Ilze Siņicina: Pasaule paveras tiem, kas iet

Ilze labprāt dalās savā pieredzē, iesaka noderīgas lietas tiem, kas vēl tikai apsver domu izmēģināt savus spēkus, mērojot kājām garus kilometrus. Ilzes visbūtiskākais padoms līdzās visiem praktiskajiem – neko neatliec uz rītdienu, tev pieder tikai šis mirklis. Īsteno savas ieceres jau tagad.

Kad pirmo reizi uzzināji par Santjago ceļu, kas ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē?

– Tas noteikti bija pasen. Kad sāku interesēties, toreiz lielākoties visa informācija bija angļu valodā, meklēju kaut ko latviski, lasīju dažādus blogus, ar kuriem dalījās cilvēki, kas bija gājuši šo ceļu. Man tas likās kaut kas nesasniedzams. Tagad tas ir iemantojis popularitāti, turklāt ne tikai starp Latvijas iedzīvotājiem, bet arī citās valstīs. Ja raugās no vecuma viedokļa, tad lielākais procents gājēju ir 60+, bet, mainoties sociālajai videi, visai informācijai, arī gados jaunākus cilvēkus arvien vairāk aizrauj šie pārgājieni, visticamāk, sociālo mediju ietekmē. Pagājušajā gadā, kad mēroju savu pirmo Camino ceļa posmu Portugālē, satiku meiteni no Austrālijas, kurai saknes ir Latvijā, un viņai bija tikai 18 gadi.

Pastāsti par savu pirmo pārgājienu Portugālē.

– Jā, pagājušajā gadā pirmo reizi devos savā izsapņotajā Camino ceļā – no Porto uz Santjago de Kompostelu. Izvēlējos iet Coastal way jeb krasta ceļu, nevis klasisko, centrālo ceļu, kurš ved pa iekšzemi, lai pēc iespējas vairāk iegūtu Atlantijas okeāna spēku. Vēlāk šis krasta ceļš sadalījās Variante Espiritual. Svētā Jēkaba ceļš ir nosaukums svētceļotāju ceļam uz iespējamo Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelā. Tiek uzskatīts, ka Svētā Jēkaba mirstīgās atliekas atrodas Santjago de Kompostelas katedrālē. Ja jūsu rīcībā ir aptuveni divas nedēļas, tad Portugāles ceļš ir ļoti pateicīgs – var no sirds izdzīvot Portugāles un Spānijas skaisto dabu un piekrasti. Ļoti skaista ir pāreja no Portugāles uz Spāniju, te atkal vari izvēlēties – pārcelties uz Spāniju ar laivu un turpināt krasta ceļu vai iet pa sauszemi un turpināt centrālo ceļu. Es turpināju turēties tuvu okeānam un izvēlējos Coastal way. Ļoti īpaša sajūta bija sēžot laivā, kad vienā pusē redzi dūmakā tītu Portugāli un otrā pusē Spāniju. Mani aizrāva doma, ka varu pāriet no vienas valsts uz otru. Porto–Santjago de Kompostelas oficiālais ceļa garums ir 280 km. Šādi skaitļi tiek ierakstīti arī izsniegtajā sertifikātā, taču reālajā dzīvē tie ir kādi 300 kilometru, jo ceļa mērījumi tika veikti pirms daudziem gadiem.

Pirmo reizi dodoties tādā pārgājienā, vai divas nedēļas nebija par daudz?

– Ar nedēļu man būtu par maz, savukārt divas nedēļas, manuprāt, – tas ir tas minimums, lai spētu atslēgties no ikdienas. Pirmajā nedēļā ķermenim jāpiedzīvo adaptācija, jo tas sāk cīnīties ar fiziskām sāpēm. Jau zināms, ka visi gājēji parasti ceturtajā piektajā dienā piedzīvo lūzumu, kad sāk gribēties uz mājām, parādās vēlme pārtraukt ceļu, jo ir kļuvis par grūtu. Arvien vairāk uzmācas jautājums, kāpēc man vajag ciest šīs sāpes. Tās ir pirmās nedēļas emocijas, līdz ar to, ja nesagaidi otro nedēļu, līdz tam baudījumam, ko sniedz svētceļojums, nemaz netiec. Pagājušajā gadā pārgājiena pirmajā nedēļā ļoti cīnījos ar tulznām. Pati šuvu tās ar adatu, izmantoju vilnas kārsumu – liku tās virsū tulznām. Kāda svētceļotāja man iedeva lielāku daudzumu šīs vilnas, ar ko es vēl šogad varēju dalīties ar citiem piligrimiem jeb svētceļniekiem. Adatai, diegam un dezinfekcijas līdzeklim noteikti jābūt līdzi (smejas). Ja ir jāmēro garš ceļš un uz pēdām ir milzīgas tulznas, jautājums ir – ko ar šīm sāpēm darīt? Ja tā ir tikai nedēļa, kas jāpavada ceļā, tad var sakost zobus, noiet to un braukt mājās, bet, ja zini, ka priekšā vēl ceļš, jāsāk sadarboties ar savu ķermeni. No savas pieredzes varu teikt, ka mūsu ķermeņa spējas ir vienkārši apbrīnojamas. Mēs tik bieži to kritizējam par visu ko, jo īpaši sievietes, bet īstenībā tas ir liels brīnums, ko spēj izdarīt mūsu ķermenis. Mums ir jāiemīl savs ķermenis.

Kāpēc tev šī doma radās – ka ir jādodas kājām garā ceļā?

– Dzīves situācija lika man spert šo soli pa īstam, lai gan par to biju domājusi jau sen, taču saņemties nevarēju. Pirms tam spēju atrast dažnedažāds atrunas – kā ģimene bez manis iztiks, ja došos divu nedēļu pārgājienā, kā sakārtošu darba jautājumus –, bet patiesībā mani no šī soļa atturēja bailes, jo, kā zināms, mēs baidāmies no visa nezināmā. Un vēl – mēs dzīvojam ilūzijā, ka mums ir iedots ļoti daudz laika un ka svarīgākās lietas, ko vēlamies īstenot, var atlikt uz vēlāku brīdi – tad, kad bērni paaugsies, tad, kad būs vairāk naudas, tad, kad būs vairāk laika utt. Dzīve man lika saprast, ka tas tā nav.

Vari pastāstīt, kas notika?

– Pagājušā gada janvārī man bija pieraksts uz vēdera dobuma un krūšu ultrasonogrāfijas izmeklējumu. Ļoti spilgti atceros to brīdi, kad prātā ienāca doma atteikties no šīs vizītes daudzo darbu dēļ. Tomēr, zinot, cik ilgi biju gaidījusi šo pierakstu, aizgāju uz izmeklējumu. Sākumā ārsta apmeklējums ritēja viegli, raisījās sarunas ar ārstu, līdz brīdim, kad ārsts apskatīja vairogdziedzeri. Pēkšņi telpā iestājās klusums. Un jau pēc brīža ārsts sāka stāstīt kaut ko par zaļo koridoru. Šie vārdi sagrieza manu dzīvi kājām gaisā. Nākamajā mēnesī tika veikti dažādi izmeklējumi. Katrs ārsts, ar kuru tikos, noteica arvien sliktāku diagnozi. Tika nolemts veikt operāciju, jo bija aizdomas par ļaundabīgu vairogdziedzera mezglu. Par laimi, pēc operācijas tika atzīts, ka veidojums ir bijis labdabīgs. Pēc operācijas slimnīcas palātā vairākas dienas biju viena pati. Daudz domāju, līdz pieņēmu lēmumu – viss, es vairs neesmu gatava neko atlikt. Apsolīju sev sākt domāt vairāk par sevi, ne tikai par citiem. Biju vēl slimnīcā, kad nopirku biļeti uz Porto. Pirmo reizi dzīvē neapspriežoties ar savu ģimeni. Jau pašā sākumā zināju, ka šo ceļu no Porto uz Santjago de Kompostelu iešu viena. Operācija notika martā, un precīzi pēc pusgada devos ceļā.

Kāpēc viena? Vai nebija bailīgi?

– Man bija un joprojām ir šī pārliecība, ka tas ir mans ceļš un man tas jāiet vienai. Un baiļu man noteikti nebija. Vakaros staigājot pa Ventspils ielām, man nereti ir bailīgāk. Savā Camino ceļā tu esi viens tikai tik ilgi, kamēr tu gribi būt viens, līdzko tu to vairs nevēlies, uzreiz apaudz ar apkārtējiem cilvēkiem. Man raksturīgi, ka pārgājiena pirmās trīs dienas ceļā izvēlos būt viena, vien pavisam nedaudz aprunājoties ar ceļā sastaptajiem, varbūt pat kādu ceļa gabaliņu mērojot kopā, bet būtībā man nevienu nevajag. Bet ceturtajā dienā sāku kā tāds taurenītis vērties vaļā un tiekties pretim cilvēkiem. Gan pagājušajā gadā, gan šogad pārgājiena izskaņā, ieejot Santjago, kopā ar vismaz vēl desmit svētceļotājiem, bijām jau kā viena ģimene. Sastapu savā ceļā ļoti īpašus cilvēkus, kas sniedza vērtīgas atziņas. Patiesībā šīs divas nedēļas pagājušajā gadā diezgan daudz pagāja raudot – bija ļoti daudz aizkustinājumu. Dažreiz meklējam grāmatās, interneta dzīlēs viedas atziņas, man visas šīs atklāsmes, turklāt koncentrētā veidā, iedeva ceļš. Camino ir ļoti par cilvēkiem. Vienmēr paturi prātā, ka tu esi īpaša, – šos vārdus pagājušajā gadā man uzdāvināja kādā baznīcā, kad biju tajā iegājusi nelielai atelpai.

Šogad tava izvēle krita uz Camino Primitivo Spānijā?

– Camino Primitivo, tulkojumā no angļu valodas primitīvais ceļš, ir vecākais no visiem Camino ceļiem, kuri ved uz Santjago de Kompostelas katedrāli. Tas sākas vecajā Astūrijas galvaspilsētā Ovjedo Spānijā un virzās uz rietumiem līdz Lugo un tad uz dienvidiem līdz Santjago de Kompostelai, pievienojoties populārākajam franču ceļam Melidē pēdējās divās pārgājienu dienās. Tas nav viens no garākajiem, bet viens no grūtākajiem gan. Ceļā pavadīju 14 dienas, nogāju ap 350 kilometru. Un otrs Camino ceļš, kuru nogāju uzreiz pēc Primitivo ceļa, bija Camino Finisterre-Muxia – ceļš līdz pasaules malai, nonākot pie okeāna. Šis ir vienīgais ceļš, kurš sākas, nevis beidzas Santjago. Tās bija vēl piecas dienas un aptuveni 130 kilometri. Kopā šogad gāju 19 dienas, mērojot 480 kilometrus. Dienā vidēji iznāca nostaigāt 25–27 kilometrus. Ceļš bija grūts kalnu dēļ: no rīta tu sāc kāpt augšā, tad atkal ej lejā, tad atkal augšā un lejā. Un tā katru dienu. Bet tur ir skaisti – mākoņi, savvaļas govis, zirgi. Un ne tikai skaisti, tur vienlaikus ir arī ļoti neprognozējami laikapstākļi. No ceļā pavadītajām 19 dienām tikai divarpus dienas nelija.

Kas, tavuprāt, ir visgrūtākais, dodoties garā pārgājienā?

– Grūtākais noteikti ir šķirties no cilvēkiem, kurus tu iepazīsti ceļā. Pēc pirmā noieta Camino ceļa, kuru pabeidzu oktobrī kopā ar ceļā sastaptajiem gājējiem, februārī jau atkal visi satikāmies. Joprojām sazināmies. Es ticu, ka neviens cilvēks mūsu dzīvē neienāk nejauši. Kas tev ir jāsatiek, tu satiec, kas nav, tas paiet garām. Ejot tu kļūsti nedaudz atkailināts, citādāks – tu ej bez maskas, bez liekām domām, iepriekšējiem priekšstatiem. Satikšanās ar cilvēkiem ir tik ļoti tevi mainoša. Mana pārliecība ir, ka Camino ceļu slikti cilvēki neiet. Un kā vēl vienu grūtumu es noteikti minētu fiziskās sāpes, ar ko iznāk saskarties ceļā. Bet visus grūtumus apvij skaistais – mūsu apbrīnas vērtais ķermenis un ceļā sastaptie cilvēki – dažāda vecuma, profesiju, dzīvesgudrības.

Vai tev ir kādi praktiski padomi, kurus noteikti vajadzētu ņemt vērā pirms garā ceļa?

– Noteikti ir jādomā par labiem apaviem, zeķēm un jāpatur prātā, ka ceļā dodies ar mugursomu. Jo smagāka mugursoma, jo lielāka slodze locītavām. Izvēloties pareizu un stājai atbilstošu mugursomu, tā sāk darboties pat kā korsete, saturot muguru. Mugursomai ir jābūt ar nešanas sistēmu, somas apakšējai daļai ir jāguļ uz gurniem, augšējām plecu lencēm jāpieguļ brīvi pie ķermeņa. Pareizi salāgojot somu, ievērojami var mainīties pašsajūta, nēsājot smagu somu. Pārgājienu mugursomu nevajadzētu sūtīt internetā. Braucu uz veikalu Virsotne Rīgā, kur izmēģināju vairākas mugursomas. Tās tika piekrautas ar smagumiem un turpat uz vietas arī nedaudz panēsātas, lai saprastu, kur kas spiež, un pielāgotu konkrēta cilvēka vajadzībām. Apaviem noteikti jābūt izmēru, pat pusotru lielākiem. Svarīgi, lai apaviem būtu pārgājienam atbilstoša zole. Jo somas svars lielāks, jo cietākai zole jābūt apaviem. Pēdas ir tās, kas pirmās jutīs slodzi, mitrumu, ceļa segumu, tādēļ labas zeķes var šo sajūtu atvieglot. Ja to noignorēs, draudzenes tulznas ātri vien būs klāt. Izvēloties biezākas zeķes, pasargājam savas pēdiņas. Šādos padomos ir vērts ieklausīties, bet tikai ejot katrs pats var saprast, kas der vai neder tieši viņam. Varu palepoties ar to, ka šogad man nebija nevienas tulznas. Man bija līdzi arī iešanas nūjas, kas palīdzēja īpaši kalnainākās vietās un, pareizi izmantojot, noņēma slodzi no kājām un muguras.

Vai ceļš tev ir palīdzējis sevi vairāk iepazīt, atklāt kaut ko no jauna?

– Noteikti. Parasti iesaka rūpīgi pārdomāt somas saturu. Esmu dzirdējusi, ka somai, ejot garus gabalus, nevajadzētu būt smagākais par 10% no paša svara, taču man ar šo lietu vēl ir jātiek galā, jo paņemu līdzi visu ar rezervi. Un tas ir tik ļoti stāsts pat mani. Kāds iet ar pašu minimumu, bet man visām lietām jābūt vismaz pa divi, lai nepieciešamības gadījumā varu ar kādu padalīties – ja adatas, tad divas, ja vilna, tad tā, lai var padalīties, ja teips, tad vairāk nekā pašai vajag, ja aukstuma gēls, tad vairāk nekā viena tūbiņa. Es savācu liekos gramus, nesu priekš citiem, bet dzīvoju ar apziņu – lai man nav jāprasa citiem, bet varu iedot. Un tad es saņēmu jautājumu – kāpēc tev ir tik ļoti bail no kāda kaut ko palūgt, tu esi gatava dot un dot, bet patiesībā baidies no tā, ka vajadzēs kādam ko palūgt? Tagad vēlos saprast, kāpēc no tā tik ļoti baidos. Iespējams, trešais pārgājiens man to palīdzēs saprast. Un vēl dažas atziņas: Camino dod tev nevis to, ko tu vēlies, bet to, ko tev vajag. Camino nekad nebeidzas, tas ir mūžīgs. Tu vari iet ar kādu kopā, bet neviens to nevar noiet tavā vietā. Tas ir tavs ceļš!

Kas ir tas, ko tu esi iemācījusies no sava ceļa?

– Tā ir pavisam cita pasaule. Tā ir ļoti liela dāvana un ekskluzīva iespēja to piedzīvot, jo ceļā tavas vienīgās ikdienas problēmas ir celties, ģērbties un iet. Tu pārstāj uz mirkli domāt par politiku, bailēm no kara, ikdienišķām sadzīves lietām. Ja pirmajās pārgājiena dienās ejot vēl kaut ko domā, tad pēkšņi pienāk viens mirklis, kad saproti – esi tīrs no domām, mēģini kādu domu noķert, bet tas kļūst grūti. Ceļā tu piedzīvo sevi, iemācies saprast, cik daudz vari. Ceļš iedod milzīgu spēku noticēt sev un saviem spēkiem, gūt pārliecību. Garais ceļš māca nevienu nenosodīt un pieņemt visu ar mīlestību un pateicību, saprast. Tas ir atkarību rosinošs. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka ne visiem – ir cilvēki, kas saprot, ka to nevajag. Es savukārt zinu, ka turpināšu iet. Un tas nav par iešanu prom no kaut kā. Tas ir par nākšanu pie sevis. Ļoti vēlos nākamo ceļu iet pavasarī, jo divi iepriekšējie ceļi tika veikti rudenī.