas. Ja tu gribēji kaut ko iemācīties, visu laiku bija jābūt klātienē. Visus četrus rezidentūras gadus aktīvi strādāju, daudz ko iemācījos. Lielākais izaicinājums noteikti bija tas, ka tev visur bija jābūt klātesošam, lai tu apgūtu prasmes, iekļautos komandā. Bija jāizcīna sava vieta zem saules, biju kā ienācējs, jo daudzi no maniem kolēģiem kursabiedriem bija šo specialitāti izvēlējušies divus gadus ātrāk.

Kādas īpašības un prasmes ir svarīgas labam oftalmologam?

– Klasiski oftalmologi ir operējoša specialitāte. Valda uzskats, ka oftalmologam pašam ir jābūt ar ļoti labu redzi, ar ļoti veiklām rokām un ļoti veiklām kājām. Lai sēdētu pie mikroskopa, tev ir nepieciešams redzēt, tev ir nepieciešams, lai abas rokas strādā, vēl ieslēdz abas kājas, jo ar vienu kāju tiek regulēts mikroskops, ar otru – fakoemulsifikācijas mašīna. Nepieciešama ļoti laba koordinācija. Noteikti ir jābūt spējai saglabāt skaidru galvu sarežģītās situācijās, jo no brīža – viss iet labi, tā, kā plānots, – līdz – nekas vairs neiet labi – šķir tikai dažas sekundes. Manā ieskatā, labam ārstam ir vajadzīgs plašs skats uz medicīnu kopumā. Lai nav tā, ka cilvēks atnāk pie speciālista un viņam netop skaidrs, vai ir pamats uztraukumam vai nav. Tā ir šaurās specializācijas lielākā problēma.

Piemēram, pie manis bija atnākusi 84 gadus veca kundze ar sūdzībām par redzes pasliktināšanos. No redzes viedokļa redzu, ka problēmu nav, bet pievērsu uzmanību, ka kundze bija mazliet aizmāršīga, neatbildēja uz jautājumiem pēc būtības. Ieteicu viņai veikt datorizmeklēšanu, lai pārliecinātos, vai nav bijis kāds mikroinsults. Izrādījās, ka viņai ir labdabīgs, bet ļoti liels smadzeņu audzējs. Tādu pacientu nav daudz, bet dienas ritumā ir jāspēj saredzēt arī šādas lietas.

Vai ārsta darbs ir saistīts tikai ar zināšanu pasauli vai tajā vietā ir arī intuīcijai?

– Intuīcija ir zemapziņas pieņemts lēmums, kas balstīts tavās iepriekšējās zināšanās un tavās iepriekšējās pieredzēs. Es piekrītu, ka ārsta darbs ir saistīts ar intuīciju, turklāt jāspēj ļoti labi nolasīt cilvēka emocijas un saprasties ar cilvēku. Man kā oftalmologam pacientu spektrs ir ārkārtīgi dažāds. Piemēram, man ir viens pacients, kurš par lēcu darbības principiem un to, kā redze fokusējas un kā izrakstīt brilles, zina labāk par mani, jo viņš pēc profesijas ir fiziķis. Un ir tādi pacienti, kuriem neder medicīnas termini un ir jāprot paskaidrot, lai viņiem viss būtu skaidrs.

Kā jūs raksturotu savu pacientus?

– Ļoti liela daļa pacientu ir bērni, tāpat ir ļoti daudz pieaugušo – bez vecuma ierobežojuma. Man ir prieks par prasīgiem pacientiem, kuru patiešām netrūkst, jo rodas iespaids, ka viņiem patiešām rūp sava veselība. Pretstatā gados vecākiem cilvēkiem, kuriem ārsts ir autoritāte un viņi paklausīgi izpilda katru ārsta rekomendāciju, gados jaunāki cilvēki paši vēlas piedalīties lēmuma pieņemšanā. Es cenšos to pārnest arī uz visiem pacientiem, teiksim, kur ir nepieciešama kāda iejaukšanās: mēģinu informēt par visām iespējām, iespējamiem plusiem un mīnusiem, beigās pieminot savu personīgo pieredzi, skatu, kā es rīkotos. Ļoti efektīvi pieeja ir, ja tu vienkārši apsēdies un padomā, kā es darītu, ja tas būtu mans tuvinieks. Tas tevi ved uz emocionāli pieņemamāku risinājumu. Ja zināšanām pieliec nedaudz emocionālo pusi, tas ļauj gūt plašāku skatījumu un pieņemt labāku un pacientam saprotamāku lēmumu.

Kādas ir visbiežākās acu problēmas, ar kurām pacienti vēršas pie jums?

– Glaukoma, katarakta, dažādas tīklenes slimības, jo pieaug vidējā dzīvildze.

Kā jūs saredzat oftalmoloģijas attīstību nākotnē?

– Ir lietas, kur ir sasniegti noteikta veida griesti: gan izmeklēšanas, gan ārstēšanas metodes jau ir tik advancētas, ka mans prāts nespēj izdomāt, ko vēl varētu labāk. Bet viennozīmīgi tā ir gēnu inženierija, jo ir daudzas slimības, kurām ir ģenētiskais pamats, un, izmantojot gēnu terapiju, var slimību apturēt. Mūsdienās parādās aizvien vairāk un vairāk šo zāļu. Gēnu inženierija pavisam noteikti ļoti drīz kļūs par realitāti, tiks izārstētas vai apturētas daudzas slimības. Šobrīd oftalmoloģijā iespējas ir ārkārtīgi labas. Ir daudz lietu, ko ierobežo finansiālā pieejamība, ko valsts nevar atļauties. Bet, ja pacients laicīgi nonāk pie ārsta un ārstēšana tiek uzsākta, tad prognoze ir ārkārtīgi laba, un cilvēks ir spējīgas gadiem saglabāt darbaspējas. Mākslīgais intelekts pārskatāmā nākotnē varētu kļūt par palīgu vājredzīgiem cilvēkiem. Cilvēki ar samazinātu redzes funkciju jau tagad izmanto Google Maps, kurš saka, uz kuras ielas tu atradies, pēc cik metriem jāpagriežas, kā nokļūt vēlamajā galapunktā. Cilvēkiem ar slimībām pats galvenais ir neatkarība, un mākslīgais intelekts var sniegt neatkarības iespēju, nodrošinot spēju pašiem funkcionēt.

Vēlos pieminēt arī Kurzemes Acu centra klīniku, kas ir moderna, viss ir visaugstākajā līmenī, pat labāk nekā citā dažā Rīgas klīnikā. Pakalpojumi ir pieejami – ir gan valsts apmaksāti, gan maksas pakalpojumi. Uz Rīgu tiek sūtīti pacienti, kuriem ir ļoti retas kaites, kur nepieciešama ļoti dārga aparatūra. Šogad pavasarī, cerams, noslēgsies konkurss par lāzera iegādi, kas ļaus sniegt visus lāzeroftalmoloģijas pakalpojumus. Šis lāzers ir paredzēts sarežģītu acu slimību ārstēšanai – gan diabēta, gan asinsvadu gadījumā, gan ļauj samazināt spiedienu. Šeit pieejamā aparatūra, darbinieku zināšanas un tas sagatavotības līmenis ir ļoti augstā līmenī. Lielākā problēma ir ārsta pieejamība, neraugoties uz to, ka centrā Ventspilī ikdienā pieņem četri ārsti. Visās filiālēs kopā ir astoņi ārsti.

Cik lielā mērā ārstam ir jāuzņemas atbildība par cilvēku veselību?

– Jaunības entuziasmā tu kā ārsts vēlies uzņemties atbildību un centies aktīvi palīdzēt – ja atnāk pacients, tu viņam esi sniedzis rekomendācijas, bet saproti, ka viņš neklausa, tu mēģini vest viņu pie prāta, jo zini, ar ko varētu rezultēties pacienta neklausīšana, bet, kad esi mazliet nobružājies, tu apzinies, ka esi izdarījis maksimumu, ka esi izskaidrojis, atgādinājis, cik tas ir svarīgi, bet pacientu ir daudz un tu nevari ar viņu auklēties. Atbildība ir jāsadala, arī pacientam ir jāuzņemas atbildība par savu veselību.

Kā jūs atgūstat enerģiju un līdzsvaru?

– Es cenšos iespējami daudz lasīt, cik vien sanāk laika. Man ļoti patīk ceļot, gan aktīvi, gan arī nedaudz laiskāk. Es daudz sportoju – tas palīdz izlādēties un atgūt līdzsvaru pēc dienā piedzīvotā stresa, izdzertā kafijas daudzuma. Man ļoti patīk peldēt, ūdens ir mana stihija. Man vienmēr ir bijis sapnis piedalīties triatlona sacensībās. Jau iepriekš apmeklēju fiziskās aktivitātes treniņus, skrēju, braucu ar riteni, bet bez konkrēti izvirzīta mērķa. Un tad ar draugu šogad puspajokam, puspanopietnam nokļuvām līdz tam, ka pieteicāmies tautā dēvētajam pusaironmenam, kur jānopeld 1,9 kilometri, ar velosipēdu jānobrauc 90 kilometri un jānoskrien 21,1 kilometrs. Līdz ar to tagad sanāk mazliet vairāk pievērsties fiziskajai sagatavotībai. Bet, tā kā ir divi burvīgi mazi bērni mājās – septiņus un piecus gadus vecas meitiņas, mājās arī vēlos pavadīt laiku, tad ir jāceļas piecos no rīta, lai paspētu visu izdarīt. Šāda disciplinētība palīdz. Kad no rīta ir bijis treniņš, tu nāc uz darbu jau piektajā ātrumā – citi vēl nav pamodušies, bet es savu rīta cēlienu esmu pavadījis ļoti efektīvi. Par laimi, esmu iemācījies novilkt robežas un brīvajā laikā nolikt darba lietas malā, lai veltītu laiku sev un ģimenei.

Kā saglabāt savu redzi veselu?

– Lai ko mēs darītu, par ko mēs strādātu, ir nepieciešams reizi 40 minūtēs vai stundā piecelties, izstaipīties, izkustēties, vēlams padzerties un tad atgriezties atpakaļ pie darba, jo piekūst ne tikai acis, bet cieš arī viss skelets, muskuļi, balsta sistēma. Svarīgi ievērot darba un atpūtas režīmu un neaizmirst to, ka ir jāatpūšas un jāvelta laiks sev. Tieši tagad.