Intervija ar Kristīni Vāgneri-Davidovu. Atvērtās durvis

Kas aktuāls skolā šobrīd?

– Ar bērniem un ar skolotājiem mēs katru gadu nosakām vadmotīvu visam mācību gadam. Šogad tas ir – jēgpilna jauda. Tas aicina mērķtiecīgi izmantot visas iespējas un resursus, kā arī rūpīgi plānot un koncentrēties uz skaidriem un nozīmīgiem mērķiem. Šī pieeja ir īpaši svarīga, jo paredzami vairāki nozīmīgi uzdevumi. Otrā semestra lielākais izaicinājums ir profesionālās meistarības konkursi. Visās izglītības programmās, kurās nodrošinām audzēkņu izglītošanu, mēs startējam, lai saprastu, cik konkurētspējīgi ir mūsu jaunieši. Vienlaikus gatavojamies arī centralizētajiem eksāmeniem. Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, būtiski ir pielāgot mācību procesu jaunajiem izaicinājumiem. Ja mēs valstiskā līmenī pasakām, ka vērtējumus uzlabot nedrīkst, ka ir jābūt regulāram mācību procesam, tad attiecīgi – palielinām konsultāciju skaitu, individuālo darbu un iespējas jauniešiem pārbaudes darbiem sagatavoties laicīgi.

Jaunieši izmanto piedāvātās papildu konsultācijas?

– Jā! Arī tiem jauniešiem, kuri pagājušajā gadā neveiksmīgi kārtoja centralizēto eksāmenu matemātikā, ir iespēja bez maksas apmeklēt konsultācijas mazās grupās, lai varētu šogad veiksmīgi nokārtot eksāmenu. Tie, kuri pērn nenokārtoja, ir ceturtā kursa izglītojamie, kuri ikdienā ir savās prakšu vietās, viņiem mācību process tehnikumā ir gandrīz beidzies. Protams, grūtāk ir ar konsultāciju apmeklēšanu pirmdienu rītos, bet, ja ir laiks un motivācija, ir arī iespēja.

Atnākot uz interviju, bijāt ļoti noskaitusies uz Izglītības un zinātnes ministriju! Par ko?

– Es prognozēju situācijas saasinājumu attiecībā uz stipendijām, kuras jaunieši saņem. Gada nogalē stājās spēkā jaunie Ministru kabineta noteikumi par stipendiju apmēru profesionālās izglītības iestādēs, kas būtiski maina situāciju, kāda tā bija līdz pat decembrim. Mani uztrauc, ka jauniešiem nebija iespējams laikus iepazīties ar šiem noteikumiem, un ir skaidrs, ka būs ļoti daudz neskaidrību. Ne visiem jauniešiem situācija uzlabosies, ja runājam par naudas apjomu, kuru viņi saņems. Audzēkņu zināšanu līmenis ir paaugstinājies, vērtējumi ir uzlabojušies, bet vidējās stipendijas samazināsies. Vai tas veicinās profesionālās izglītības pievilcību un jauniešu motivāciju? Profesionālajās mācību iestādēs mācās dažāda sociālā statusa jaunieši, stipendija ir ļoti būtiska. Iepriekš varēja pretendēt uz 80 vai 100 eiro paaugstināto stipendiju, tagad tā būs zemāka. Ja iepriekš vidējā stipendija bija 51 eiro, tad šobrīd, ja būs 41 eiro, jau būs labi.

Kad redzu bērnu acis un otrā pusē līdz galam nepārdomātos ministrijas lēmumus, kas rezultēsies mazākās stipendijās... Mums ir daudz bērnu, kas nāk no trūcīgām ģimenēm un kuriem stipendija nosedz, piemēram, ceļu uz skolu vai dzīvošanas izmaksas mūsu viesnīcā. Un mums nav tā dārgākā viesnīca! Tie ir 30 eiro, kas mēnesī jāmaksā, taču arī šī summa dažiem ir nopietns izaicinājums.

Jaunos noteikumus izstrādājuši ministrijas darbinieki, kuriem ar skolām ir maza saistība?

– Vai zina visu skolu specifiku? Nē, nezina. Ir žēl, ka tik maz ieklausās skolu direktoros, kad runa ir par normatīvajiem aktiem, kas nosaka skolu dzīvi!

Esmu dzirdējusi, ka jums atvilktnē esot jau sagatavotas dokumentu mapes, kā pie kādām izmaiņām izglītības politikā strādāt!

– Pavisam nesen vienā privātā sarunā man uzdeva jautājumu – kas mani var pārsteigt? Mana atbilde bija vienkārša: cilvēku milzīgā labestība vienmēr spēj mani aizkustināt, bet cilvēku dumībām diemžēl nav robežu, un tas mani pārsteigt vairs nespēj. Man ir ļoti jaudīga administrācijas komanda, ļoti daudzas lietas mēs spējam prognozēt un iepriekš sagatavoties dažādām situācijām. Taču tas, kas mani dara bažīgu, ir neizlēmība atslēgas momentos, kas nav atkarīgi no mums. Nu jau divus ar pusi gadus mums saskaņošanas procesā ir izglītības iestādes maksas cenrādis. Maksa, par kuru sniedzam savu izglītības un viesnīcas pakalpojums, nenosedz visas izmaksas, bet cenrādis joprojām ir saskaņošanā, lai iesniegtu izskatīšanai valdībā! Ja mēs uz vietas varam lemt, kā labāk mācīt, kā piesaistīt skolotājus, tad es gribu redzēt jēgu tam visam un rezultātu. Mēs uz vietas darām, bet ir ārējās vides faktori, pēc kuriem saprotu – tur nav un nebūs! Mums ir jādomā, kā varam nonākt pie rezultāta, apejot ārējos izaicinājumus.

Vai pie ārējās vides faktoriem ir valstiska mēroga regulas vai arī jauniešu reakcija uz jūsu iniciatīvām?

– Man vienmēr ir šķitis, ka profesionālā izglītība ir ļoti jaudīga, ja pareizi atrod sarunas pavedienu ar visām iesaistītajām pusēm – gan ar jauniešiem, gan vecākiem, gan skolotājiem un skolas sadarbības partneriem – jauniešu darba devējiem. Man ir paveicies, un to es varu teikt par visiem šiem gadiem, kurus kopš 2011. gada esmu nostrādājusi Ventspilī. Protams, šo gadu laikā ir bijušas dažādas situācijas, kuras rosinājušas uz lietām paskatīties savādāk. Bērni mainās. Tie jaunieši, ar kuriem es pirmo reizi satikos šeit 2011./2012. mācību gadā, un jaunieši šobrīd – viņi ir ļoti atšķirīgi. Jaunieši šobrīd ir tehniski zinošāki, ir kompetences, kurās viņi ir pat pārāki par pieaugušajiem, bet viņi mēdz būt mazāk gatavi reālajai dzīvei. Viedierīces un virtuālā pasaule veido nozīmīgu daļu no viņu ikdienas, kas padara jauniešus... ne gluži bērnišķīgākus, bet daudz mazāk gatavus risināt problēmas un konfliktus, izmantojot sarunas. Arī tāpēc mana kabineta durvis joprojām ir vaļā. Esmu jauniešiem pateikusi – ja jūtat, ka tas ir vajadzīgs, nāciet iekšā un runājam! Tikai sarunājoties mēs varam uzzināt viens par otru, par to, kas notiek, un sameklēt risinājumus.

Ar skolotājiem man ir ļoti paveicies – mūsu kolektīvā ir gan pieredzējuši pedagogi, gan daudz jauno pedagogu. Kopš 2011. gada 21 skolas absolvents lielākā vai mazākā mērā ir strādājis par skolotāju mūsu skolā, 16 no viņiem joprojām strādā tehnikumā! Tāda ir mana filosofija – katra gada labākos absolventus, kuros mēs redzam potenciālu būt skolotājiem, uzrunāt un piesaistīt skolai.

Cik bieži pa jūsu atvērtajām durvīm kāds ienāk?

– Ir trīs meitenes, kas katru rītu ienāk vienkārši sasveicināties. Divas no viņām ir 4. kursā, tepat netālu prakses vietas. Viņas vienkārši iezibina sasveicināties un paskatīties, kas skolā mainījies. Katru dienu kādi divi trīs nācēji ir kabinetā. Mēdz atnākt un teikt: Es zinu, ka jums ir konfekte! Man ir nokritis cukurs. Un es atbildu: Jā! Aizej pats uz paņem. Viņi nāk ne tik daudz runāties, cik vienkārši ienākt. Ir, protams, arī smagas situācijas. Ir depresijas vai rodas sarežģījumi, kuros nepieciešams nopietns atbalsts. Dažreiz jaunieši piedzīvo situācijas, par kurām vēl nav runājuši ar vecākiem, un mēs runājam par to, kā sagatavoties, izstāstīt un atrisināt konkrētās situācijas. Šādos brīžos ir svarīgi radīt drošu un uzticamu vidi, kur viņi var justies saprasti un saņemt nepieciešamo atbalstu. Sistēma ir tāda – ja durvis ir vaļā, tad tiešām drīkst nākt iekšā. Ja durvis ir ciet, tad drīkst atvērt un pajautāt, vai var nākt iekšā. Un tad ir trešā stadija, kad uz durvīm ir zīmīte: Lūdzu, netraucēt!. Uzticības līmenis no bērniem ir fantastisks.

Vai durvis ir bijušas atvērtas, kopš sākāt strādāt Ventspils tehnikumā?

– Jā. Man savulaik bija fantastiska pieredze pašai. Esmu beigusi Ķekavas vidusskolu, mums bija fantastiski harismātiska direktore Irēna Bīskapa. Viņai gan priekštelpā bija sekretāre, bet vienalga, ja bija vajadzība, ar direktori visu varēja izrunāt. Protams, tie bija citi laiki, bija padomju iekārta, bet viņa jau tolaik bija ļoti atvērta un brīva. Viņa vienmēr mums brauca līdzi uz sacensībām, fanoja par mums. Jā, lielā mērā viņas attieksme pret dzīvi ir atstājusi uz mani iespaidu! Šobrīd, kad man mājās ir pašai savas divas meitas, es vairs nevaru saviem skolas jauniešiem visur izbraukāt līdzi, bet svarīgākajos un viņiem būtiskākajos notikumos es cenšos būt klātesoša. Vakar braucu no Rīgas un visu ceļu sēdēju basket.lv reģionālo turnīru kopsavilkumā un skatījos, kā tehnikuma komanda spēlē Ventspils pilsētas čempionātā pret pagājušā gada čempioniem – Anzāģi. Protams, ka es nevaru nepriecāties! Protams, ka es emu laimīga, ka viņi vakar to spēli uzvarēja! Tur šaubu nav! Mums šogad komandai ir jauns treneris – Ronalds Zaķis, BK Ventspils basketbolists, kurš ir ieguvis arī trenera izglītību. Ir interesanti vērot, kā viņa vadībā mainās komanda, kā puišiem patīk treniņi!

Ārpusklases nodarbību iespējas tehnikumā ir plašas!

– Viena lieta ir mācīties, bet otra – kas ir ap mācībām, ap skolu. Šajā mācību gadā Ventspils tehnikums piedāvā jauniešiem 11 dažādas interešu izglītības programmas, tostarp vokālo studiju, vides dizainu, kori, jauno uzņēmēju studiju, tūrisma klubu, pašpārvaldi, multimediju studiju, kā arī sporta aktivitātes – basketbolu, volejbolu un frisbiju.

Skolas koris īr īpašs projekts, kur es nevaru nepateikt paldies Ventspils Mūzikas vidusskolas direktoram Jēkabam Macpanam par manu trako ideju atbalstīšanu. Kā man teica Izglītības un zinātnes ministrijā – atkal Ventspils ir izdomājusi kaut ko tādu, par ko viņiem ir galva jāpalauza! Ka tas ir forši, ko mēs esam izdomājuši, vienkārši neviens normatīvs to neparedz. Proti – mums ir sadarbības līgums ar Ventspils Mūzikas vidusskolu, kur viņu topošie kordiriģenti, kuriem ir vajadzīgas prakses, strādā ar Ventspils tehnikuma jauniešu kori. Tāda paša vecuma bērni strādā ar sev līdzīgajiem un pierāda sevi profesijā! Protams, ka viņiem ir pieskatītājs jeb mentors, tā ir diriģente Rudīte Tālberga. Protams, visur klātesoša ir arī Anitra Niedre*. Šī radošā komanda ir tā, kas ir izveidojusi kolektīvu, kura sastāvā šobrīd ir 35 dziedātāji. Viņiem ir ambīcijas veiksmīgi nostartēt skatē un piedalīties Skolēnu dziesmu svētkos.

Tā bija vēl viena no lietām, kas līdz ar jūsu ienākšanu Ventspils tehnikumā parādījās Ventspilī. Jūs iesaistāt skolas dzīvē Latvijas līmenī atpazīstamas radošās personības!

– Man tehnikumā viena no kolēģēm sākumā teica: Kāpēc mums to vajag?! Pagāja laiks, un viņa atzina, ka ir sapratusi atbildi, un tā ir: Vai nu visu, vai neko! Vai nu piesaistām labākos, vai arī nedarām vispār. Mana pārliecība ir, ka tehnikuma bērni, tieši tāpat kā ikviens bērns Latvijā, ir pelnījuši labāko iespējamo. Kurš sevi cienošs deju mākslas entuziasts nezina, kas ir Agris Daņiļevičs?! Tā kā mēs bijām personīgi pazīstami, es viņam pajautāju, vai viņam būtu interese pastrādāt Ventspilī ar tehnikuma bērniem. Tā mums radās sadarbības līgums ar deju studiju Dzirnas, kuras dibinātājs viņš ir. Viņi savus pedagogus trīs dienas nedēļā sūtīja uz Ventspili. Viena no mūsu audzēknēm, kura šajā laikā cieši sadraudzējās ar deju mākslu, ir Marija Krekovska. Šobrīd viņai ir viena no populārākajām deju studijām Ventspilī. Savukārt mūsu deju izrāde ar Imanta Kalniņa mūziku, kuru 2012. gadā Pilsētas svētku laikā atrādījām ventspilniekiem, bija lieliska pieredze tehnikuma audzēkņiem. Šādas sadarbības veido ne tikai profesionālu izaugsmi, bet arī paplašina mūsu jauniešu redzesloku un iedvesmo sasniegt vairāk.

Kur tam visam dabūjat naudu?

– Plānojot budžetu. Mums ļoti palīdz ieņēmumi, kurus mēs paši nopelnām, piedāvājot ventspilniekiem dažādus kursus un vasarā izīrējot viesnīcas istabiņas. Dotācijas apjoms, kuru mums piešķir no valsts budžeta izglītības iestādes darbībai, nosedz pamatlietas, tur attīstībai un ēverģēlībām diži pāri nepaliek.

Esošajās telpās jums ir palicis par šauru!

– Nākamgad mums būs 180 absolventi, bet uzņemt plānojam 270 jauniešus! To jauniešu skaits, kas pārtrauc mācības kādu iemeslu dēļ, ir būtiski samazinājies. Šo mācību gadu kopumā uzsāka 860 bērni, pirmā semestra noslēgumā tagad ir 854. Nākamgad tātad kopā būsim vairāk nekā 900, kas ir ļoti daudz mūsu ēkām Saules ielā, tāpēc esmu pateicīga Ventspils pašvaldībai, ka varam izmantot Ventspils Augstskolas telpas. Paldies arī par Olimpiskā centra Ventspils atbalstu, jo mūsu jaunieši izmanto viņu dienesta viesnīcu. Mums ir ļoti daudz reģiona bērnu, tālākie mums ir no Daugavpils un Jēkabpils. No Vidzemes mums ir 49 bērni. Ir arī jaunieši no Rīgas, kas mērķtiecīgi izvēlējušies Ventspili par savu mācību vietu, jo skolai ir ļoti laba reputācija. Vecāki uzticas kārtībai dienesta viesnīcā, mums ir 24/7 uzraudzība. Ir jaunieši, kas pie mums pirmoreiz iemācās paši aiz sevis sakārtot dzīvesvietu, jo mājās ir mammas vai omes, kas to dara. Īpaši lutinātajiem bērniem ir grūti.

Kā sākāt piedāvāt meistarklases ventspilniekiem?

– Man ļoti patīk sestdienu rīti Ventspils tirgū, jo tur es nereti satieku bērnu vecākus un vecvecākus, kuriem ir standarta jautājums: Kā tam manam tur iet?! Viņi arī bija tie, kas vaicāja, kad pie mūsu lieliskajiem skolotājiem varēs kaut ko iemācīties pieaugušie. Šīs sarunas bija nopietns rosinājums un stimuls mēģināt. Meistarklašu tematiku balstām uz to, ko cilvēki vēlas. Mūsu administrācijas komandai ir pievienojusies Inita Pelse, kas līdz šim Ventspilī bija pazīstama kā pasākumu producente un režisore Ventspils Kultūras centrā. Viņas aprūpes lauks ir tieši mūžizglītība. Ir arī piedāvājumi gan bērniem, gan bērniem kopā ar vecākiem.

Skolas administrācijas komanda tiek mērķtiecīgi veidota?

– Gan jā, gan nē. Varu pateikt milzīgu paldies katram savam vietniekam, kas šos nu jau daudzos gadus ir bijis līdzās. Katrs, arī tie, kas šobrīd vairs nestrādā Ventspils tehnikumā, ir devis savu pieredzi, spēku un idejas. Mums ir interesanti kopā strādāt! Struktūrvienību vadītāji ir mērķtiecīgi aicināti.

Cik lielas jau ir jūsu meitas?

– Vienai meitai tikko palika 12 gadi, otrai ir 10. Ļoti aktīvas jaunas dāmas. Lielajai šis ir izaicinājumu gads, jo ir jābeidz Centra sākumskola un jāsaprot tālākais ceļš. Abas nodarbojas ar mūziku.

Viens no jūsu vaļaspriekiem ir rokdarbi.

– Es izmantoju Ventspils Augstskolas piedāvāto mūžizglītības aktivitāti un pie skolotājas Jonikas Tērvides apguvu šūšanu. Esmu sev un meitenēm dažas kleitas uzšuvusi! Es ļoti novērtēju to laiku, kuru mēs pavadām visi kopā kā ģimene ārpus mācībām un koncertiem, kur meitas ir kā dalībnieki.

Jūs darbojaties arī vairākās pilsētas domes komisijās, pārstāvot partiju Latvijai un Ventspilij.

– Biju mēnesi nostrādājusi Ventspilī, kad kādas sanāksmes laikā tā laika priekšsēdētājs Aivars Lembergs man pavaicāja, cik kvadrātmetru ir Laidzes tehnikuma dienesta viesnīcai. Tolaik valsts līmenī sprieda par Ventspils un Laidzes tehnikumu apvienošanu. Es sapratu, ka Ventspilī ir pilnīgi cita pieeja lēmumu pieņemšanā, nekā es biju pieradusi savās iepriekšējās darba vietās ministrijās vai Sabiedrības integrācijas fondā! Ir jāzina, kādi ir riski, kādi ir ieguvumi, kāda ir fiskālā ietekme un kāds no konkrētā lēmuma būs labums ventspilniekiem. Viena lieta ir, kad tu domā par kādu jautājumu teorētiski. Mūsu jaunie stipendiju noteikumi ir uztapuši kā vidējā temperatūra slimnīcā. Ventspilī esmu iemācījusies, ka vidējā temperatūra – tas ir labi, bet jautājums ir, kā šī temperatūra staigā katram atsevišķam cilvēkam. Cik būs to, kuriem pieņemtais lēmums situāciju pasliktinās, kas būs tas, ar ko mēs to kompensēsim?!

Vai būšana partijā palīdz vadīt skolu?

– Pēdējā gadā tas nav bijis aktuāli, bet iepriekšējo valdību laikā tas ļoti traucēja un apgrūtināja darbu, jo par izglītības nozari atbildīgā partija bija Ventspilij nedraudzīga. Tik daudz dienesta pārbaužu un kontroles gan par mani personīgi, gan skolu kopumā... Tas atņem laiku un enerģiju, ko būtu varējusi veltīt tehnikuma attīstībai un jauniešiem. Man ir vieglāk, ja es zinu, ka man aiz muguras ir cilvēki, kas mani atbalsta, kā arī neļaus mani abižot! Ventspils pašvaldībai interesē, kas ar skolu notiek! Tā nav visur.

*Intervija notika pirms traģiskās autoavārijas.