Intervija ar Ģirtu Štekerhofu. Pieci gadi pie dzīves klāt!

Jūs tikko no darba slimnīcā. Gribu jums vaicāt – kādi šodien bija pacienti?

– Medicīnā visu laiku ir problēmas, pašlaik mēs tur arī risinām visādas problēmas. Es ar ārstniecību tagad mazāk nodarbojos, nekā to darīju pirms Saeimas, gadu jau esmu atgājis no nodaļas vadīšanas. Man pārsvarā ir plāna operācijas un endoskopijas. Šodien pacientu nebija daudz, bija kā parasti, viss bija kārtībā.

Ko nozīmē – kā parasti?

– Pa divām dienām, pirmdienu un piektdienu, ir jāpaspēj izdarīt visu, ko es esmu apsolījis cilvēkiem – plānveida operācijas un endoskopijas, kuras ir jāveic. Mums nav to speciālistu tik daudz, tāpēc es taisu kolonoskopijas, taisu gastroskopijas. Šovakar (intervija notiek pirmdienā, 11. novembrī – red. piez.) braukšu uz Rīgu, kur būšu rīt, parīt, aizparīt, līdz beigsies Saeimas sēde, piektdien man atkal būs darba diena slimnīcā.

Kāda ir šobrīd ikdiena Saeimā?

– Visi ir budžeta gaidās, visi kaut ko grib. Budžets nav slikts. Gan izglītībai, gan veselībai būs nedaudz, bet tomēr vairāk nekā pagājušogad. Budžeta lielais akcents ir iekšējā un ārējā drošība, bet arī pašvaldības netiek abižotas. Pietrūkst plašākai izaugsmei, pietrūkst šur un pietrūkst tur, bet mums vienmēr pietrūkst. Lielākos trokšņus, protams, taisa opozīcija, bet tāds ir viņu uzdevums.

Kas no budžeta ir tāds, par ko pašam ir gandarījums, kas jums ir svarīgi?

– Ka medicīnā paliek tā pati nauda, kas bija – tas man ir ļoti svarīgi. Aizsardzības budžets mums ir ļoti aktuāls. Liels gandarījums ir par ugunsdzēsējiem un policistiem, ka viņiem paceltas algas. Vidēji 300 eiro katram policistam pie algas nāks klāt.

Kas mūsu zemē nākamgad taps vairāk darīts drošības jautājumā?

– To tā plaši neafišē. Tie ir sensitīvi dati, no kuriem var izdarīt tālejošus secinājumus, tāpēc arī budžetā viss ir iešifrētā veidā. Mēs saprotam, ka mums ir vajadzīga pretgaisa aizsardzība, gadījums Latgalē ar dronu izgaismo to.

Vai dzīve ir kļuvusi interesantāka, kopš esat Saeimā?

– Par savu dzīvi varu teikt tā: es esmu ķirurgs. Ko es daru? Es izoperēju, un tad slimniekam paliek labāk. Pārsvarā. Cik varu, palīdzu un redzu rezultātu uzreiz. Politikā ir tā, ka mēs vienojamies, nobalsojam, bet rezultātu bieži vien var redzēt tikai pēc daudziem gadiem. Protams, ir jautājumi, kuros rezultāts redzams ātrāk. Piemēram, kompensācijas saistībā ar elektroenerģijas sadārdzināšanos. Tāpat arī Budžeta komisijā esam pieņēmuši vairākus lēmumus, kas attiecas uz bankām. Kompensējam cilvēkiem mājokļu kredītu procentu maksājumu pieaugumu, kas ir sakarā ar Euribor likmes celšanos, uzlikām bankām virspeļņas nodokli. Tā mēs stimulējam ekonomikas attīstību. Lielākā daļa tirgus pieder četrām bankām, kuras nav Latvijas bankas. Jūs redzat, kas Ventspilī notiek ar bankām!? Jūs gribat aiziet ar baņķieri apspriest savu domu, bet jums nav ar ko aprunāties. Mums ir tikai viena banka, kas ir pieejama.

Un tā pati ir grūti pieejama.

– Tas ir visās bankās tagad. Ir jāpiesaka vizīte.

Bet mēs atceramies, ka pavisam nesen bija citi laiki.

– Jā, stāvējām rindā un viss notika. Lai lauku cilvēkiem drusku uzlabotu dzīvi, mēs pieņēmām likumu, ka lielajām bankām, vienojoties ar Latvijas Banku, būs jānodrošina bankomātu tīkls. Lai tie ir pieejami arī, piemēram, Zlēkās, Ēdolē un Kolkā. Likums ir par to, ka 20 kilometru rādiusā būs jābūt vismaz vienam bankomātam. Tāpat arī likumā ietvērām, ka bankām ir jāiet tuvāk cilvēkiem un jāatver vismaz konsultatīvie punkti. Bankas ir visu optimizējušas, lai gūtu lielāku peļņu, lai nebūtu jāalgo darbinieki. Tie cilvēki, kas pie mums strādāja bankās, ir palikuši bez darba vai atraduši citu darbu, kāds varbūt ir aizbraucis projām. Mēs ar likumdošanu to cenšamies apstādināt, – lai cilvēkiem būtu lielāka finanšu pieejamība un iespēja aizņemties, lai parādās rocība. Tas viss, protams, atsaucas ekonomikā. Ja jaunie cilvēki vēl var kaut ko attālināti izdarīt, tad pusmūža cilvēki, kuriem tā kompjūterpratība nav tik attīstīta, pamēģina un, ja nesanāk, atmet ar roku.

Es ārstniecībā pēc aizvadītajiem trīsdesmit gadiem jutos diezgan izdedzis, tagad es uzlādēju baterijas. Man ir interesanti visu izzināt, apgūt, mācīties!

Tad, redz, kāda ir atbilde! Jūsu sievas māsa, ilggadējā Ventspils ģimnāzijas direktore Pārsla Kopmane, kad sniedza interviju laikrakstam Ventas Balss, teica, ka viņa ir pārsteigta un brīnās, ka esat sevi atradis Saeimas darbā ar tik lielu aizrautību.

– Būsim reāli! Es domāju, ka pa šo gadu vismaz piecus gadus dzīves sev esmu pielicis klāt! Slimnīca... tur ir tik daudz problēmu! Jūs redzat, kas tur notiek. Cilvēki, kas kaut ko dara, deg kopā. Tas, kurš atbrauc, vienreiz nodežurē un aizbrauc, – tā ir cita lieta, bet, ja esi atbildīgs par kaut ko, ja nav kas strādā... Ja tu ar sirdi un dvēseli dari, tu nevari neizdegt. Medicīnā nav ideālā situācija, kad strādā no–līdz, saņem algu un pārējā laikā vari nodarboties ar savas pašsajūtas uzlabošanu, izglītošanos un kaut ko tamlīdzīgu. Tas viss paliek nakts stundām.

Vai jūs atceraties, kā jutāties pirms gada, kad aizgājāt uz Saeimu strādāt?

– Nedroši. Sveša vide, sveši cilvēki. Biju pieradis būt vidē, kuru es pārzinu. Aizejot uz Saeimu, biju jauniņais. (Iesmejas.) Pilnīgi bez pieredzes jeb tik, cik Panorāmu skatījies. Bet kolēģi ir labi, izpalīdzīgi, atbalsts arī no Ventspils puses mums ir. Tā ka – viss ir sakārtojies.

Vai šajā laikā Saeimā ir bijusi arī kāda vilšanās?

– Demokrātija nenozīmē tikai pozitīvo. Vilšanās... Nevajag būt tuvredzīgam, jāskatās kā šahā sešus septiņus soļus uz priekšu, un tad tu saproti. Ir reizes, kad man ir jābalso par to, par ko es negribu balsot. Tā ir. Ir fiskālā disciplīna, partijas disciplīna. Es labprāt piebalsotu pensionāriem lielas pensijas, bet budžets ir tāds, kāds ir. Jāsaprot, ka mums zem tā deķīša jādabū apakšā gan pensionāri, gan bērni, gan mediķi, gan policisti, gan pretgaisa raķetes, gan... Gribētos jau no sirds! Visi grib, lai ir labāk, tikai katram ir savs skatījums. Tāda ir tā demokrātija.

Vai jūs spēlējat šahu?

– Maz. Nē, neesmu nekāds šahists.

Kas tad paņem jūsu uzmanību brīvajā laikā?

– Es joprojām esmu arī basketbola kluba prezidents. Veltu tam daudz sava brīvā laika, braukāju uz mačiem, spriežam par komandas nākotni. Mums tur neiet sevišķi spoži finansiālā ziņā.

Man tieši viens no sagatavotajiem jautājumiem ir – ko nozīmē būt par basketbola kluba prezidentu?

– Tas ir hobija darbs. Uzņemties atbildību, prezentēt un aizstāvēt basketbola kluba intereses. Nav jau tā, ka es esmu tikai ārsts un zinu, kā nogriezt kāju vai izoperēt kādu vēzi; man ir arī uzņēmums, kuru esmu izveidojis un kurš ir pelnošs, kurā viss ir kārtībā! Mazā–vidējā uzņēmēja skola man ir jau gadus divdesmit trīsdesmit. Nav tā, ka es ekonomikā neko nesaprastu. Basketbola klubam šogad ir trīsdesmit gadu jubileja. Vajadzētu uztaisīt svētkus, naudas nav, ir jāizdomā, kā to izdarīt. Nauda tiek novirzīta galvenajam mērķim – rezultātam. Lai mēs vinnētu! Kādreiz, kad bija pilna osta ar kuģiem, bija vienkāršāk. Bet ventspilniekiem jau nepatīk, ka mēs zaudējam, tāpēc ventspilnieku vārdā mēs domājam – Ralfs Pleinics, Uldis Boitmanis, no pilsētas domes arī aktīvi pieslēdzas Vītoliņa kungs, Blumberga kungs. Tie ir tie aktīvākie, ar kuriem mēs kopā visu bīdām, lai būtu Ventspilī vismaz viens profesionāls klubs, kas kaut kā iezīmējas. Tagad varbūt mazāk, bet bija laiks, kad Panorāmā Ventspils vārds vienmēr tika asociēts ar ko negatīvu un pozitīvas ziņas bija tikai tad, kad basketbola klubs bija kaut kur vinnējis.

Jūsu pieminētie kungi ir cieši saistīti ar partiju Latvijai un Ventspilij, arī jūs Saeimā pārstāvat šo politisko spēku. Vai atceraties savus pirmsākumus partijā?

– Esmu dibinātājos. Es tur esmu no seniem laikiem. Dakteris Grundmanis bija mans šefs, un viņš mudināja stāties partijā. Galvenais ārsts bija dakteris Bārda, man ar viņu nebija labas attiecības. Es biju ideālists, gribēju ieviest visu ko jaunu. Piemēram, laparoskopiju. Un viņš to visu gribēja bremzēt. Tad es izdomāju, ka iestāšanās partijā ir variants, ko es varu darīt, lai viņš mani ņemtu vērā. Sapratu, ka man ir jādara kaut kas vairāk, nevis tikai jāiet un jālūdz.

Dakteris Grundmanis, tā laika Ķirurģijas nodaļas vadītājs, ir mans skolotājs Ventspilī. Rīgā man bija profesors Gaujēns, un te man bija dakteris Grundmanis, esmu viņu audzēknis. Dakteris Grundmanis mani pirms tam gribēja arī komunistiskajā partijā iesaistīt, bet tur gan es nepieteicos. Tie bija 90. gadi, laiks, kad viss mainījās.

Jauns un dedzīgs. Vai kā partijas valdes loceklis kļuvāt vērā ņemamāks?

– Nē, par valdes locekli es uzreiz nekļuvu. Biju no pirmajiem ierindas biedriem, kas iestājās. Par valdes locekli mani uzaicināja vēlāk, kad es biju jau sastrādājis sev zināmu popularitāti tautas vidū. Paldies maniem pacientiem un manai ģimenei – iedzīvotāju aptaujās es parasti esmu kaut kur augšgalā. Es esmu pats sevi izveidojis, tas viss ar darbu ir panākts.

No vienas puses – partija nodrošina aizmugures sajūtu, no otras – jūsu dzīve ir jūsu aizmugure politiskajam darbam.

– Jā. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, būt partijā – tas ir normāli. Mēs daudzko ieviesām slimnīcā – laparoskopiju, visādus remontus veicām. Vienoti domājām vienā virzienā.

Jūs pieminējāt savus ārstus skolotājus. Vai es varētu lūgt jūs atkāpties vēl mazliet atpakaļ, uz studiju laikiem. Kādas atmiņas?

– Vislabākās. (Smejas.) Es studēju Rīgas Medicīnas institūtā un spēlēju basketbola izlasē. Tas aizņēma visas brīvdienas, bija jātrenējas, bet mācības un prakses medicīnā man bija pirmajā vietā. Es jau no kādas desmitās klases zināju, ka gribu būt ķirurgs! Gāju traumpunktā strādāt pa naktīm, mazgāju vēmekļus. Vienpadsmitajā klasē man jau atļāva kādam sašūt pieri! No pirmā kursa gāju asistēt operācijās. Mērķtiecīgi esmu gājis. Man ir veicies, jo mans darbs saskan ar to, ko esmu vēlējies!

No kurienes tik agrīna profesijas izvēle?

– Mērķtiecība. Esmu tendēts uz mērķi, uz kaut kā sasniegšanu. Arī basketbolu spēlēju labā līmenī kopā ar Raimondu Miglinieku un Kārli Muižnieku, 15 gadu vecumā biju Latvijas izlasē. Kad redzēju, ka būšu kāds septītais astotais uz soliņa, sapratu, ka tas nav mans, man gribas būt līderim. Pārdomājot tajā laikā dzīvi, sapratu, ka labāk ir mācīties, nevis tikai spēlēt bumbu. Paralēli sportoju, lai sevi uzturētu formā, bet vairs ne profesionāli. Sportojis esmu daudz.

Ģimnāzijā mācījos vienā klasē ar Juri Grundmani, daktera Andra Grundmaņa dēlu. Pa slimnīcu darbojāmies abi tandēmā.

Vai atceraties to brīdi dzīvē, kad pieņēmāt lēmumu nodarboties arī ar uzņēmējdarbību un dibināt privātpraksi?

– Jā! Tas ir viens no mūža lēmumiem. Pareizs lēmums. Mēs ar Zintu apprecējāmies. Es viņu ļoti mīlēju, bet viņa bija ļoti noskaņota palikt Rīgā. Viņai bija vieta katedrā un paredzama profesores karjera. Es atkal – Ventspils patriots. Viņa strādāja Rīgā, es strādāju Ventspilī. Un tad, paldies Dievam, mums pieteicās bērns. Viņa atnāca uz šejieni, un mēs domājām, ko tagad darīt. Kā jau daudzi tolaik, biju zem nabadzības sliekšņa. Slimnīcas darbā saņēmu maz. Sievastēvam bija zeme Užavas pagastā, mēs ar sievu kādus četrus hektārus mārrutku sastādījām, lai varētu izdzīvot. Naudas nebija vispār, varēja iet uz slimnīcu – prieka pēc. Tad mašīnas nekur nevarēja dabūt, un es izdomāju variantu – no Ventspils bija līnijkuģis, kas veda ogles, es ar to aizbraucu uz Holandi un sapirku tur piecas mašīnas, atvedu. Pārdevu tās.

Kāds jums raksturs!

– Nepazudīšu nekad. (Smejas.) Tad piedzima bērns. Abi bijām jaunie speciālisti. Bērns ir, bērnam jādod ēst. Paši dzērām bērzu sulu, bērnam pirkām sulu veikalā. Tādi laiki. Es nesūdzos, visiem bija grūti. Tas bija spēriens dzīvē, kad sapratu – ir jādara kaut kas vairāk. Zinta poliklīnikā negribēja iet strādāt, pieņēmām lēmumu, ka viņai vajag privātpraksi. Būdams dakteris, pazinu dažus cilvēkus. Brīvostas pārvaldē bija tāds Alfrēds Mačtams, aizgāju pie viņa un sarunāju, ka par brīvostas naudu uztaisīsim zobārstniecības kabinetu, kurā viņu darbinieki varēs par velti nākt taisīt zobus, bet pārējā laikā mēs pelnīsim naudu. Viņš uz to parakstījās, viss bija oficiāli, ar līgumiem. Mēs uztaisījām kabinetu kādreizējā sadzīves pakalpojumu kombināta ēkas sētas pusē Andreja ielā 7. Viss bija ļoti labi. Pagāja trīs mēneši, un valstī notika kārtējā reforma, otas pārvaldi pievienoja pilsētai. Alfrēds Mačtams man zvanīja un jautāja, vai mēs varam atdot naudu. Protams, neko nevarējām uzreiz atdot. Tas bija valūtā, kādi 30 vai 40 tūkstoši doičmarku! Mašīnas, kuras es atvedu un pārdevu, maksāja maksimums 2 tūkstošus doičmarku. Kredītu bankā varēja tolaik dabūt ar kādiem 80 procentiem gadā! Sarunājām ar ostas pārvaldi, ka mūsu noruna par zobu labošanu ostas pārvaldes darbiniekiem turpinās, kamēr es neatdodu visu parādu. Tā izpirkām iekārtas. Mēs bijām viena no pirmajām rietumu zobārstniecībām. Paldies maniem nelaiķa vecākiem, kas mums palīdzēja bērnu audzināt! Zinta strādāja no rīta līdz vakaram, un es strādāju no rīta līdz vakaram, bet tad sapratu, ka tā nav pareizi, ka mēs izdegsim un cauri būs. Izdomāju, ka spēks ir lielākā kolektīvā. Sāku pirkt klāt iekārtas un runāt ar dakteriem. Tā mēs uzaudzējām klīniku Zinta.

Tā jūs izaugāt līdz ēkai Lielajā Dzirnavu ielā!

– Jā, darījām, lai pašiem būtu vieglāk, lai varam strādāt līdz pieciem, paņemt brīvdienas. Lielajā Dzirnavu ielā bija veca, nolaista māja ar malkas apkuri, sauso tualeti un ūdeni akā. Kādudien man zvanīja no Talsiem un jautāja, vai es negribu ēku pirkt. Vieta bija laba un cipars labs. Nopirku un uzzināju, ka esmu nopircis māju ar astoņiem īrniekiem. Gāju un stāstīju domē par plānotajām investīcijām, un man nāca pretī – visiem, kas dzīvoja antisanitārajos apstākļos, piedāvāja vienistabas dzīvokli pilsētā. Daiga Dzedone palīdzēja ar arhitektiem, mums bija tāda arhitekte Kārkliņa, kas bija mācījusies Amerikā taisīt medicīnas iestādes. Neticība no apkārtējiem bija liela – man teica, ka es celšu un bankrotēšu. Pa vidu visam vēl iestājās 2008. gada krīze. Bija grūti, bet mēs cīnījāmies un strādājām.

Kā radās doma atvērt filiāli Lielajā ielā?

– Biznesā strādā atziņa – pastāvēs, kas progresēs. Nedrīksti apsēsties un domāt, ka viss tev ir ļoti labi, – tad citi tev aizies garām. Man ir tāds draugs Aldis Ābele, man ļoti patika, ko viņš ir izdarījis – kvartāliņu Vecpilsētā uztaisījis. Jutu, ka man ir uzkrājusies nauda, un teicu viņam, ka arī kaut ko līdzīgu gribētu izdarīt. Tā mēs štukojām, atradām saimniekus un es nopirku ēku ar domu pilnīgi altruistiski palīdzēt pilsētai, jo es būtu varējis turpat Lielajā Dzirnavu ielā paplašināties. Mēs nopirkām vienu daļu, un otru daļu, kas ir Digitālajam centram, bija nopirkusi pašvaldība. Ar Lemberga kungu mums bija tāda džentelmeņu vienošanās, ka pilsēta sakārtos to galu un mēs šo. Tagad tā arī ir. Viss, ko mēs runājām, – tas notika. (Smejas.) Tāds ir īsais stāsts par visu. Man sešdesmit gadu palika šogad.

Iedvesmojoši!

– Es esmu ventspilnieks. Esmu patriots. Es noteikti atnākšu atpakaļ no Rīgas.

Paldies par interviju!

– Paldies par kafiju!