Pēc nepilniem trim Liepājā pavadītiem gadiem Raitis Roze, kurš pirms tam strādāja Ventspils Digitālajā centrā, atgriezies mūsu pilsētā. Raitis zina, ka dzīves ceļi mēdz apmest lielākus un mazākus līkumus.
Intervija ar Raiti Rozi. Pat ja kļūdos, esmu atpakaļ uz ceļa un turpinu to
5Jau kādu laiku Raita dzīvē dominē sports, kas palīdzējis tikt galā ar emocijām, kontrolēt sevi un pārvarēt bailes, palīdzējis pieņemt drosmīgus lēmumus. «Fiziskā slodze man daudz ko salika pa plauktiņiem» – šāda atziņa vairākkārt izskanēs sarunas laikā. Raitis izbauda procesu, ko uzsācis, iepazīstot sevi, savu ķermeni un prātu. Un ir gatavs dalīties ar savu pieredzi, jo, iespējams, tā kādam palīdzēs.
Kādu laiku dzīvoji un strādāji Liepājā, tagad atkal esi atgriezies Ventspilī. Kā nonāci pie šādas izvēles?
– Savā aizvadītajā dzimšanas dienā saņēmu interesantu apsveikumu – piedāvājumu apsvērt domu par atgriešanos Ventspilī. Pirmajā reizē pateicu nē. Savukārt, kad vēlreiz klātienē atskanēja piedāvājums, sapratu, ka lēmums atgriezties Ventspilī nenozīmē atteikties no saviem iecerētajiem plāniem dzīvē. Tā notiek – ceļi apmet lielākus un mazākus līkumus. Pēdējo gadu laikā esmu daudz strādājis ar sevi, centies lauzt savus stereotipus, mainīt domāšanas un uzvedības modeļus. Tas noteikti palīdzēja arī pieņemt šādu lēmumu. Tā nu esmu atgriezies Ventspilī, šoreiz domes Mārketinga nodaļā un Tūrisma informācijas centrā. Tieši šis savienojums man šķita interesants. Ir iecere šīs abas domes nodaļas integrēt vienā. Darba daudz, dinamikas man pietiek.
Pirms tam tu Ventspilī strādāji Digitālajā centrā. Vai ir kaut kas pamainījies kopš brīža, kad pārtrauci savas darba attiecības ar pašvaldību?
– Protams. Bet visvairāk esmu mainījies es pats un mana pasaules uztvere. Esot Liepājā nepilnus trīs gadus un pastrādājot nostāk no Ventspils, sapratu, ka manī joprojām ir saglabājušās tikai pozitīvas emocijas saistībā ar šo pilsētu, tādēļ biju gatavs šeit atgriezties. Domes kolektīvs manu atgriešanos uzņēma ļoti pozitīvi, sagaidīja mani kā savējo. Priecājās, ka esmu atgriezies, bet mazliet ar izbrīnu – kāpēc?! Vienmēr esmu gribējis pamēģināt strādāt privātajā biznesā, un šādu pieredzi es guvu Liepājā, darbojoties uzņēmumā AE Partner, kas ir viens no lielākajiem uzņēmumiem automatizācijas un vadības sistēmu ražošanā un kur vadīju mārketinga komandu. Ieguvu tur lielu pieredzi un labus kolēģus, ar kuriem uzturu kontaktus arī šodien. Un tā ir vērtība! Liepājas pieredze būs neatsverams atbalsts darbam Ventspilī. Man ir liels gandarījums par katru situāciju, kur man iznāk sevi pārlauzt. Ir tāds teiciens – ja mēs esam gudrākie istabā, tad mēs neesam pareizajā telpā. Viena no fundamentālākajām lietām, kas ar mani pēdējo gadu laikā ir notikusi, ir atbrīvošanās no bailēm, kas sasaista, uzliek rāmjus, aizver tevi. Visādi dzīvē var notikt, bet tas, kas ar mani notiks, tās būs manas mācības, pieredze. Teorētiski jau var kaut kas nesanākt – tas nekas, es izdarīšu secinājumus un iešu uz priekšu.
Kā tu raksturotu Mārketinga nodaļas kolektīvu?
– Tas ir ļoti sievišķīgs, draudzīgs, vienmēr padomās cits par citu, spējīgs grūtākos brīžos uzmundrināt, atbalstīt. Jauks piemērs – meitenes vienmēr īpaši padomā par kolēģu atgriešanos darbā pēc atvaļinājuma. Tas ir ļoti forši, un novērtēju, ka viņas to dara, jo man ikdienas ritmā tam nepietiek laika. Mārketinga meitenes ir ļoti aktīvas, ar plašu un stratēģisku skatījumu uz lietām.
Arī emocionālas, reizēm varbūt pārāk, bet sievišķīgā kolektīvā tā gadās. Es domāju, ka katrā kolektīvā ir vajadzīgs sievišķā un vīrišķā līdzsvars, un ceru, ka ar savu esamību kolektīvā spēju mazliet vairāk līdzsvarot komandu. Galvenais ir komunikācija un komandas darbs. Visu pārējo var pielikt.
Tu esi nomainījis ne tikai darba un dzīvesvietu, tavā dzīvē ir ienākušas sportiskās aktivitātes, kas mainījušas ne vien tavu izskatu, bet arī domāšanu.
– Vienmēr esmu bijis apaļš – svars ir gājis uz augšu, uz leju. Ja esi resns, tev ir jāēd veselīgi un jāsporto – it kā tik vienkārši un loģiski. No sporta līdz šim biju vairījies kompleksu, baiļu un nepārliecinātības dēļ, bērnībā sportu neiemīlēju. Cīņas ar lieko svaru man bijušas nemitīgas – ar dažādiem panākumiem, te atrodot motivāciju, te atkal to zaudējot. Raugoties uz šo situāciju ar šodienas zināšanām, saprotu, kāpēc ikreiz, uzsākot ceļu uz tievēšanu, esmu bijis spiests atgriezties atpakaļ savā sākumpunktā. Es cīnījos ar ēšanu, ar sporta zāli – visu laiku cīnījos, bet nevajag cīnīties, tam ir jākļūst par dzīvesveidu, jāiemīl, kas sagādā labsajūtu, kas kļūst par tavu identitāti, jauno DNS. Esmu sadarbojies ar dietologiem – biju pat pie pazīstamās Lolitas Neimanes, kura mani spēja kārtīgi nobaidīt, sakot, ka mans dzīvesveids ir tuvākais ceļš uz kapiem. Nebija jau melots, bet arī nebiju īsti gatavs to dzirdēt, jo mans ego bija pārāk spēcīgs. Citas dietoloģes piedāvātais modelis man īsti nestrādāja, jo mani nepameta sajūta, ka man tiek iedota zivs, bet galvenais instruments – makšķere – gan ne. Nebiju gatavs ilgtermiņā tā dzīvot, ka katru nedēļu dietologs veido manu ēdienkarti.
Un kas tad tev palīdzēja atrast to makšķeri?
– Atklāti sakot, bija iestājies pasīvais iekšējais izmisums – nezināju, ko darīt, jo tik daudz kas bija mēģināts, taču veselības jautājums ņēma virsroku pār estētisko, tas mani sāka uztraukt, parādījās problēmas ar asinsspiedienu. Pagājušā gada rudenī sociālajos tīklos man piesekoja liepājnieks Mārtiņš Baranovskis. Ieskatījos viņa profila saturā – koučs, tumsā lēkā burpijus, gudrojas par sporta un maindseta lietām, arī piesekoju. Kad Mārtiņš man atsūtīja savas pieredzes stāstu, tā vienkārši neprasot un bez maksas, sākumā domāju, ka tas ir tāds mārketinga triks, un noliku malā. Tomēr reiz, braucot no Rīgas vilcienā uz Liepāju, izlēmu izlasīt Mārtiņa atsūtīto materiālu, kas saspieda man pa pogām – emociju kontrole, disciplīna, rutīnas u. tml. Sarakstījāmies, satikāmies, un es sapratu – nav variantu! Radās iekšējā sajūta, ka Mārtiņa piegājiens man der, tas ir kas jauns, turklāt – man ir kāds, kurš vada mani šajā procesā, seko līdzi tam, ko es daru.
Mārtiņš sākotnēji teica, ka sāksim pamazām, jo darāmā saraksts bija liels, bet es jau esmu tāds – visu vai neko. Sporta zālē sākumā bija nepārliecinātība, ko tad es tāds apalītis starp sportistiem, taču sapratu, ka atlētikas zāle ir vieta, kur uzturas viena no pieņemošākajām sabiedrībām. Turp cilvēki dodas ar noteiktu mērķi, lai strādātu ar sevi, savu ķermeni un prātu. Tā nav tikai muskuļu audzēšanas un tauku deldēšanas vieta. Tā ir vieta, kur es atbrīvojos no liekām emocijām, sakārtoju domas. Sports ir viens no rīkiem, kas man palīdzējis tikt galā ar emocijām, kontrolēt sevi un pārvarēt bailes, ko jau iepriekš minēju. Ja pirms tam man jautātu, vai man ir problēmas ar emocijām, noteikti pārliecinoši atbildētu, ka spēju visu kontrolēt. Ar šodienas prātu saku, ka iešana emociju pavadā bija mana lielākā problēma. Tagad spēju savas emocijas noķert, apstāties un padomāt, no kurienes tās rodas. Ja tās mani trigerē, tad tam apakšā ir kāda problēma, kas man ir jāatrisina, citādi pie tā nonākšu atpakaļ.
Atskatoties saprotu, ka visas zvaigznes salikās pareizajās vietās. Mārtiņa paspārnē esmu jau deviņus mēnešus, esam kļuvuši par draugiem, esam izmetuši arī vilnu! Reizēm kopīgi klātienē uztaisām koptreniņus, kur liela daļa no treniņa ir pagudrošanās – nonākam pie labām atziņām.
Vai esi gatavs izpaust arī to, cik daudz kilogramu esi zaudējis?
– Kādreiz izvairījos par to runāt, jo man ar vārdiem bija bail nosaukt to ciparu, kas attiecas uz manu svaru. Man tas likās tik nenormāli daudz – ja es par to nedomāšu un skaitļus nesaukšu, tad jau nav tik traki, sevi tā mānīju. Tuvojos saviem -50 kilogramiem, bet mans sākotnējais svars bija 150 kilogramu. Uzzinot šo skaitli, apkārtējie parasti nespēj noslēpt savu izbrīnu. Man ir mērķis atbrīvoties vismaz no kādiem 10 kilogramiem un atlikušo iemainīt pret muskuļu masu. Es šobrīd esmu zonā, kur neesmu bijis, un redzu, kā mainās mans ķermenis, ko tas spēj paveikt. Kilogrami nav vairs mans galvenais mērķis, es izbaudu procesu, ko esmu uzsācis, iepazīstot sevi, savu ķermeni un prātu, un pamazām virzos pa šo ceļu uz priekšu. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu gatavs stāstīt un dalīties ar savu pieredzi. Ja man tas derēja – iespējams, derēs arī kādam citam.
Ja runājam par svara zudumu, nevaram nepieminēt ēšanu un ar to saistītos paradumus.
– Vari trenēties, cik gribi, bet, ja nekontrolēsi apēstā ēdiena daudzumu, kā arī to, ko tu apēd, nekas nesanāks. Es neesmu saldummīlis, man drīzāk garšo trekni un sāļi ēdieni, piemēram, siers, kura nekad nevar būt par daudz, gaļa dažādos veidos, fritēti ēdieni. Īstenībā ar ēšanu no visa aprakstītā salīdzinoši ir visvienkāršāk – tev jāuzņem mazāk, nekā tu patērē. Visam tam jāpievieno klāt ūdens patēriņš, jāpievērš uzmanība olbaltumvielām, sabalansētam uzturam. Ja sākuma posmā pietiek vienkārši ar kaloriju deficītu, tad vēlāk jau ir jāievēro precīzāka proporcija. Tas ir nemitīgs mācīšanās process. Un tas nenozīmē, ka neatļaujos kaut ko ārpus, ka man nav svētku dienu, svarīgākais vienmēr ir ceļš – atgriezties uz tā un turpināt iesākto, turpināt būt disciplinētam, veikt rutīnas.
Kāds notievēšanai sakars ar rutīnu un disciplīnu? Kāpēc tas ir svarīgi?
– Uzsākot ko jaunu, motivācija ir augsta, taču tai ir tendence ar laiku pazust, un, ja tev nav disciplīnas un rutīnas, tad ir ļoti viegli atgriezties pie vecā dzīvesveida. Disciplīna ir tā, kas notur. Tik vienkārši un tik sarežģīti reizē. Visos iepriekšējos manos centienos šis punkts man iztrūka. Tagad no rītiem ceļos plkst. 5, tad sportiņš, auksta duša, brokastis – un diena var sākties. No sākuma domāju, kā var piecelties piecos un ieiet aukstā dušā? Tas tiešām nav viegli, piezogas mazais velniņš un čukst tev ausī: labāk paguli vēl – tu taču esi pelnījis. Pēc dabas esmu pūce, dodos vēlu gulēt, tas ir mans lielākais izaicinājums – aiziet vakarā laikus gulēt. Tomēr disciplīna mani pieceļ un notur. Katru rītu pieceļoties, saprotu, ka diena ir iesākusies ar manu mazo uzvaru. Es vairs neesmu gatavs sākt dienu ar zaudējuma sajūtu. Kamēr tevi vada adrenalīns, sākumā viss ir ok, bet vēlāk to palīdz izdarīt rutīnas un disciplīna.
Pie kādām atziņām esi nonācis kopš pagājušā gada rudens?
– Esmu iemīlējis visa veida sportiskās aktivitātes. Mentālā un fiziskā veselība ir nedalāmi veselumi. Atbildības uzņemšanās par sevi un visu, kas ar tevi notiek, līdz ar to nevienu nevar vainot par to, kāds tu esi, kā tu domā un ko tu dari. Savu vērtību jeb izpratni par to, kas nosaka tavu vērtību, nevar būvēt uz gaistošām lietām – naudu kontā, mašīnu, ar kādu brauc, darba vietu – to visu var pazaudēt. Un ko tad? Kļūsi nevērtīgs? Sava vērtība ir jābūvē ap sevi, ap savu cilvēcisko būtību, ap savām zināšanām, saviem paradumiem, attieksmi pret citiem. Ja jūties saskaņā ar sevi, tev nevienam nekas nav jāpierāda, citu domas kļūst mazsvarīgas, jūties pateicīgs par visu, kas tavā dzīvē ir. Esmu iemācījies būt pateicīgs par to, kas ar mani notiek. Katru dienu var atrast lietas, par ko būt pateicīgam. Sajust pateicību sirdī – tā ir liela dāvana. Piemēram, viena no manām pateicībām, ko nesen iedomājos, ir tā, ka Ventspils ir kompakta, ka varu sportot, un man ir pieejamas tik labas atlētikas zāles, līdz ar to varu būvēt savu dienu. Un tas bez liekulības. Laiku visam var atrast, kaut vai atsakoties no neefektīvas laika pavadīšanas, piemēram, pārmērīgas būšanas telefonā. Ja paanalizējam, mēs darām tik daudz lieku, nevajadzīgu darbību, kas mūsu dzīvei nedod nekādu pienesumu.
Un kā ar tavu kaislību uz sēņošanu? Vai tam atliek laika?
– Protams, esmu pilnīgi traks uz to. Kad strādāju Liepājā, nereti sestdienās cēlos ar rīta gaismu, lai brauktu uz Ventspils pusi un mežā būtu pirmais, jo sestdienās jau visi grib pasēņot. Sēņošana – tā patiešām ir mana kaislība. Staigāšana pa mežu, sēņu atrašana, dabas skaistuma vērošana. Sēņu ēšana man pat nav tik svarīga kā pats sēņu lasīšanas process – tu ej pa mežu un pēkšņi tev pretim iznāk apšubeka. Cik tas ir skaisti! Pagājušajā gadā sāku lasīt jaunas sēņu sugas, piemēram, sekstainās gailenes, kas ir parastajai gailenei radniecīga neliela sēne, un zeltkāta gailenes. Vienmēr atradīšu laiku sēņošanai un būšanai mežā.
Un nevaru arī nepajautāt par taviem sunīšiem, kas ir vēl viena neatņemama tavas dzīves daļa. Kā suņu meitenes – Raida un Nora – uztvēra pārcelšanos no Liepājas uz Ventspili?
– Viņām ir pazīstama koferu sajūta, tādēļ vienmēr ir gatavas kaut kur doties. Raida un Nora ir tik ļoti pieradušas būt visu laiku ar mani kustībā, ka pārāk lielu diskomfortu šobrīd nav izjutušas, pārceļoties no vienas jūras pilsētas uz otru. Viņām svarīgākais, lai es būtu līdzās.
Komentāri (5)
Šeit atkal ir pierādījums, ka amatus saņem ''savējie''. Nevis godīgos konkursos, bet satiekoties, vai pazvanot - ē, negribi nākt?
Piciš kung/kundz.
Vai Jūs tō agrak nebij zinat?Tō ir lemberg edibinat kārtib ekš Ventspil (Windau) Valst-pilset.Le zinat.
Tas ir kaut kas slikts? Tieši šī iemesla dēļ ir svarīgi veidot savu kontaktu loku