Kristaps Gražinskis: Novēlu katram sadraudzēties ar kustību

Vēl pavisam nesen kāda mamma ar laikraksta starpniecību pauda pateicību fizioterapeitam par profesionālo attieksmi un sniegto palīdzību viņas meitai. Ikdienā Kristapu var sastapt Ventspils poliklīnikā, kur viņš ar smaidu sagaida katru savu pacientu, velta viņam laiku un savas zināšanas. Kristaps ir pārliecināts, ka labs fizioterapeits ir tāds, kurš nebaidās ar savu pacientu sarunāties. Viņam kā jaunam speciālistam netrūkst daudz labu ideju, kurās noteikti ir vērts ieklausīties.

Kas ir tava dzimtā puse?

– Nāku no Rojas – piejūras ciema. Ventspils zināmā mērā ir līdzīga Rojai – ir mežs, jūra, upe. Kad pabeidzu studijas, sāku meklēt darba iespējas – izskatīju dažādas pilsētas un variantus, un galu galā izvēle krita uz Ventspili, jo poliklīnika aicināja darbā fizioterapeitu. Kad pirmo reizi satiktos ar poliklīnikas vadītāju, sajutos kā savējais. Noliku uz galda diplomu, – un no vadītājas atskanēja: esi pieņemts darbā. Tā jau divus gadus strādāju šajā pilsētā. Ventspils poliklīnika ir kļuvusi par manu pirmo darbavietu. Paldies poliklīnikas kolektīvam par atsaucību un atbalstu! Jā, un cilvēki Ventspilī ir tādi paši kā Rojā: atvērti un patīkami. Līdz šim neesmu sastapis nevienu, ar kuru es nespētu atrast kontaktu.

Kāpēc izvēlējies tādu profesiju? Vai tu jau skolas laikā zināji, ka kļūsi par fizioterapeitu?

– Sākumā bija citas izvēles. Tā kā esmu uzaudzis Rīgas jūras līča piekrastē, bija doma par jūrnieka profesiju, jo arī mans tētis ir saistīts ar jūru. Tētis gan iebilda pret manu izvēli, arī pats vēlāk sapratu, ka tā nebūs mana profesija. Skolas laikā paralēli mācībām aktīvi spēlēju basketbolu, un mēs bieži ar prāmi braucām uz dažādiem turnīriem Zviedrijā. Vienā reizē, esot uz prāmja, pēkšņi sapratu, ka man visapkārt ir tikai jūra vien. Aizdomājos par to, kā tas būtu, ja dotos garos reisos un man nebūtu iespējas jebkurā mirklī tikt krastā. Sapratu, ka tas nav man. Bet kuģi man ļoti patīk – bieži vien eju uz molu tos vērot. Zinu no galvas daudziem zvejas kuģiem nosaukumus; pateicoties tēta darbam, viņa draugiem un kolēģiem, dzīvoju arī šādā informācijas plūsmā. Skolas laikā biju tik ļoti aizrāvies ar basketbolu, ka vēlējos kļūt par profesionālu basketbolistu. Taču vienā dzīves posmā man atklāja veselības problēmu, kas ierobežoja spēlēšanu. Un tad kā trešais variants manā profesijas izvēlē nāca fizioterapeits, jo sapratu, ka tā varu darīt kaut ko basketbolā nesaistīti ar spēlēšanu. Taču, par laimi, dzīve iegrozījās tā, ka joprojām amatieru līmenī varu spēlēt basketbolu. Kad pabeidzu vidusskolu, jau zināju, kur un par ko tālāk mācīšos – iestājos Rīgas Stradiņa universitātes bakalaura studiju programmā Fizioterapija.

Vai piekrīti, ka fizioterapeits ir arī psihologs?

– Jā. Es vienmēr atradīšu kādu tēmu, par ko parunāt ar saviem pacientiem, arī pacienti pastāsta ne tikai par savām veselības problēmām, bet padalās arī ar personīgākām lietām. Es teiktu, ka fizioterapeits nedrīkst būt cilvēks, kas neprot komunicēt. Ikdienā sastopu dažāda vecuma, profesiju cilvēkus, līdz ar to man ir jāsaprot, kā ar katru sarunāties.

Kas tavā profesijā ir vislielākie izaicinājumi?

– Man ļoti patīk tas, ko es daru. Man nav baiļu uzņemties atbildību, nav baiļu par to, ka es kaut ko nevarēšu, – daru, domāju, kā izdarīt vēl labāk to, ko daru. Vienmēr ļoti rūpīgi pieeju katram pacientam, viņa veselībai – reizēm varbūt kādam šķiet, ka viņu saudzēju, bet man ir svarīgi neko nesasteigt, pakāpeniski nonākt pie rezultāta, jo galvenais mērķis ir uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti. Es to, protams, nesauktu par izaicinājumu, bet par savu darba ikdienu gan. Lai nav tā, ka gribēju labāk, bet sanāca sliktāk. Kādam viens un tas pats ārstēšanas plāns var ritēt vienu gaitu, kādam citam tas pats ārstēšanas plāns it nemaz nav piemērots, pakāpeniski iegūstot nepieciešamo pieredzi. Esmu sapratis, ka fizioterapijā nav iespējams hronisku sāpju pacientam garantēt 100% rezultātu, kaut arī gribētu cilvēkam palīdzēt un rezultātu sasniegt, taču galvenais ir pacientu iedrošināt kustēties un nepadoties.

Vai tev ir svarīgi apgūt ko jaunu?

– Protams. Turklāt ne tikai savā profesionālajā darbībā, bet arī citās dzīves aktivitātēs. Piemēram, pavisam nesen pabeidzu Zemessardzes apmācības. Man patīk dinamiskas lietas. Kāds no maniem pacientiem uzaicināja mani izmēģināt sevi Zemessardzē. Piekritu pamēģināt – un šobrīd jau esmu papildinājis Zemessardzes rindas. Mūsu ģimene vienmēr bijusi patriotiski noskaņota. Ņemot vērā šī brīža ģeopolitisko situāciju, latviskums, patriotiskums manā ģimenē un manī ir audzis vēl vairāk. Paldies manam pacientam, kas attīstīja manī šo motivāciju! Esmu pārliecināts, ka izkāpšana no komforta zonas veiksmīgi palauž manu darba rutīnu, kas ir forši. Tas ir ļoti labs veids, kā apvienot lietderīgo ar patīkamo savā brīvajā laikā.

Kā tu raksturotu savu profesiju? Kas ir fizioterapeits?

– Vienkārši atbildot, fizioterapeits ir ārstniecības persona jeb funkcionālais speciālists, kurš veic pacientu funkcionālo novērtēšanu, konsultēšanu, ārstēšanu un profilakses darbu. Fizioterapeits ir pirmā palīdzība cilvēkam, kam kaut kas sāk sāpēt vai nepieciešams atgriezties ikdienas ritmā pēc operācijas; tas ir speciālists, kurš mēģina panākt labāko rezultātu, izmantojot paša cilvēka ķermeni. Protams, ja pacients ir nonācis līdz operācijai, tā ir jāveic, bet mūsdienās raksturīgi, ka vispirms noteikti tiks piedāvāta ārstēšana, kas ļaus izvairīties no operatīvas iejaukšanās. Protams, ja ir paredzēts lietot medikamentus, tas ir jādara, taču, apvienojot medikamentu lietošanu ar fizioterapiju, saglabājot kustības, var panākt ļoti labu rezultātu. Fizioterapija ir muskuloskeletālā pirmā palīdzība.

Tavuprāt, kādam ir jābūt labam fizioterapeitam?

– Izvērtēt un izmērīt to rezultātu, ko spēj paveikt dažādi fizioterapeiti, ir sarežģīti. Tas ir speciālists, kas dara savu darbu, iemāca cilvēkam kustēties, kurš prot komunicēt ar cilvēkiem, ir gatavs palīdzēt. Manuprāt, labs fizioterapeits ir tāds, pie kura pacients var justies brīvi, pie kura viņam gribas atgriezties atkārtoti. Kā piemēru varu minēt savu omi – viņa nekad nešķirsies no sava fizioterapeita, jo viņa ar savu speciālistu jūtas labi un nepiespiesti. Ne velti Latvijas Fizioterapeitu asociācija aicina katram atrast savu fizioterapeitu. Lai arī dažkārt saka, ka fizioterapeita apmeklējums ir modes lieta, uzskatu, ka tas ir apsveicami, ja katram ir savs speciālists, pie kura vērsties nepieciešamības gadījumā. Tas ir kā sava veida nodrošinājums. Medicīna ir tā nozare, kur vienu dienu tu kā speciālists vari būt ļoti labs, bet citu dienu – slikts. Līdzīgi kā ar policistu darbu. Vienu dienu tu esi varonis, jo esi izglābis kādu iedzīvotāju no uzbrukuma, savukārt nākamajā dienā esi kļuvis par ienaidnieku, jo tam pašam izglābtajam esi uzlicis sodu par mašīnas novietošanu neatļautā vietā. Šāds salīdzinājums ienāca prātā, jo man ir vecāks brālis, kurš pēc profesijas ir policists, un viņam nereti nākas piedzīvot līdzīgus brīžus.

Kas ir tavi pacienti? Un ar kādām sūdzībām viņi visbiežāk pie tevis vēršas?

– Ikdienā strādāju gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem – šobrīd mans visvecākais pacients ir bijis 93 gadus vecs kungs, kurš pats atnāca pie manis un saņēma nepieciešamo konsultāciju. Tas, kas pacientu atved pie fizioterapeita, lielākoties ir muguras un pleca sāpes, piemēram, pleca locītavas atdures sindroms vai muskuļu saišu strukturāli bojājumi pleca locītavā. Ventspils ir pietiekami industriāla pilsēta, cilvēki veic fizisku darbu, līdz ar to bieži arī saskaras ar šāda veida veselības problēmām. Savukārt bērnu gadījumā visbiežākās sūdzības ir saistītas ar stājas problēmu, plakano pēdu. Ja pacients ir saskāries ar problēmu, svarīgi nebaidīties vērsties pie speciālista pēc konsultācijas. Katram pacientam ir svarīgi atcerēties, ka, uzsākot ārstniecisko vingrošanu, viss notiek pakāpeniski atbilstoši rehabilitācijas protokolam un pacienta traumas veidam, kas nenozīmē uzreiz aktīvu vingrošanu kā fitnesa centrā ar 15 kilogramu hantelēm rokās. Fizioterapijā nav standarta lietu, katrs cilvēks ir unikāls.

Vai dažreiz darbs tev nerada rutīnas sajūtu?

– Man ļoti patīk darbs, ko daru. Ir iespēja augt un mācīties. Piemēram, nesen apguvu kursos zināšanas par zīdaiņiem, lai varētu nākotnē viņiem palīdzēt. Fizioterapija mazuļiem var palīdzēt tādām kustību iemaņām kā velšanās, līšana, sēdēšana, rāpošana, staigāšana, palīdz mazināt muskulatūras tonusu, nostiprināt muskulatūru. Neslēpšu, dažreiz varbūt uznāk sajūta, ka gribētos kaut ko aktīvāku, bet tad, atnākot uz darbu un redzot nodrošinātos darba apstākļus, pacientu vajadzības pēc manām zināšanām, saprotu, ka man ir ļoti paveicies. Un, ja gribas vēl ko aktīvāku, tad ar draudzeni labprāt paceļojam.

Vai mākslīgais intelekts varētu būt atbalsts vai konkurents tavā darbā?

– Neapšaubāmi, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk ienāk medicīnā, taču nedomāju, ka tas aizstās cilvēkresursu fizioterapijā. Drīzāk mēs varētu runāt par robottehnoloģijas attīstību, un šāds aprīkojums Ventspils poliklīnikā pakāpeniski tiek iegādāts. Kaut arī modernās tehnoloģijas prasa lielus finansiālos resursus, tas dod iespēju ātrāk, efektīvāk un vairāk cilvēkiem palīdzēt.

Vai tu pats arī labprāt pasporto?

– Basketbols joprojām ir mana aizraušanās, un brīvajā laikā labprāt arī to uzspēlēju. Pagājušajā gadā spēlēju basketbola klubā Roja, pērn Reģionālajā basketbola līgā izcīnījām 2. vietu. Plāni BK Roja bija tālejoši, diemžēl finansiālā situācija neveicināja to attīstību. Tagad spēlēju komandā Ventspils brīvosta, kas piedalās pilsētas čempionātā basketbolā. Pateicoties fizioterapijai, savam pacientam, mani uzaicināja pievienoties komandai. Kā jau teicu, svarīgi ir komunicēt (smejas).

Mūsu intervija notiek brīdī, kad laukā valda drūms laiks. Kur tu rodi enerģiju?

– Rojā – tā ir mana miera osta. Turp braucu katru nedēļas nogali – tur mani sagaida ģimene, draugi, mans uzticamais suns, ar kuru man patīk staigāt. Rojā ne tikai atpūšos, bet labprāt padarbojos arī vecāku mājās – tas viss mani ļoti uzlādē.

Kas tev šobrīd dzīvē ir vissvarīgākais?

– Pavisam vienkārša un reizē sarežģīta lieta – atrast un iegādāties dzīvokli Ventspilī. Šobrīd esmu saskāries ar šādu problēmu. Vēl man būtu svarīgi, lai starp pilsētas fizioterapeitiem un traumatologiem, ķirurgiem veidotos sadarbība. Manuprāt, ir jāizmanto mazās pilsētas iespējas – mums ir sava slimnīca ar labiem ārstiem, kuri veic advancētas operācijas, tāpēc būtu noderīgi sanākt kopā ķirurgiem un fizioterapeitiem, kur fizioterapeiti tiktu iepazīstināti ar operatīvo pieeju dažādām traumām, lai uzlabotu rehabilitācijas efektivitāti. Vislielākais ieguvējs no tādas sadarbības formas noteikti būtu pacients.

Vari nosaukt trīs lietas, bez kurām tu nevari iedomāties savu ikdienu?

– Viegli. Man ir ļoti svarīgi, lai vakarā, kad pārnāku mājās pēc sporta zāles, būtu saklāta gulta tā, ka varu uzreiz doties gulēt. Varu strādāt no paša rīta agruma, bet vakarā man vairs nav tik daudz enerģijas. Vēl viena svarīga lieta, kas varbūt izklausīsies nedaudz vecmodīgi, – man patīk, ja mājās ir ieslēgts televizors un skan ziņu raidījumi. Iespējams, tās ir bērnības, vecāku māju sajūtas, jo tētim patīk skatīties ziņas. Mani draugi dažreiz draudzīgi iesmej par mani, ka esmu ziņu moderators. Un, protams, manā dzīvē ļoti liela nozīme ir manai ģimenei.